Neuzkrītoši pacēlu vaska cilvēciņa kāju virs sveces apmēram collu virs dakts, kur patiesībā liesma ir viskarstākā.
No vietas, kur sēdēja Hemme, atskanēja izbiedēts izsauciens.
Neskatīdamies uz viņa pusi, es bezkaislīgā balsī turpināju runāt ar auditoriju. Un šķiet, ka šoreiz mūsu eksperiments ir izdevies. Telpai pārskrēja paklusi smiekli.
Es nopūtu sveci. Turklāt tas labi raksturo ari to, kāds spēks ir gudra simpātijas meistara rokās. Iedomājieties, kas notiktu, ja es iemestu visu šo lelli ugunī? Es pacēlu vaska cilvēciņu virs ogļu tvertnes.
Kā neredzamas atsperes vadīts, Hemme nākamajā brīdī atradās uz paaugstinājuma. Varbūt tā bija tikai mana iztēle, taču man šķita, ka viņš drusku mēģina saudzēt kreiso kāju.
- Šķiet, ka tagad maģistrs Hemme vēlas turpināt lekciju pats. Auditoriju atkal pāršalca smiekli, šoreiz skaļāki nekā iepriekš. Pateicos jums par uzmanību, studenti un draugi! Mana pieticīgā lekcija ir galā.
Tajā brīdī es izmantoju vienu no skatuves trikiem. Pastāv zināma balss modulācija un ķermeņa valoda, kas skatītājiem dod signālu aplaudēt. Nevaru precīzi paskaidrot, kā tas tiek darīts, taču vēlamo rezultātu es panācu. Viegli paklanījos pret studentiem un pagriezos pret Hemmi, joprojām skanot aplausiem, kas nebūt nebija dārdoši, tomēr droši vien skaļāki, nekā jebkad bija veltīti viņam.
Kad viņš panācās dažus soļus uz manu pusi, es gandrīz atkāpos. Hemmes seja bija pietvīkusi atbaidoši sarkana un deniņos pulsēja vēna, kas kuru katru brīdi, šķiet, draudēja pārplīst.
Agrīnais skatuves rūdījums palīdzēja man saglabāt mieru, un es, rāmi lūkodamies pretī, pastiepu viņam roku. Ar jūtamu gandarījumu redzēju, kā viņš pamet ašu skatienu uz studentiem, kuri joprojām aplaudēja, krampjaini norij siekalas un satver manu plaukstu.
Hemmes rokasspiediens bija sāpīgi stingrs. Varbūt tas būtu kļuvis vēl stingrāks, ja es nebūtu izdarījis neuzkrītošu kustību ar vaska lelli uz ogļu tvertnes pusi. Viņa zilgani sārtā seja nobālēja tik strauji, ka pārmaiņa šķita gluži neticama. Arī rokasspiediens atslāba tikpat ātri, un es atvilku plaukstu atpakaļ.
Vēlreiz viegli paklanījies pret sēdošajiem studentiem, es neatskatīdamies izgāju no auditorijas.
ČETRDESMITĀ NODAĻA. Uz ragiem
KAD HEMMES nodarbība bija beigusies, ziņa par manu uzstāšanos izplatījās pa Universitāti savvaļas ugunsgrēka ātrumā. No studentu reakcijas nebija grūti spriest, ka maģistrs Hemme viņu vidū nav sevišķi iemīļots. Kad sēdēju uz akmens sola pie “Steliņģiem”, garāmejošie studenti skatījās uz manu pusi un smaidīja. Citi māja ar roku vai smejot pacēla gaisā īkšķi.
Kaut gan šī skandalozā slava bija patīkama, sirds dziļumos man brieda saltas bažas. Deviņu maģistru vidū es biju iemantojis nopietnu ienaidnieku. Svarīgi bija izdibināt, cik nopietnas nepatikšanas viņš man turpmāk var sagādāt.
* * *
“Ēstūža” vakariņu klāsts bija rupja maize ar sviestu, sautējums un pupas. Manets jau sēdēja pie galda ar visu savu nevaldāmo matu ērkuli, kas darīja viņu līdzīgu milzīgam ziemeļu vilkam. Simmons un Sovojs negribīgi knibinājās ap ēdienu, drūmi prātodami, no kādas gaļas varētu būt gatavots sautējums. Man, ko no Tarbeanas ielām šķīra tikai nepilna dienkopa, šī bija karaliska maltīte.
Tomēr draugu sarunas un izteikumi saplacināja manu ēstgribu negaidītā ātrumā.
- Saproti mani pareizi! teica Sovojs. Tu parādīji dūšu un atstāji izcilu iespaidu. To es nekad nesāktu apšaubīt. Un tomēr… Viņš pavicināja gaisā karoti. Par šito viņi tevi pakārs!
- Var būt vēl sliktāk, sacīja Simmons. Baidos, ka to var atzīt par ļaunprātību.
- Nekas jau nenotika! es atmetu bravūrīgāk nekā īstenībā jutos.
- Drusku pasildīju viņam pēdu, un viss.
-Jebkurš kaitējums ar simpātijas palīdzību tiek uzskatīts par ļaunprātību. Manets pamāja uz manu pusi ar maizes gabalu, saraucis negantās, izspūrušās uzacis. Pirms dodies karā, ir jāpadomā, manu
zēn! Maģistru tuvumā jāstaigā ar noliektu galvu. Ja iekļūsi melnajās grāmatās, viņi var padarit tavu dzīvi par īstu elli.
- Viņš iesāka pirmais, es teicu, drūmi košļādams pupas.
Pie mūsu galda aizelsies pieskrēja jauns puisis. Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja, vērīgi paskatījies uz mani.
Es pamāju ar galvu, un pēkšņi man māgā viss sagriezās otrādi.
- Tevi grib redzēt Maģistru zālē.
- Kur tas ir? es jautāju. Esmu šeit tikai kopš dažām dienām.
- Vai kāds var parādīt viņam ceļu? puisis jautāja, aplaizdams skatienu galdam. Man jāskrien pateikt Džamisonam, ka esmu viņu atradis.
- Es parādīšu, sacīja Simmons, atstumdams ēdiena bļodu. Man tik un tā lāgā negribas ēst.
Džamisona ziņnesis skriešus metās projām, un Simmons lēni uzslējās kājās.
- Pagaidi! es teicu, ar karoti norādīdams uz ēdienu paplāti. Es vēl neesmu beidzis.
Simmona seja pauda nepārprotamas bažas. Es neticu, ka tu spēj ieēst, viņš teica. Man nekas nelien iekšā! Kā tu spēj domāt par ēšanu?
- Es jūtos izsalcis, šķietami mierīgi atbildēju. Nezinu, kas mani gaida Maģistru zālē, bet domāju, ka labāk iet turp ar pilnu vēderu.
- Tevi metīs uz ragiem! Manets teica. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņi varētu izsaukt tevi šajā vakara stundā.
Es īsti nesapratu, ko viņš grib teikt, taču negribēju atklāt pārējiem savu nezināšanu. Viņi var pagaidīt, līdz es paēdu. Un iebāzu mutē vēl vienu karoti sautējuma.
Simmons atgriezās vietā un sāka izklaidīgi bakstīt ēdienu. Godīgi sakot, arī man vairs nebija ēstgribas, tomēr pēc visiem Tarbeanas pārdzīvojumiem es nespēju pieļaut, ka mani tā vienkārši atrauj no maltītes.
Kad beidzot mēs ar Simmonu piecēlāmies no galda, “Ēstūža” ierastā kņada pierima un pārējie pavadīja mūs ar skatieniem. Viņi zināja, kurp es dodos.
Kad bijām izgājuši ārā, Simmons iebāza rokas kabatās un devās “Dobuma” virzienā. Atklāti sakot, tu esi iedzīvojies diezgan pamatīgās nepatikšanās.
- Biju cerējis, ka Hemme jutīsies apkaunots un cietīs klusu, es atzinos. Vai bieži gadās, ka studentus izslēdz no Universitātes? Centos to pajautāt it kā pa jokam.
- Šajā dimestrī vēl nav gadījies, Simmons atbildēja ar pazīstamo smaidu un zilo acu skatienu. Bet vēl ir tikai otrā mācību diena. Varbūt tu uzstādīsi rekordu.
- Tas nav smieklīgi, es teicu, tomēr jutu, ka mana seja savilkusies smīnā. Simmons vienmēr prata man izvilināt smaidu, lai kas būtu gadījies.
Simmons gāja pa priekšu, un mēs sasniedzām “Dobumu” krietni īsākā laikā, nekā man būtu gribējies. Kad atvēru durvis un dzīros iet iekšā, viņš vilcinādamies pacēla roku tādā kā atvadu mājienā.
Mani sagaidīja Džamisons. Viņš pārraudzīja visu, kas neatradās maģistru tiešā kontrolē: virtuves, veļas mazgātavu, staļļus, noliktavas. Viņš bija nervozs un ar savu plivināšanos mazliet atgādināja putnu. Vīrietis ar zvirbuļa apveidiem un vanaga acīm.
Džamisons ieveda mani lielā istabā bez logiem; tās vidū stāvēja pazīstamais pusloka galds. Tāpat kā uzņemšanas pārbaudījumā centrā sēdēja rektors. Vienīgā redzamā atšķirība bija tāda, ka galds šoreiz neatradās uz paaugstinājuma un sēdošie maģistri bija ar mani vienā acu līmenī.