Acis, ar kurām sastapos, nebija draudzīgas. Džamisons aizveda mani līdz pusloka galda priekšējai malai. Redzēdams galdu no šāda skatpunkta, es skaidrāk aptvēru, ko nozīmē būt “uz ragiem”. Džamisons atkāpās pie sava nelielā galdiņa un iemērca rakstāmspalvu tintē.
Rektors sakļāva kopā plaukstas un bez ievada sāka runāt. Kaitelina mēneša ceturtajā dienā Hemme sasauca kopā maģistrus. Džamisona spalva čirkstēdama slīdēja pār papīru, palaikam paviesodamās tintnīcā uz galda. Rektors oficiālā balsī turpināja: Vai visi maģistri ir ieradušies?
- Medicīnas maģistrs, teica Arvils.
- Arhīvu maģistrs, sacīja Lorrens, un viņa seja bija tikpat bezkaislīga kā vienmēr.
- Aritmētikas maģistrs, teica Branders, izklaidīgi knakstinādams pirkstu kauliņus.
- Artefakcijas maģistrs, norūca Kilvins, nepaceldams skatienu no galda virsmas.
- Alķīmijas maģistrs, teica Mandrags.
- Retorikas maģistrs. Hemmes seja bija nikna un sarkana.
- Simpātijas maģistrs, sacīja Elksa Dals.
- Vārdu maģistrs. Elodins man nepārprotami uzsmaidīja. Tas nebija paviršs smīns, bet draudzīgs, atklāts smaids. Es ievilku drebošu elpu, juzdamies atvieglots, ka vismaz viens no klātesošajiem nav noskaņots mani pakārt.
- Un Valodniecības maģistrs, teica rektors. Visi astoņi… Viņš sarauca pieri. Atvainojiet un pārsvītrojiet! Ieradušies ir visi deviņi maģistri. Mēs klausāmies jūsu apsūdzību, maģistr Hemme!
Hemme nevilcinājās. Jaunuzņemtais students Kvouts, kurš nav Arcanum loceklis, šodien ļaunprātīgā nolūkā veica ar mani simpātijas sasaisti.
- Maģistrs Hemme ir iesniedzis divas apsūdzības pret Kvoutu, rektors bargi teica, nenovērsdams acis no manis. Pirmā apsūdzība: neatļauts simpātijas izmantojums. Kāds sods par to paredzēts, Arhīvu maģistr?
- Par neatļautu simpātijas izmantojumu, kas izraisījis ievainojumu, vainīgais students tiek sasiets un nopērts ar vienkāršu pletni, saņemot pa muguru noteiktu sitienu skaitu: ne mazāk par diviem un ne vairāk par desmit. Lorrens noskaitīja, gluži kā lasīdams receptes norādījumus.
- Pieprasītais sitienu skaits? rektors paskatījās uz Hemmi.
Hemme bridi domāja. Pieci.
Jutu, ka man no sejas pazūd pēdējā asins lāse, un piespiedu sevi lēni un dziļi ieelpot caur degunu, lai nomierinātos.
- Vai kādam no maģistriem ir iebildumi? Rektors aplaida skatienu galdam, bet visu lūpas klusēja un visu acis bija bargas. Otrā apsūdzība: ļaunprātīgs nolūks. Arhīvu maģistr?
- Četri līdz piecpadsmit sitieni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens bezkaislīgi noskaitīja.
- Pieprasītais sitienu skaits?
Hemme skatījās man tieši acīs. Astoņi.
Trīspadsmit sitienu un izslēgšana. Manu miesu pārklāja auksti sviedri, un pakrūtē sagriezās nelabums. Bailes es biju iepazinis jau agrāk. Tarbeanā tās vienmēr bija turpat blakus. Bailes palīdzēja izdzīvot. Tomēr nekad agrāk es nebiju izjutis tik izmisīgu bezpalīdzību. Tās bija bailes ne tikai no fiziskām sāpēm, bet no tā, ka tiks iznīcināta visa mana dzīve. Jutu, ka man sāk reibt galva.
- Vai tu saproti izvirzīto apsūdzību būtību? rektors skarbi jautāja.
Es dziļi ievilku elpu. Ne gluži, ser. Ienīdu pats savu balsi, kas
izklausījās vārga un dreboša.
Rektors pacēla roku, un Džamisons pārtrauca rakstīt. Universitātes noteikumi aizliedz studentam, kurš navArcanum loceklis, izmantot simpātiju bez maģistra atļaujas.
Viņa seja satumsa vēl vairāk. Un tie kategoriski aizliedz jebkad, jebkad nodarīt kaitējumu ar simpātijas palīdzību, it sevišķi maģistram. Pirms dažiem gadu simtiem arkanistus par tamlīdzīgām izdarībām vajāja un sadedzināja. Tādu uzvedību mēs šeit necietīsim.
Dzirdēju rektora balsī ieskanamies griezīgu skarbumu un tikai tad īsti aptvēru, cik ļoti viņš ir saniknots. Rektors dziļi ievilka elpu. Vai tagad tu saproti?
Es nevarīgi pamāju ar galvu.
Rektors vēlreiz deva zīmi Džamisonam, un tas nolaida rakstāmspalvu uz papīra. Vai tu, Kvout, saproti izvirzīto apsūdzību būtību?
- Jā, ser, es atbildēju, sakopodams spēkus, lai balss skanētu noturīgi. Viss ap mani likās nedabiski spožs, un man trīcēja kājas. Centos tās savaldīt, taču no maniem pūliņiem tās, šķiet, trīcēja vēl vairāk.
- Vai vari kaut ko sacīt savai aizstāvībai? rektors strupi noprasīja.
Es gribēju tikai drīzāk tikt projām. Jutu, kā manī ieurbjas visu maģistru skatieni. Manas plaukstas bija mitras un aukstas. Droši vien es būtu papurinājis galvu un izlavījies no zāles, ja rektors nebūtu ierunājies vēlreiz.
- Nu? rektors pikti atkārtoja. Tev nav nekā, ko sacīt?
Šie vārdi izrāva mani no sastinguma. Tos pašus vārdus simtiem reižu bija teicis Bens, nebeidzami slīpēdams manu argumentācijas prasmi. Viņa vārdi pārmetoši ieskanējās man ausīs: Ko? Tu neko nevari sacīt savai aizstāvībai? Ikvienam manam audzēknim jāprot aizstāvēt savas idejas pret uzbrukumu! Lai kā tu ievirzītu savu dzīvi, prāts vienmēr tevi aizstāvēs labāk nekā zobens. Asini to!
Es vēlreiz dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un sakopoju domas. Pēc krietna brīža jutu, ka mani ieskauj Akmens Sirds vēsā bezkaislība. Dreboņa mitējās.
Atvēru acis un izdzirdēju pats savu balsi: Man tika dota atļauja izmantot simpātiju, ser.
Rektors pievērsa man ciešu, bargu skatienu un tikai pēc brīža pārjautāja: Ko?
Turēdams ap sevi Akmens Sirdi kā mantiju, kas sargā un nomierina, es atbildēju: Es saņēmu maģistra Hemmes atļauju, izteiktu gan tiešos, gan netiešos vārdos.
Maģistri samulsuši sagrozījās savās sēdvietās.
Rektors nepavisam neizskatījās apmierināts. Paskaidro sīkāk!
- Pēc pirmās nodarbības es piegāju pie maģistra Hemmes un sacīju, ka viņa apskatītie principi man ir jau pazīstami. Viņš atbildēja, ka mēs to pārrunāšot nākamajā dienā.
Kad maģistrs Hemme nākamajā dienā ieradās uz savu nodarbību, viņš paziņoja, ka šoreiz to vadīšot es, demonstrējot simpātijas principus. Apskatījis pieejamos materiālus, es sniedzu studentiem pirmo demonstrējumu, ko bija iemācījis mans skolotājs. Tā, protams, nebija patiesība. Kā jau stāstīju, mana pirmā mācībstunda bija aprobežojusies ar dzelzs drabu sauju. Tie bija meli, taču ticami meli.
Maģistru sejas izteiksmes liecināja, ka to viņi nav zinājuši. Kaut kur Akmens Sirds dziļumos es atslābu un nopriecājos, ka rektora dusmu pamatā bijusi Hemmes saniknotā un saīsinātā notikumu versija.
- Tu sniedzi studentiem demonstrējumu? rektors noprasīja, pirms es paguvu turpināt. Viņš paskatījās uz Hemmi, tad atkal pievērsās man.
Es tēloju naivu nevainību. Pavisam vienkāršu demonstrējumu. Vai tas ir neparasti?
- Tas ir diezgan dīvaini, rektors sacīja, skatīdamies uz Hemmi. Es atkal jutu viņā kūsājam dusmas, taču šoreiz šķita, ka tās nevēršas pret mani.
- Biju domājis, ka tas ir paņēmiens studenta zināšanu pārbaudei, lai varētu pārcelt viņu augstākā kursā, es nevainīgi teicu. Atkal meli, bet atkal ticami meli.
Ierunājās Elksa Dals. Kas šajā demonstrējumā tika izmantots?
- Vaska lelle, mats no maģistra Hemmes galvas un svece. Es būtu izvēlējies citādu piemēru, taču manā rīcībā bija ierobežoti materiāli. Nodomāju, ka tā ir papildu pārbaude, lai redzētu, kā students prot iztikt ar to, kas viņam dots. Es vēlreiz neziņā paraustīju plecus. Un nevarēju iedomāties citu veidu, kā nodemonstrēt visus trīs likumus ar tiem materiāliem, kas man bija pieejami.
Rektors atkal paskatījās uz Hemmi. Vai zēns runā patiesību?
Hemme pavēra muti, it kā gribēdams visu noliegt, bet tad acīmredzot atcerējās, ka notikušo ir redzējusi un var apliecināt plaša studentu auditorija. Viņš klusēja.