Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Vai jūs domājat rūnas, ser? Diemžēl neesmu vis.
Kilvins domīgi izlaida pirkstus caur bārdu. Aizmirsti par artefakcijas pamatkursa nodarbību, uz ko esi pierakstījies. Labāk atnāc rīt uz manu darbnīcu! Pusdienlaikā.
- Diemžēl pusdienlaikā man ir paredzēts cits pasākums, maģistr Kilvin.
- Hmm. Jā. Viņš sarauca pieri. Nu tad pirmā zvana laikā.
- Šķiet, ka zēnam tūlīt pēc pēršanas būs tikšanās ar maniem ļaudīm, Kilvin, ar uzjautrinājuma dzirksti acīs sacīja Arvils. Sarunā, lai kāds tevi pēc tam aizrauj pie mediķiem, puika! Mēs savedīsim kārtībā tavu muguru.
- Paldies, ser.
Pamājis ar galvu, Arvils izgāja no zāles.
Kilvins noskatījās viņam pakaļ un pagriezās pret mani. Tātad tiekamies manā darbnīcā! Parit. Pusdienlaikā. Viņa balss tonis lika saprast, ka tas drīzāk ir rīkojums, nevis jautājums.
- Būšu pagodināts, maģistr Kilvin.
Atbildes vietā kaut ko noņurdējis, viņš izgāja no zāles kopā ar Elksu Dalu.
Es paliku divatā ar rektoru, kurš joprojām sēdēja savā vietā pie galda. Mēs raudzījāmies viens otrā, klausīdamies, kā soļu troksnis gaitenī attālinās un apklust. Izgāju no Akmens Sirds patvēruma, un manī uzvilnīja bailes un nepatīkamas priekšnojautas sakarā ar visu, kas nupat bija noticis.
- Man žēl, ka es tik agri esmu sagādājis jums daudz nepatikšanu, ser, es vilcinādamies sacīju.
- Ak tā? rektors atjautāja. Tagad, kad bijām palikuši divatā, viņa sejas izteiksme ne tuvu vairs nebija tik barga. Un cik ilgi tu biji nolēmis gaidīt?
- Vismaz vienu dienkopu, ser. Pēc bīstami tuvajām nelaimes izredzēm mani pārņēma gandrīz vai reibinošs atvieglojums. Jutu, ka manā sejā atplaukst neapvaldīts smaids.
- Vismaz vienu dienkopu, rektors norūca. Viņš saņēma seju plaukstās un to saberzēja, tad paskatījās uz mani un pārsteidzošā kārtā veltīja man greizu smaidu. Aptvēru, ka viņš nemaz nav tik vecs un tāds izskatās tikai tad, kad savilcis seju bargā, pārakmeņotā izteiksmē. Rektoram varēja būt mazāk par piecdesmit gadiem. Tu nemaz neizskaties pēc tāda, kurš apzinās, ka rīt dabūs pērienu, viņš sacīja.
Atbīdīju šo domu malā. Ceru, ka atveseļošos, ser. Viņš savādi paskatījās uz mani, un tas man atgādināja kaut ko pazīstamu; tikai pēc krietna brīža es atcerējos, ka ar tādu skatienu palaikam bija gadījies sastapties mūsu trupā. Rektors pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču es pasteidzos pirmais: Es neesmu tik jauns, cik izskatos, ser. Es to zinu. Man tikai gribētos, kaut to zinātu arī citi.
- Domāju, ka drīz vien viņi to uzzinās. Labu brīdi lūkojies manī, rektors piecēlās no galda un atbīdīja krēslu. Tad viņš pastiepa man pretī roku: Es sveicināts Arcanum rindās!
Svinīgi paspiedu viņa roku, un mēs šķīrāmies. Izgāju ārā un pārsteigts redzēju, ka iestājusies melna tumsa. Dziļi ievilku krūtīs smaržīgo pavasara gaisu un jutu, ka man sejā atkal parādās smaids.
Pēkšņi kāds pieskārās man pie pleca. Spēji palēcos gaisā un tik tikko apvaldīju uzklupienu Simmonam; tāds lēciens aurojot, skrāpējot un kožot bija mans vienīgais aizsardzības paņēmiens Tarbeanas gados.
Viņš soli atkāpās, manas sejas izteiksmes izbiedēts.
Centos apvaldīt dimdošos sirdspukstus. Piedod, Simmon! Es vienkārši… Tu pienāci pārāk klusi. Mani var viegli izbiedēt.
- Mani ari, viņš trīcošā balsī sacīja un pārlaida plaukstu pierei.
- To es tev nevaru pārmest. Tā būtu katram, kurš izsaukts uz ragiem. Kā tev tur gāja?
- Man piesprieda pērienu un uzņemšanu Arkanumā.
Simmons uzmanīgi ieskatījās man sejā, cenzdamies uzminēt, vai es
jokoju. Vai izteikt līdzjūtību? Vai apsveikt? Viņš bikli pasmaidīja.
- Vai nopirkt tev pārsējus vai izmaksāt alu?
Es pasmaidīju pretī. Abus!
* * *
Kad biju ticis līdz “Steliņģu” ceturtajam stāvam, pārliecinājos, ka ziņa par manu neizslēgšanu un uzņemšanu Arkanumā jau ir aizsteigusies man priekšā. Kopmītnes biedri sagaidīja mani ar jautriem aplausiem. Hemme nebija iemantojis studentu mīlestību. Daži godbijīgi apsveica mani, un Bazils izteiksmīgi iznāca priekšā, lai paspiestu man roku.
Tikko biju paguvis uzkāpt savā guļvietā un iekārtoties sēdus, lai skaidrotu Bazilam atšķirību starp vienkāršu un sešastu pletni, kad ienāca kopmītnes trešā stāva pārzinis, meklēdams mani. Viņš lika man sakravāt mantas, paskaidrojot, ka Arkanuma studentu apmešanās vieta esot rietumu spārnā.
Viss, kas man piederēja, joprojām bija viegli saliekams ceļamaisā, tāpēc kravāšanās daudz laika neprasīja. Kad pārzinis veda mani projām, pārējie jaunuzņemtie studenti pavadīja mani ar atvadu saucieniem.
Rietumu spārna guļamlāvas bija līdzīgas tām, no kurām es biju aizgājis. Arī šeit stiepās šauru gultu rindas, taču otrā stāva guļvietas nebija tik augstas kā iepriekšējā vietā. Katru gultu papildināja ne vien lāde, bet arī neliels skapis un galdiņš. Nekā izsmalcināta šeit nebija, tomēr tas nenoliedzami bija solis augšup.
Vislielākā atšķirība izpaudās kopmītnes biedru attieksmē. Sastapu niknus skatienus un sarauktas pieres, tomēr lielākā daļa mani uzsvērti ignorēja. Tā bija salta uzņemšana, it sevišķi salīdzinājumā ar to, kā pret mani bija izturējušies iepriekšējie, pie Arkanuma nepiederīgie kopmītnes biedri.
Iemeslu uzminēt nebija grūti. Lielākā daļa studentu apmeklē Universitāti ilgāku laiku un par Arkanuma biedriem kļūst tikai pēc vairākiem dimestriem. Visi klātesošie savu stāvokli bija izcīnījuši ar sūriem pūliņiem. Es ne.
Aizņemtas bija tikai trīs ceturtdaļas guļvietu. Izvēlējos gultu tālākajā kaktā, savrup no pārējiem. Pakāru skapī apmetni un vienīgo rezerves kreklu un ieliku ceļamaisu lādē, kas atradās gultas kājgalī.
Apgūlies ilgi raudzījos griestos. Mana guļamlāva atradās ārpus pārējo studentu sveču un simpātijas lampu gaismas loka. Beidzot es biju kļuvis par Arkanuma locekli savā ziņā nonācis tur, kur vienmēr vēlējos būt.
ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA. drauga asinis
NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos agri, nomazgājos un “Ēstūzī” aši kaut ko iekodu. Tā kā līdz pusdienlaika pērienam man tikpat nebija ko darīt, pēc tam bezmērķīgi klaiņoju pa Universitātes teritoriju. Izstaigāju vairākas aptiekas un dzērienu veikalus, apbrīnoju teicami koptos zālienus un dārzus.
Beidzot apsēdos kādā plašā pagalmā uz akmens sola. Tā kā biju pārāk noraizējies, lai darītu kaut ko derīgu, es vienkārši sēdēju, priecājos par jauko laiku un skatījos, kā vējš dzenā pār bruģakmeņiem dažas papīra skrandas.
Itin drīz šurp atstaigāja Vilems un, negaidījis uzaicinājumu, apsēdās man blakus. Raksturīgie keldieša tumšie mati un acis itin kā darīja viņu mazliet vecāku par mani un Simmonu, tomēr viņa izskatā joprojām bija kaut kas no neveikla zēna, kas vēl nav saradis ar pieauguša vīrieša ārieni.
- Nervozē? viņš jautāja bez skarbās pieskaņas, ko balsij mēdz piešķirt siaru akcents.
- Patiesībā cenšos par to nedomāt, es atbildēju.
Vilems kaut ko norūca. Kādu bridi abi klusēdami vērojām garāmejošos studentus. Daži no tiem pārtrauca sarunas un norādīja uz mani.
Man ātri apnika viņu uzmanība. Vai tu pašlaik kaut ko dari?
- Sēžu, viņš vienkārši atbildēja. Elpoju.
- Gudri teikts. Es saprotu, kāpēc tu esi Arkanuma biedrs. Vai nākamās stundas laikā tu esi aizņemts?
Viņš paraustīja plecus un jautājoši paskatījās uz mani.
- Vai vari man parādīt, kur meklēt maģistru Arvilu? Viņš teica, lai es aizejot pie viņa… pēc tam.