Un tad es stāvēju pie karoga masta. Dzirdēju kādu kaut ko skaļi lasām, taču vārdi manās ausīs skanēja tikai kā neskaidra dūkoņa. Noņēmu apmetni un noliku to uz akmens sola, kas atradās staba pakājē. Tad sāku pogāt vaļā kreklu tik nevērīgi, it kā grasītos iet vannā.
Kāda roka mani apturēja. Vīrietis, kurš bija nolasījis paziņojumu par notiekošo, uzsmaidīja man, it kā gribēdams mierināt. Krekls nav jāvelk nost, viņš teica. Tas drusku mazinās asumu.
- Man nenāk ne prātā sabojāt jaunu, labu kreklu! es atbildēju.
Viņš savādi paskatījās uz mani, paraustīja plecus un izvēra virves
gabalu cauri dzelzs gredzenam mums virs galvas. Man vajadzēs tavas rokas.
Es vienaldzīgi paskatījos uz viņu. Neraizējieties, es nebēgšu projām.
- Tas domāts, lai tu nenokristu, ja gadījumā zaudēsi samaņu.
Šoreiz mans skatiens bija bargs. Ja es zaudēšu samaņu, varēsiet
darīt, ko gribēsiet, es apņēmīgi teicu. Bet pirms tam es neļaušu sevi sasiet.
Kaut kas manā balsī viņu apturēja. Vīrietis vairs nemēģināja iebilst, un es uzkāpu uz akmens sola staba pakājē. Pastiepies satvēru dzelzs gredzenu abās rokās. Tas bija gluds un vēss un kaut kā dīvaini nomierināja. Koncentrēdams uz to visu uzmanību, es ieniru Akmens Sirdī.
Dzirdēju cilvēkus atkāpjamies no karoga masta pakājes. Tad pūlis apklusa un vienīgā skaņa bija pakluss švīksts un kraksts: man aiz muguras kāds atvēzēja pletni. Par laimi, man bija piespriests pēriens ar vienkāršu pletni. Tarbeanā biju redzējis, kādā asiņainā putrā cilvēka muguru var pārvērst sešastu pletne.
Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. Nākamajā brīdī, pirms es paspēju sasparoties, atskanēja skaļāks plīkšķis. Jutu, ka man uz muguras iedegas sarkana uguns svītra.
Sakodu zobus. Tomēr nebija tik ļauni, kā biju gaidījis. Pat pēc visiem piesardzības soļiem es biju paredzējis asākas, skaudrākas sāpes.
Tad sekoja otrais sitiens. Plīkšķis bija skaļāks, un es to dzirdēju drīzāk ar visu ķermeni nekā ar ausīm. Mugura pēkšņi šķita dīvaini ļengana. Aizturēju elpu, zinādams, ka āda ir pārcirsta un asiņo. Brīdi man acu priekšā savērpās sarkana migla, un es atspiedos pret staba raupjo, darvoto koka virsmu.
Trešais sitiens nāca drīzāk, nekā es paguvu tam sagatavoties. Tas ķēra kreiso plecu un ievilka svītru lejup līdz kreisajam gumam. Es sakodu zobus un neļāvu sev izdvest nevienu skaņu. Turēju acis vaļā un redzēju, kā pasaule uz mirkli paslēpjas melnā lokā, bet nākamajā brīdī atgriežas spilgtās, asi iezīmētās kontūras.
Pēc tam, nepievērsdams uzmanību dedzinošajām sāpēm, stingri nostājos uz sola un atlaidu sakrampētos pirkstus no dzelzs gredzena. Pretī pasteidzās jauns vīrietis, it kā gatavodamies mani satvert. Uzmetu viņam niknu skatienu, un viņš atkāpās. Pacēlu kreklu un apmetni, rūpīgi pārliku tos pār roku un devos ārā no pagalma, nepievērsdams uzmanību apklusušajam pūlim.
ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA. bezasinu Kvouts
- VARĒJA BŪT ĻAUNĀK, tas nu ir skaidrs. Maģistrs Arvils nopietnu seju gāja man apkārt. Es cerēju, ka paliks tikai švīkas. Bet varēja paredzēt, ka ar tavu ādu nekas labāks nav gaidāms.
Es sēdēju uz gara galda malas dziļi “Medikas” iekštelpās. Arvils saudzīgi pataustīja man muguru un turpināja bezbēdīgi runāt: Bet, kā jau teicu, varēja būt ļaunāk. Divas brūces, un abas izskatās cerīgākas, nekā brūces mēdz būt. Tīras, seklas un taisnas. Ja ievērosi, ko teikšu, tev paliks tikai līdzenas, sudrabainas rētiņas, ko rādīt dāmām, lai palepotos ar savu drosmi. Viņš apstājās man pretī un moži savilka augšup baltās uzacis aiz apaļajiem briļļu stikliem. Vai ne?
Viņa sejas izteiksme izvilināja man smaidu.
Arvils pagriezās pret jauno vīrieti, kas stāvēja pie durvīm. Ej un atved nākamo Re’laru, kurš ir sarakstā. Pasaki, lai ņem līdzi to, kas vajadzīgs taisnas, seklas brūces apstrādāšanai! Puisis pagriezās un izgāja, un drīz viņa soļu troksnis izgaisa tālumā.
- Tu dosi teicamu praktizēšanās iespēju vienam no maniem Re’lariem, Arvils mundri teica. Tavas brūces ir vienkāršas, un komplikācijas gandrīz nav iespējamas, bet tevis paša zem tām nav daudz. Viņš iebakstīja man krūtīs ar krunkaino pirkstu un noklakstināja mēli pret zobiem. Tikai kauli un plāns apvalks! Mums ir vieglāk strādāt ar tādiem, kam vairāk gaļas zem ādas.
- Tomēr jāteic, viņš paraustīja plecus, sasliedams tos gandrīz līdz ausīm un atkal nolaizdams lejā, ka veseļošanās ne vienmēr norit ideāli. Tas jaunam dziedniekam jāapgūst visupirmām kārtām.
Viņš paskatījās uz mani, itin kā gaidīdams atbildi. Es nopietni pamāju ar galvu.
Šķiet, Arvilam tas bija pa prātam, un viņa sejā atgriezās šķelmīgais smaids. Viņš pagriezās un atvēra kādu skapīti, kas stāvēja pie sienas.
- Vienu mirkli… tev noteikti deg visa mugura. Tūlīt es remdēšu sāpes. Viņš pārmeklēja plauktus, un tajos atskanēja pudeļu dzinkstoņa.
- Ir labi, maģistr Arvil! es stoiski sacīju. Varat mierīgi likt man šuves tāpat. Biju ieņēmis divus skrupulus nālrauta, kas notrulināja sāpes, un zināju, ka anestezējošus līdzekļus labāk nejaukt, ja no tā iespējams izvairīties.
Arvils pārtrauca meklēt, vienu roku dziļi iebāzis skapīti, tad izvilka to un pagriezdamies paskatījās uz mani. Vai tev kādreiz ir liktas šuves, manu zēn?
- Jā, es godīgi atbildēju.
- Bez sāpju remdināšanas?
Es vēlreiz pamāju ar galvu.
Tā kā es sēdēju uz galda malas, manas acis atradās mazliet augstāk par viņējām. Arvils nomēroja mani ar šaubpilnu skatienu. Nu, parādi! viņš teica, it kā īsti negribēdams man ticēt.
Uzvilku bikšu staru virs ceļgala, sakozdams zobus, jo kustība sastiepa muguras ādu. Stilba ārpusē mazliet virs ceļgala atklājās rēta plaukstas atpletuma garumā piemiņa no Paika, kas Tarbeanā bija sadūris mani ar stikla lausku.
Arvils to uzmanīgi apskatīja, ar vienu roku pieturēdams brilles. Viegli pabakstījis to ar rādītājpirkstu, viņš izslējās taisni. Primitīvs darbs, viņš ar nepatiku sacīja.
Es biju domājis, ka man šis darbs izdevies itin labi. Kad biju sašuvis līdz pusei, pārtrūka aukla, es teicu. Man nebija darbam piemērotu apstākļu.
Arvils bridi klusēja, ar pirkstu braucīdams augšlūpu un skatīdamies uz mani caur puspievērtām acīm. Un vai iznākums tev patīk? viņš neticīgi jautāja.
Tāds izteikums mani sasmīdināja, bet es tūlīt aprāvos, jo mugurā atkal iekvēlojās trulas sāpes. Nē, maģistr. Es vienkārši darīju, ko varēju.
Viņš joprojām lūkojās mani un joprojām braucīja augšlūpu. Parādi, kurā vietā tā pārtrūka!
Es pastiepu pirkstu. Kaut kas tāds nemēdz aizmirsties.
Arvils nopētīja veco rētu vēl rūpīgāk un vēlreiz to aptaustīja, tad atkal pacēla skatienu. Iespējams, ka tu stāsti patiesību. Viņš paraustīja plecus. Es nezinu. Tomēr, manuprāt… Nepabeidzis teikumu, viņš pētoši ieskatījās man acīs, tad pastiepa roku un atvilka atpakaļ vienu manu acs plakstiņu. Skaties uz augšu! viņš nevērīgi teica.
Raukdams pieri par redzēto, Arvils satvēra manu plaukstu, stingri piespieda naga galu un pāris sekundes uzmanīgi vēroja mani. Rievas viņa pierē ievilkās vēl dziļākas, un, pievirzījies man tuvāk, viņš ar vienu roku saņēma manu zodu, atvēra muti un paostīja.
- Tennasīns? viņš jautāja un pats atbildēja: Nē. Protams, nālrauts! Laikam kļūstu vecs, ja nepamanīju to agrāk. Tagad skaidrs, kāpēc tu neesi notriepis ar asinīm visu manu glīto, tīro galdu. Arvils nopietni ieskatījās man acī. Cik daudz?