Neredzēju jēgu to noliegt. Divi skrupuli.
Arvils krietnu bridi klusēdams raudzījās manī. Tad viņš noņēma brilles un sparīgi noberza stiklus pret virsvalka piedurkni. Uzlicis tās atpakaļ, viņš pievērsa man ciešu skatienu. Nav nekāds brīnums, ja zēns tik ļoti baidās no pēriena, ka ir gatavs sevi sazāļot. Arvila skatiens bija skarbs. Bet, ja bailes ir tik lielas, kāpēc pirms sišanas viņš novelk kreklu? Maģistra pierē atkal ievilkās rievas. Tu man visu to paskaidrosi. Ja iepriekš meloji, atzīsties, un viss būs labi! Es zinu, ka zēni mēdz stāstīt muļķīgas pasakas.
Skarbās acis aiz briļļu stikliem iezibējās. Bet, ja tu man melosi vēl tagad, ne es, ne mani palīgi tevi nešūsim. Melus es necietīšu. Viņš sakrustoja rokas sev uz krūtīm. Tā. Tagad paskaidro! Es nesaprotu, kas šeit notiek. Un tas man nepavisam nepatīk.
Sapratu, ka mans vienīgais glābiņš ir patiesība. Mans skolotājs Abentijs iemācīja man visu, ko spēja, par dziedināšanas mākslu, es paskaidroju. Kad nokļuvu Tarbeanā un biju spiests dzīvot uz ielas, es gādāju pats par sevi. Ar rokas mājienu norādīju uz ceļgalu. Kreklu es šodien novilku tāpēc, ka man ir tikai divi krekli, un tādu bagātību es neesmu pazinis ilgu laiku.
- Un nālrauts? Arvils jautāja.
Es nopūtos. Redziet, ser, es šeit īsti neiederos. Esmu jaunāks par visiem, un daudzi domā, ka Universitāte nav mana īstā vieta. Krietnu daļu studentu esmu nokaitinājis, tik drīz iekļūdams Arkanumā. Un esmu pamanījies iemantot maģistra Hemmes nelabvēlību. Visi šie studenti, Hemme un viņa draugi vēro mani, ar nepacietību gaidīdami kādu vājuma izpausmi.
Es dziļi ievilku elpu. Nālrautu es iedzēru tāpēc, ka negribēju zaudēt samaņu. Man bija jāparāda, ka viņi man neko nespēj nodarīt. Esmu iemācījies, ka visdrošāko stāvokli var iegūt, liekot ienaidniekiem domāt, ka esi neievainojams. Tik tieša valoda izklausījās nepatīkama, taču tā bija patiesība. Es izaicinoši paskatījos uz Arvilu.
Iestājās ilgs klusums, un Arvils lūkojās manī, samiedzis acis aiz brillēm, it kā cenzdamies kaut ko saskatīt manas sirds un prāta dziļumos. Vēlreiz paberzējis augšlūpu ar rādītājpirkstu, viņš sāka lēni runāt.
- Ja es būtu vecāks, viņš teica tik klusi, it kā sarunātos pats ar sevi, es varbūt sacītu, ka tava izturēšanās ir smieklīga. Ka mūsu studenti ir pieauguši cilvēki, nevis ķildīgi, nesaticīgi puišeļi.
Viņš atkal apklusa, joprojām izklaidīgi braucīdams lūpu. Tad ap viņa acīm ievilkās augšup vērstas krunciņas un viņš man uzsmaidīja. Bet tik vecs es vēl neesmu. Hmm… Vēl ne. Ne uz pusi tik vecs. Tas, kurš domā, ka zēni ir jauki un nevainīgi, nekad pats nav bijis zēns vai arī ir to aizmirsis. Un tas, kurš domā, ka cilvēki tikai paretam ir ļauni un nežēlīgi, nedrīkst bieži iziet no mājas. Un viņš noteikti nekad nav bijis dziednieks. Mēs nežēlības sekas redzam biežāk nekā jebkurš cits.
Pirms es paguvu atbildēt, viņš teica: Aizver muti, E’lir Kvout, citādi es tajā ieliešu kādu rūgtu toniku. A, tur jau viņi nāk! Pēdējie vārdi bija veltīti diviem studentiem, kuri ienāca telpā; viens no tiem bija tas pats palīgs, kurš mani atveda šurp, bet otrs, man par pārsteigumu, bija jauna sieviete.
- Ā, Re'lar Mola! Arvils iepriecināts iesaucās, un visas mūsu nopietnās sarunas pazīmes izgaisa no viņa sejas. Tu uzzināji, ka mūsu pacientam ir divas taisnas, tīras brūces. Ko esi atnesusi līdzi, lai atvieglotu stāvokli?
- Novārītu audeklu, adatu ar āķi, diegu, spirtu un jodu, meitene raiti atbildēja. Viņai bija zaļas acis, kas izteiksmīgi izcēlās bālajā sejā.
- Ko? Arvils pārjautāja. Un simpātijas vaska tev nav?
- Nē, maģistr Arvil, meitene atbildēja, mazliet nobālēdama viņa skarbā toņa dēļ.
- Un kāpēc ne?
Studente vilcinājās. Tāpēc, ka man to nevajadzēs.
Arvils šķietami pierima. Taisnība. Skaidrs, ka nevajadzēs. Ļoti labi. Vai tu pirms šurpnākšanas nomazgāji rokas?
Mola apstiprinoši pamāja ar galvu, un īsie, gaišie mati sašūpojās līdzi šai kustībai.
- Tad tu esi velti tērējusi laiku un pūles, Arvils bargi noteica.
- Padomā, kādu milzumu slimību izraisītāju tu varēji savākt ap sevi, nākot šurp pa garo gaiteni. Nomazgājies vēlreiz, un sāksim!
Meitene aši, bet rūpīgi nomazgāja rokas un seju netālu noliktajā bļodā. Arvils man palīdzēja apgulties uz vēdera.
- Vai pacientam ir veikta atsāpināšana? viņa jautāja. Kaut gan es neredzēju meitenes seju, viņas balsi es saklausīju šaubas.
- Anestēzija, Arvils izlaboja. Tev ir vērīga acs, Mola. Nē, tā nav veikta. Tagad saki, ko tu darītu, ja E’lirs Kvouts tev apgalvotu, ka viņam nekas tāds nav vajadzīgs? Viņš stāsta, ka viņam esot tik stiprs savaldības spēks kā Ramstona tērauds un viņš pat nepakustēšoties, kamēr jūs likšot šuves. Arvila balss skanēja nopietni, tomēr es dzirdēju, ka zem nopietnības slēpjas jautrības dzirksts.
Mola paskatījās vispirms uz mani, pēc tam uz Arvilu. Es teiktu, ka viņš uzvedas muļķīgi, viņa teica pēc īsa pārdomu brīža.
- Un ja viņš tomēr uzstātu, ka atsāpināšanas līdzekļi nav vajadzīgi?
Šoreiz Mola klusēja ilgāk. Tā kā asiņošana ir pavisam niecīga, es
vienkārši darītu, kas darāms. Turklāt es skaidri pateiktu: ja viņš būs pārāk nemierīgs, es piesiešu viņu pie galda un rīkošos tā, kā man liktos pareizāk viņa veselības labā.
- Hmm… Arvils izklausījās mazliet izbrīnījies par meitenes atbildi.
- Jā. Ļoti labi. Tātad saki, Kvout, vai tu joprojām atsakies no anestēzijas?
- Paldies! es pieklājīgi atbildēju. Man tā nav vajadzīga.
- Labi, Mola teica ar tādu kā piekāpību, tādu kā samierināšanos balsī. Vispirms mēs iztīrīsim un sterilizēsim brūci. Spirts dedzināja, bet tas bija sāpīgākais brīdis. Pēc tam es visiem spēkiem centos atslābināties un klausīties Molas balsī, kas komentēja visas darbības. Arvils vienmērīgā tonī papildināja to ar savām atziņām un padomiem. Es centos pievērst domas kaut kam citam un neraustīties, kad nālrautā apstrādātās adatas dūrieni caururba ādu.
Mola ātri pabeidza darāmo un uzlika man pārsējus ar veiklību un prasmi, ko es varēju tikai apbrīnot. Pēc tam viņa palīdzēja man piecelties sēdus un ievīstīja mani audekla gabalā, kamēr es klusībā prātoju, vai visi Arvila audzēkņi ir tikpat prasmīgi kā viņa.
Kad meitene man aiz muguras sēja ciet pēdējos mezglus, es cauri nālrauta tirpumam sajutu sev uz pleca ļoti vieglu, tikko jūtamu pieskārienu. Viņam ir ļoti maiga āda, dzirdēju vārdus, kas laikam bija domāti Arvilam.
- Re’lar! Arvils bargi uzsauca. Tādi komentāri ir neprofesionāli! Mani pārsteidz tavs takta trūkums!
- Es to teicu sakarā ar rētu, kas viņam izveidosies, Mola skarbi atbildēja. Domāju, ka tā būs tikai bāla svītra, ja vien viņš neatplēsis ievainojumu vaļā.
- Hmm, Arvils novilka. Jā, protams! Un kā lai viņš no tā izvairās?
Mola apgāja apkārt galdam un nostājās man pretī. Centies neizdarīt tādas kustības! viņa teica un izstiepa rokas sev priekšā. Un tādas! Viņa pacēla rokas augstu virs galvas. Vairies no jebkādām straujām kustībām skrējieniem, lēcieniem, kāpieniem! Pārsēju varēsi noņemt pēc divām dienām. Pagaidām neļauj tam kļūt slapjam! Novērsusies no manis, viņa paskatījās uz Arvilu.
Viņš pamāja ar galvu. Ļoti labi, Re’lar. Vari būt brīva! Pēc tam viņš paskatījās uz jauno puisi, kas visu laiku bija vērojis notiekošo klusēdams. Arī tu vari iet, Geri. Ja kāds jautā, es būšu savā kabinetā. Paldies!
Pēc īsa brīža mēs ar maģistru Arvilu atkal palikām divatā. Viņš nekustīgi stāvēja, ar plaukstu aizsedzis muti, kamēr es uzmanīgi uzvilku kreklu. Beidzot šķita, ka viņš ir pieņēmis lēmumu. E’lir Kvout, vai tu vēlies mācīties šeit, “Medikā”?