- Ļoti vēlos, maģistr Arvil, es godīgi atbildēju.
Viņš pamāja itin kā pats pie sevis, joprojām piespiedis plaukstu pie lūpām. Atnāc pēc četrām dienām! Ja būsi pietiekami gudrs, lai neatplēstu vaļā šuves, es pieņemšu tevi šeit. Un Arvila acīs iezibējās draiska uguntiņa.
ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA. zib Ūsas liesmas gaismā
NĀLRAUTA STIMULĒJOŠĀ iespaida uzmundrināts un juzdams tikai niecīgas sāpes, es devos uz Arhīviem. Būdams Arkanuma loceklis, es tagad varēju brīvi pētīt visus grāmatu krātuves plauktus un tādu iespēju biju gaidījis jau gadiem ilgi.
Vēl labāk: kamēr vien es nelūdzu skrīvu palīdzību, Arhīvu reģistrācijas grāmatās nevarēja parādīties neviens ieraksts. Tas nozīmēja, ka varu pētīt čandriānus un Amiru, cik vien sirds vēlas, un neviens, pat maģistrs Lorrens, neko neuzzinās par manām “bērnišķīgajām” interesēm.
Iegājis Arhīvu sarkanīgā apgaismojuma lokā, ieraudzīju pie reģistrācijas galda sēžam gan Ambrozu, gan Felu. Grūti bija iedomāties vēl savdabīgāku kombināciju.
Ambrozs bija pieliecies viņai klāt un kaut ko klusi stāstīja. Felas seja pauda nepārprotamu neomulību, kas raksturīga sievietei, kura zina, ka ar pieklājīgu atraidījumu viņa neko nepanāks. Vienu roku Ambrozs bija uzlicis Felai uz ceļgala un ar otru aptvēris viņas krēsla atzveltni, ļaujot plaukstai gulēt uz viņas kakla. Acīmredzot viņam tā šķita maiguma un sirsnības izpausme, taču visā Felas augumā bija jaušams iztrūcinātas stirnas sasprindzinājums. Patiesībā Ambrozs turēja meiteni uz vietas, kā varētu aiz spranda turēt suni, lai tas neaizbēgtu.
Kad durvis aiz manis ar būkšķi aizvērās, Fela paskatījās augšup, sastapa manu skatienu un tūlīt novērsās, kautrēdamās par savu neveiklo stāvokli. Gluži tā, it kā viņa būtu darījusi kaut ko sliktu. Tādu skatienu es bieži biju redzējis Tarbeanas ielās. Tas iekvēlināja manī senas dusmas.
Devos pie rakstāmgalda ar lielāku troksni, nekā nepieciešams. Galda tālākajā malā gulēja rakstāmspalva, un blakus tai atradās tintnīca un papīra lapa, kam trīs ceturtdaļas aizņēma pārrakstītas un sasvītrotas rindas. Pēc visa spriežot, Ambrozs bija mēģinājis sacerēt dzeju.
Pie pašas galda malas es apstājos un brīdi paliku stāvam. Felas skatiens šaudījās apkārt, uzkrītoši vairoties no manis un Ambroza.
Viņa sakustējās krēslā, jo acīmredzot jutās neērti, taču nevēlējās izraisīt scēnu. Es izteiksmīgi noklepojos.
Ambrozs pār plecu raidīja man saniknotu skatienu. Tu esi draņķīgi izvēlējies laiku, E’lir! Nekādas saprašanas par dziļākiem ritmiem! Piestaigā vēlāk! Viņš aizgriezās, likdams man saprast, lai eju projām.
Es nicīgi nosēcos, pārliecos pār galdu un, kaklu izstiepis, pārlaidu skatienu viņa atstātajai papīra lapai. Man nav saprašanas par ritmiem? Skaties, tev te ir trīspadsmit zilbes vienā rindā! Es pastiepu pirkstu pret lapu. Un tas nav jambs. Izskatās, ka tur vispār nav nekāda ritma!
Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz mani, acīm redzami aizkaitināts. Pievaldi mēli, E’lir! Ja es kādreiz sadomāšu prasīt tev padomu dzejas mākslā, tad tikai…
- …tikai tādā reizē, kad tev būs vismaz divas stundas laika, es pabeidzu viņa vietā. Divas garas stundas, un tas būs tikai sākums. “Tāpat kā necils strazds, kas vienmēr zina, kā ceļu uz ziemeļiem rast”! Zini, es pat nesaprotu, no kura gala to var sākt kritizēt. Tāda rinda smejas pati par sevi.
- Ko tu sajēdz no dzejas? Ambrozs atmeta, vairs nepūlēdamies pagriezties pret mani.
- Klibu pantu es pazīstu no pirmā skatiena, es teicu. Bet šīs rindas nav pat klibas. Arī klibošanai ir savs ritms. Te drīzāk izklausās, ka kāds kūleņo lejā pa kāpnēm. Pa nevienāda augstuma pakāpieniem. Un apakšā gaida atkritumu kaudze.
- Tas ir lauzts ritms, viņš atbildēja ar augstprātīgu aizvainojumu balsī. Skaidrs, ka tu to nespēj saprast!
- Lauzts? es ļāvu vaļu neticīgiem smiekliem. Ja es redzētu zirgu ar tik neglābjami “lauztu” kāju, es aiz žēlastības to nogalinātu un pēc tam apraktu, lai tā nožēlojamo līķi nesāk skrubināt suņi, jo tad tie varētu nobeigties.
Beidzot Ambrozs pagriezās man tieši pretī un līdz ar to bija spiests noņemt labo roku no Felas ceļgala. Tā bija puse no uzvaras, taču kreisā roka joprojām gulēja viņai uz kakla šķietami nevērīgā maiguma izpausmē un neļāva viņai piecelties no krēsla.
- Es paredzēju, ka tu varētu šodien te ienākt, viņš ar uzspēlētu možumu teica. Tāpēc jau pārbaudīju reģistrus. Tu vēl neesi sarakstā. Tev vajadzēs apmierināties ar “Sējumiem” vai arī atnākt vēlāk, kad viņi būs papildinājuši reģistrus.
- Lai tā būtu! Bet varbūt tu varētu pārbaudīt vēlreiz? Es lāgā neuzticos tāda cilvēka lasītprasmei, kurš vārdam “rast” piemeklē atskaņu “saprast”. Nav brīnums, ka tev sievietes ar varu jātur pie krēsla, lai piespiestu viņas klausīties tevī.
Ambrozs saspringa, un viņa roka noslīdēja no krēsla atzveltnes gar sāniem. Viņa seja pauda neslēptu naidu. Kad paaugsies, E’lir, tu sapratīsi, ka tas, ko vīrietis un sieviete dara divatā…
- Divatā? Privātajā Arhīvu priekštelpā? Es pamāju ar roku sev apkārt. Pie Dieva miesām, te nav priekanams! Un varbūt tu neesi pamanījis, ka viņa ir studente, nevis kaut kāda staigule, kam tu esi samaksājis par savām izpriecām. Ja tev katrā ziņā jāuzmācas sievietei, dari to kaut kur šķērsielā. Tur viņa vismaz nekautrēsies kliegt.
Ambroza seja niknumā pietvīka, un viņš tikai pēc krietna brīža atguva balsi. Tev nav ne mazākās sajēgas par sievietēm!
- Tur es tev beidzot varu piekrist, es bezbēdīgi teicu. Patiesībā tas ir iemesls, kāpēc es šodien atnācu šurp. Gribēju nodoties dažiem pētījumiem. Tu varētu sameklēt man pāris grāmatu par šo tematu. Ar diviem pirkstiem sparīgi iesitu pa reģistru grāmatu. Tātad uzmeklē manu vārdu un laid mani iekšā!
Ambrozs pikti atvēra grāmatu, atrada vajadzīgo lappusi un pagrieza to pret mani. Skaties! Ja atradīsi šajā sarakstā savu vārdu, varēsi rakties pa krātuvi pēc sirds patikas. Viņš samocīti pasmaidīja. Ja ne, tad esi laipni aicināts atnākt kādu dienkopu vēlāk. Līdz tam laikam saraksti droši vien būs papildināti.
- Maģistri iedeva man līdzi vēstuli, ja gadījumā rastos neskaidrības par manu uzņemšanu Arkanumā, es teicu un pacēlu kreklu virs galvas, pagriezdamies tā, lai viņš redzētu plašos pārsējus man uz muguras. Vai varēsi izlasīt no turienes vai varbūt man jāpienāk tuvāk?
Ambrozs uzsvērti klusēja, tāpēc es nolaidu kreklu lejā un pagriezos pret Felu, nepievērsdams viņam vairs nekādu uzmanību. Godātā skrīvu jaunkundzi es teicu un paklanījos pret viņu. Tā bija pavisam niecīga paklanīšanās, jo mugura man neļāva pieliekties zemāk. Vai tu būsi tik laba un sameklēsi man kādu grāmatu par sievietēm? Gudrākie prāti ir ieteikuši man apgūt zināšanas par šo komplicēto un izsmalcināto tematu.
Fela tikko jaušami pasmaidīja un šķita mazliet nomierināmies. Pēc tam kad Ambrozs atvilka roku, viņa joprojām bija palikusi saspringti un neomulīgi sēžam. Acīmredzot Fela pietiekami labi pazina šī jaunekļa neganto dabu un saprata: ja viņa aizskrietu projām un atstātu Ambrozu neveiklā stāvoklī, viņš nekautrētos vēlāk par to viņai atmaksāt. Es nezinu, vai mums ir tādi materiāli.
- Man pietiktu ar pašu ābeci, es smaidīdams sacīju. No drošiem avotiem esmu uzzinājis, ka man nav ne mazākās sajēgas par sievietēm, tāpēc jebkāds vienkāršs materiāls papildinās manas zināšanas.