- Ar bildītēm? Ambrozs indīgi izmeta.
- Ja mūsu meklējumi nolaidīsies līdz tādam līmenim, es noteikti vērsīšos pie tevis pēc padoma, es teicu, pat nepaskatīdamies uz viņa pusi. Vēlreiz uzsmaidīju Felai. Varbūt man derētu bestiārijs, es laipni ierosināju. Esmu dzirdējis, ka dzīvnieki esot neatkārtojami radījumi, pavisam citādi nekā cilvēki.
Felas smaids iemirdzējās drošāk, un viņa apvaldīti iesmējās. Domāju, ka varam kaut ko tādu pameklēt.
Ambrozs veltīja viņai saniknotu skatienu.
Fela atbildēja ar samierinošu kustību. Visi jau zina, ka viņš ir uzņemts Arkanumā, Ambroz, viņa teica. Kāpēc lai mēs viņu nelaistu iekšā?
Ambroza skatiens kļuva vēl niknāks. Labāk teci uz “Sējumiem” un turpini pakalpīgās pienesējas darbu! viņš teica. Šeit es gluži labi tieku galā pats!
Fela stīvām kustībām piecēlās no galda, paņēma grāmatu, ko iepriekš bija lasījusi, un devās uz “Sējumiem”. Kad viņa atvēra durvis, man šķita, ka viņa atskatās uz mani ar pateicīgu un atvieglotu skatienu. Vismaz tā man gribējās domāt, bet varbūt iemesls bija tikai mana iztēle.
Kad durvis aiz viņas aizcirtās, man likās, ka telpa mazliet satumst. To es nesaku poētiskā nozimē. Gaisma patiesi šķita kļūstam blāvāka. Paskatījos uz simpātijas lampām, kas apgaismoja priekštelpu, prātodams, kas varētu būt noticis.
Taču nākamajā brīdī jutu, ka manu muguru lēni pārņem dedzinoša sūrstoņa, un aptvēru patiesību. Nālrauta ietekme tuvojās beigām.
Stiprajiem pretsāpju līdzekļiem visbiežāk ir nopietna blakusiedarbība. Tennasīns reizēm izraisa delīriju vai ģīboni. Lacillijs ir indīgs. Ofals izraisa spēcīgu atkarību. Visiedarbīgākais līdzeklis, iespējams, ir mhenka, bet ne bez iemesla to dēvē par “velna sakni”.
Nālrauts nav tik iedarbīgs kā šie pārējie līdzekļi, toties ir daudz drošāks. Tas mēreni remdina sāpes, stimulē un sašaurina asinsvadus, tāpēc es pēriena laikā nebiju asiņojis kā aizkauta cūka. Vislabākais ir tas, ka nālrautam nav izteiktas blakusiedarbības. Tomēr visam ir sava cena. Kad nālrauta iespaids beidzas, cilvēkam iestājas fizisko un garīgo spēku apsīkums.
Un tomēr es biju atnācis pētīt “Krātuves” plauktus. Biju uzņemts Arkanumā un negrasījos iet projām, pirms nebūšu redzējis visas Arhīvu iekštelpas. Ar apņēmīgu sejas izteiksmi es atkal pagriezos pret rakstāmgaldu.
Ambrozs krietnu bridi raudzījās mani, šķiet, kaut ko apsvērdams, tad nopūtās. Nu labi! viņš teica. Varbūt mēs varam vienoties? Tu cietīsi klusu par to, ko šodien te redzēji, bet es pārkāpšu noteikumus un ielaidīšu tevi, kaut gan tu oficiāli neesi sarakstā. Viņš izskatījās mazliet nervozs. Ko tu par to saki?
Pat šajā īsajā bridi, klausīdamies Ambroza vārdos, es jutu, kā izzūd nālrauta stimulējošais iespaids. Manā ķermeni ielija smags gurdums, domas kļuva gausas un tādas kā saķepušas. Pacēlis rokas, ar plaukstām saberzēju seju un tūlīt saviebos, juzdams sāpīgus dūrienus muguras šuvju vietās. Esmu ar mieru, es neskaidri novilku.
Ambrozs atvēra vienu no reģistru grāmatām un nopūzdamies pāršķīra lapas. Tā kā šī ir tava pirmā reize Arhīvu galvenajā nodaļā, no tevis pienākas krātuves maksa.
Jutu mutē dīvainu citrona garšu. Tādu blakusiedarbību Bens nekad nebija pieminējis. Tā novērsa manu uzmanību, un pēc brīža es pamanīju Ambroza gaidošo skatienu. Ko?
Viņš savādi paskatījās uz mani. Krātuves maksa!
- Agrāk nekādas maksas nebija, es teicu. “Sējumos” mani ielaida tāpat.
Ambrozs nomēroja mani ar tādu skatienu, it kā es būtu plānprātiņš. Tāpēc, ka šī ir krātuves maksa! Viņš vēlreiz ieskatījās reģistru grāmatā. Parasti to maksā reizē ar Arkanuma pirmā dimestra mācību maksu. Bet, tā kā tu esi uzlēcis pakāpi augstāk, tev tā jānokārto tagad.
- Cik daudz? es jautāju, taustīdamies pēc maka.
- Viens talants, viņš atbildēja. Un tas katrā ziņā jāsamaksā pirms ieiešanas. Noteikumi paliek noteikumi.
Kad biju samaksājis par guļvietu “Steliņģos”, viens talants bija gandrīz visa mana atlikusī nauda. Es skaudri apzinājos, ka man jātaupa līdzekļi, lai iekrātu naudu nākamā dimestra mācību maksai. Līdzko nevarēšu samaksāt, man būs jāaiziet no Universitātes.
Tomēr tā bija niecīga maksa par manu seno un lielāko sapni. Izvilku no maka talantu un iedevu to Ambrozam. Vai man jāpierakstās?
- Tādas formalitātes te nav vajadzīgas, Ambrozs atbildēja, atvēra atvilktni un izņēma mazu metāla disku. Nālrauta blakusiedarbības notrulināts, es tikai pēc brīža aptvēru, ka tā ir pārnēsājama simpātijas lampa.
- “Krātuves” telpas nav apgaismotas, Ambrozs lietišķi paskaidroja. Tās ir pārāk plašas, turklāt laika gaitā tas varētu kaitēt grāmatām. Rokaslampa maksā pusotra talanta.
Es vilcinājos.
Ambrozs domīgi pamāja ar galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Pirmajā dimestrī daudzi nespēj savilkt galus. Iebāzis roku apakšējā atvilktnē, viņš tajā ilgi kaut ko meklēja. Rokaslampa maksā pusotra talanta, un tur es neko nevaru darīt. Viņš izvilka četrcollīgu vaska sveci. Bet svece maksā tikai puspeniju.
Puspenijs par sveci bija ļoti labs darījums. Es izvilku peniju. Ņemšu divas.
- Šī mums ir pēdējā, Ambrozs aši sacīja. Pametis apkārt nervozu skatienu, viņš to iespieda man rokā. Zini ko? Vari ņemt to par velti. Viņš pasmaidīja. Tikai nevienam nestāsti! Tas būs mūsu mazais noslēpums.
Paņēmu sveci, juzdamies visai pārsteigts. Acīmredzot biju viņu iebaidījis ar pirmītējiem tukšajiem draudiem. Bet varbūt šis rupjais, uzpūtīgais aristokrāta dēliņš nemaz nebija tāds kretīns, par kādu es viņu biju uzskatījis.
* * *
Ambrozs steigšus ieveda mani “Krātuvē” un darīja to tik ātri, ka es nepaguvu aizdedzināt savu sveci. Kad durvis aiz manis aizcirtās, visapkārt valdīja melna tumsa un tikai aizmugurē pa šaurajām durvju šķirbām spraucās bāla, sarkanīga simpātijas gaisma.
Tā kā man līdzi nebija sērkociņu, biju spiests izmantot simpātijas prasmi. Citkārt es būtu to izdarījis zibenīgi aši, bet šobrīd mans nālrauta notrulinātais prāts tik tikko spēja panākt vajadzīgo koncentrēšanās pakāpi. Sakodu zobus, nostiprināju galvā Alaru un pēc brīža sajutu muskuļos pazīstamo, salto šautru: nepieciešamais siltums no mana ķermeņa aizstrāvoja uz sveces dakti, un tā sprauslodama atdzīvojās.
Grāmatas.
Telpai nebija logu, kas ielaistu saules gaismu, tāpēc “Krātuve” tinās pilnīgā tumsā un vienīgo apgaismojumu meta manas sveces trauslā liesmiņa. Apkārt vīdēja neskaitāmi grāmatu plaukti, stiepdamies un izgaisdami melnumā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu apskatīt veselas dienas laikā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu izlasīt visā mūžā.
Gaiss bija vēss un sauss. Tas smaržoja pēc sastāvējušās ādas, pergamenta un aizmirstiem noslēpumiem. Izklaidīgi nobrīnījos, kā ēkā bez logiem iespējams saglabāt tik svaigu gaisu.
Turēdams svecei priekšā saliektu plaukstu, sāku virzīties uz priekšu starp plauktiem, baudīdams sengaidīto brīdi un ieelpodams sevī visu, kas atradās man apkārt. Sveces liesmai pārvietojoties, pa griestiem dejoja spokainas ēnas.
Tagad nālrauta ietekme bija jau pilnīgi izgaisusi. Mana mugura sāpīgi pulsēja, un domas bija smagas kā svins, it kā mani kratītu spēcīgs drudzis vai es būtu saņēmis pakausī belzienu. Zināju, ka ilgi nodoties lasīšanai šodien nevarēšu, tomēr nespēju saņemties un tik drīz iet projām. Pēc visa, ko biju pārcietis, lai šeit iekļūtu, tas šķita pilnīgi neiespējami.
Apmēram stundas ceturksni klejoju bez īsta mērķa, iepazīdams telpas. Atklāju vairākas mazas istabiņas ar akmens sienām, smagām koka durvīm un galdiem. Acīmredzot tās bija vietas, kur varēja pulcēties un sarunāties nelielas grupas, netraucējot Arhīvu dziļo klusumu.