Atradu kāpnes, kas veda gan augšup, gan lejup. Arhīviem bija seši stāvi, bet es nebiju zinājis, ka tie sniedzas arī pazemē. Cik dziļi tas varēja būt? Cik tūkstoši grāmatu gaidīja lejā zem manām kājām?
Grūti aprakstīt, cik mierinoša man šķita vēsā, klusā tumsa. Dziļa miera pārņemts, es klīdu starp bezgalīgajām grāmatu rindām. Tās ļāva justies drošam, deva apziņu, ka atbildes uz visiem maniem jautājumiem ir šeit un gaida, kad es tās atradīšu.
Tīrās nejaušības dēļ es uzgāju četru plātņu durvis.
Tās bija darinātas no vienlaidu akmens tādā pašā pelēkā krāsā kā apkārtējās sienas. To aploda bija astoņas collas plata, arī tā bija pelēka un tieši tāpat gatavota no vienlaidu akmens bez savienojumiem. Durvis tik cieši piekļāvās pie aplodas, ka starp tām nevarētu iebāzt pat kniepadatu.
Durvīm nebija eņģu. Tām nebija roktura. Tajās nebija ne lodziņa, ne bīdāma paneļa. Vienīgais savdabīgais vaibsts tām bija četras cietas vara plātnes. Tās bija iestrādātas vienādā līmeni ar durvju virsmu, kas savukārt bija vienā līmeni ar aplodas priekšējo malu, kas bija vienā līmeni ar apkārtējo sienu. Pārvelkot plaukstu no vienas durvju puses uz otru, salaiduma līnijas tikpat kā nebija jūtamas.
Tomēr, par spīti šim īpatnībām, pelēkais akmens laukums nepārprotami bija durvis. Vienkārši bija. Katras vara plātnes vidū rēgojās caurums, un, kaut gan tiem nebija ierasto apveidu, tie neapšaubāmi bija atslēgas caurumi. Durvis pletās nekustīgas kā kalns, klusas un bezkaislīgas kā jūra bezvēja dienā. Tās nebija durvis, kas jāatver. Tās bija durvis, kam jābūt aizvērtām.
Pašā vidū, starp nespodrinātajām vara plātnēm, akmeni bija dziļi iekalts vārds: VALARITAS.
Universitātē netrūka aizslēgtu durvju tās norobežoja vietas, kurās glabājās bīstamas vielas vai priekšmeti; vietas, kurās mēmi un nobēdzināti gulēja seni, aizmirsti noslēpumi. Tās bija durvis, kuras nedrīkstēja atvērt. Durvis, kuru slieksni neviens nešķērsoja; durvis, kuru atslēgas bija iznicinātas vai pazaudētas, vai drošības labad pašas noglabātas aiz atslēgām.
Taču visas tās nobālēja salīdzinājumā ar četru plātņu durvīm. Piekļāvu plaukstu vēsajai, gludajai durvju virsmai un spiedu, bezcerīgi cerēdams, ka varbūt izdosies tās iekustināt. Tomēr tās palika stingras un nekustīgas kā pelēkakmens. Mēģināju ieskatīties pa vara plātņu caurumiņiem, taču savas vienīgās sveces gaismā neko nespēju saredzēt.
Mana vēlme iekļūt aiz šim durvīm bija tik milzīga, ka es sajutu mutē tās garšu. Droši vien tas liecina par slimīgu manas personības novirzi, ja bridi, kad es beidzot biju iekļuvis Arhīvos, neskaitāmu noslēpumu mājvietā, mani vilināja šīs vienīgās slēgtās, nejauši uzietās durvis. Varbūt cilvēkam piemīt iedzimta tieksme atrast un izzināt paslēpto. Bet varbūt iemesls ir vienkārši mana daba.
Tajā brīdī es ieraudzīju sarkano, nekustīgo simpātijas lampas gaismu, kas starp plauktu ejām virzījās uz manu pusi. Tā bija pirmā pazīme, kas liecināja par citu studentu klātbūtni. Atkāpos soli atpakaļ un gaidīju, nolēmis nezināmajam nācējam pavaicāt, kas atrodas aiz šīm durvīm. Un ko nozīmē Valaritas.
Sarkanā gaisma kļuva spožāka, un es ieraudzīju gar stūri nogriežamies divus skrivus. Tie mirkli apstājās, un tad viens no tiem strauji metās pie manis un izrāva man no rokas sveci, apdzēsdams to un nopilinādams man roku ar karstu vasku. Diez vai viņa seja būtu vēl vairāk satriekta, ja viņš būtu ieraudzījis man rokās nocirstu galvu.
- Ko tu te dari ar atklātu liesmu? viņš noprasīja tik skaļā čukstā, kādu es vēl nebiju dzirdējis. Tad, pavicinādams pret mani nodzēsto sveci, viņš pieklusināja balsi. Pie Dieva pārogļotajām miesām, kas tev prātā?
Paberzēju rokai uzpilinātā vaska kārtu un cauri sāpēm un nogurumam centos sakopot domu skaidrību. Protams, es nodomāju, atcerēdamies Ambroza smaidu, kad viņš iespieda man rokā sveci un steigšus iestūma mani pa durvīm. “Mūsu mazais noslēpums.” Protams. Man vajadzēja saprast.
* * *
Viens no skrīviem izveda mani no “Krātuves”, bet otrs aizsteidzās pēc maģistra Lorrena. Kad izgājām priekštelpā, Ambrozs izlikās satriekts un apjucis. Viņš tēloja pārspīlēti, tomēr gana labi, lai pārliecinātu manu pavadoni. Ko tas puika šeit dara?
- Mēs atradām viņu klejojam starp plauktiem, skrīvs paskaidroja. Ar sveci rokā!
- Ko? Ambroza seja bija pats šausmu iemiesojums. Es viņu nepiereģistrēju. Skaties! Vari pārliecināties savām acīm! Un viņš atsita vaļā vienu no reģistru grāmatām.
Pirms kāds paguva kaut ko sacīt, priekštelpā iebrāzās Lorrens. Allaž rāmā seja bija sašķiebta negantā niknumā. Jutu, ka mani pārklāj salti sviedri, un atcerējos, ko savā Teofānijā bija rakstījis Tekams: Ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda cilvēka bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.
Lorrens kā tornis izslējās blakus reģistrācijas galdam. Paskaidro! viņš pavēlēja blakus stāvošajam skrīvam. Viņa balss bija kā cieši savilktas atsperes ritulis.
- Micahs un es ieraudzījām “Krātuvē” zibošu gaismu un gājām skatīties, vai kādam radušās grūtības ar rokaslampu. Un atradām viņu pie dienvidaustrumu kāpnēm ar šo te! Skrīvs pacēla sveci. Viņa roka trīcēja zem Lorrena nokaitētā skatiena.
Lorrens pagriezās pret galdu, pie kura sēdēja Ambrozs. Kā tas notika, Re’lar?
Ambrozs bezpalīdzīgi pacēla rokas. Viņš pirms kāda laika ienāca šeit, bet es viņu neielaidu, jo viņš nav piereģistrēts. Kādu laiku mēs strīdējāmies, Fela bija šeit un lielāko daļu dzirdēja. Viņš paskatījās uz mani. Beidzot es aizsūtīju viņu projām. Acīmredzot viņš ielavījās atpakaļ, kad es biju aizgājis uz dziļāko istabu pēc tintes. Ambrozs paraustīja plecus. Vai varbūt pamanījās tikt garām galdam “Sējumos”.
Es stāvēju, pilnīgi apstulbis. Mazo prāta daļiņu, kas nebija notrulusi, nomāca svelošās sāpes mugurā. Tā… tā nav taisnība. Es paskatījos uz Lorrenu. Viņš pats mani ielaida! Aizsūtīja Felu projām un pēc tam ielaida mani “Krātuvē”.
- Ko? Ambrozs iekliedzās un pablenza uz mani, izlikdamies, ka sašutumā nespēj parunāt. Lai cik viņš man bija nepatīkams, jāatzīst, ka viņa tēlojums bija meistarīgs. Dieva vārdā, kāpēc lai es to darītu?
- Tāpēc, ka es liku tev justies neērti Felas klātbūtnē, es teicu. Un viņš arī pārdeva man sveci. Papurināju galvu, cenzdamies noskaidrot domas. Nē, viņš man to iedeva par velti.
Ambrozs izlikās pārsteigts, tad skaļi iesmējās. Paskatieties uz viņu! Tas lecīgais puika taču ir piedzēries vai salietojies!
- Mani nupat nopēra! es protestēju. Mana balss paša ausīs izklausījās nedabiski spalga.
- Pietiek! Lorrens iesaucās, rēgodamies pār mums kā melnu dusmu mākonis. Skrīvi nobālēja, dzirdēdami viņa balsi.
Lorrens aizgriezās no manis un īsi, nicinoši pamāja uz reģistrācijas galda pusi. Re’lars Ambrozs tiek oficiāli atlaists par nolaidību pret pienākumiem!
- Ko? šoreiz Ambroza sašutums bija nemākslots.
Lorrens bargi paskatījās uz viņu, un Ambrozs aizvēra muti. Pagriezies pret mani, maģistrs ar plašu rokas vēzienu paziņoja: E’lirs Kvouts tiek izraidīts no Arhīviem!
Centos izdomāt, ko varētu teikt savai aizstāvībai. Maģistr, es nebiju domājis…
Lorrens apcirtās apkārt. Viņa allaž rāmā sejas izteiksme pauda tik saltu, briesmīgu naidu, ka es neviļus atkāpos soli atpakaļ. Nebiji domājis? viņš atkārtoja. Man pilnīgi vienalga, ko tu biji domājis, E’lir Kvout, un vai tu tiki piekrāpts vai ne! Svarīga ir tikai tava reālā rīcība. Tava roka turēja atklātu uguni! Vaina bija tavējā. Tā ir mācība, kas jāapgūst katram pieaugušam cilvēkam!