Nodūris skatienu, es izmisīgi pūlējos izdomāt, ko sacīt, kā atrast kādu pierādījumu savā labā. Kamēr cīnījos ar svina smagajām domām, Lorrens lieliem soļiem izgāja no priekštelpas.
- Es nesaprotu, kāpēc mani jāsoda viņa stulbuma dēļ! Ambrozs sūdzējās abiem skriviem, kamēr es apdullis gāju uz durvīm. Izdarīju kļūdu: pagriezos atpakaļ un paskatījos uz viņu. Ambroza sejas izteiksme bija nopietna un savaldīga.
Taču viņa acīs gailēja nepārprotams uzjautrinājums, apslēpti smiekli. Nudien, zēn, viņš man teica, es nesaprotu, ko tu domāji! Varētu gaidīt, ka Arkanuma loceklim ir drusku vairāk saprašanas!
* * *
Smagā solī devos uz “Ēstūzi”, un tikpat lēni un smagi riņķoja manas domas. Uzmetu uz nespodrās skārda paplātes savu maltītes talonu un saņēmu sautēta pudiņa porciju, desu un allaž dabūjamās pupas. Trulu skatienu lūkojos ēdamzālē, līdz parastajā vietā, ēdamtelpas ziemeļaustrumu kaktā, ieraudzīju Simmonu un Manetu.
Iedams uz galda pusi, es piesaistīju diezgan daudz uzmanības. Tas bija saprotami, jo tikai pirms nepilnām divām stundām biju stāvējis pie karoga masta un publiski pērts. Dzirdēju kādu pusčukstus sakām:
- …viņš pēc sitieniem neasiņoja. Es biju tur klāt. Ne piliena asins!
Tas, protams, bija nālrauta iespaids. Ar to es biju apturējis asiņošanu. Tobrīd tā man bija likusies ļoti laba doma. Šobrīd tā šķita maznozīmīga un muļķīga. Ambrozam nekad nebūtu izdevies mani tik viegli piemuļķot, ja mana dabas dotā piesardzība tobrīd nebūtu iemidzināta. Ja mans prāts nebūtu bijis tik nožēlojami notrulināts, es noteikti būtu pratis pārliecināt Lorrenu un paskaidrot notikušo.
Iedams uz attālo ēdamzāles kaktu, es lēnām aptvēru patiesību. Nenozīmīgas skandalozas slavas dēļ es biju iztirgojis savu piekļuvi Arhīviem.
Tomēr tagad atlika vairs tikai samierināties ar notikušo. Ja pēc šīs sakāves man bija atlikusi tikai reputācija, tad jādara viss iespējamais, lai sakāvi izmantotu tās labā. Stalti izslējis plecus, devos cauri ēdamzālei pie Simmona un Maneta un noliku ēdiena paplāti uz galda.
- Tāda Arhīvu “krātuves maksa” taču nepastāv, vai ne? es klusi pajautāju un apsēdos, cenzdamies nesaviebties no sāpēm mugurā.
Simmons neizpratnē pablenza uz mani. Krātuves maksa?
Manets iespurdzās, noliecis galvu pār bļodu ar pupām. Pirmoreiz es par tādu dzirdēju pirms pāris gadiem. Agrāk, kad strādāju par skrivu, mēs šad tad izmānījām no jaunuzņemtajiem peniju par iekļūšanu Arhīvos. To mēs saucām par “krātuves maksu”.
Simmons pārmetoši paskatījās uz viņu. Kāda bezkaunība!
Manets kā aizstāvēdamies paslēpa seju aiz plaukstām. Tikai nevainīgs jociņš! Tad viņš pētoši palūkojās uz mani. Vai tāpēc tev ir tik izstiepies ģīmis? Tev kāds izspieda peniju?
Es papurināju galvu. Negrasījos stāstīt, ka Ambrozs man izvilinājis veselu talantu. Uzminiet, kurš nupat ir izraidīts no Arhīviem! es nopietni teicu un, atlauzis maizes šķēlei garozu, iemetu to pupās.
Viņi apstulbuši paskatījās uz mani. Pēc brīža Simmons izmeta acīmredzamo atbildi: Ēē… tu, vai?
Pamāju ar galvu un sāku tiesāt pupas. Nejutos izsalcis, tomēr cerēju, ka neliela ēdiena deva palīdzēs nokratīt nālrauta izraisīto gausumu. Turklāt manā dabā nebija palaist garām iespēju paēst.
- Tev liedza pieeju pirmajā dienā? Simmons jautāja. Tad nu gan tev būs pagrūti pētīt savu čandriānu folkloru.
Es nopūtos. Tā varētu teikt.
- Uz cik ilgu laiku?
- Viņš teica, ka es esot izraidīts, es atbildēju. Nekādu laika robežu viņš neminēja.
- Izraidīts? Manets paskatījās uz mani. Lorrens nevienu nav izraidījis jau gadus desmit! Ko tu tādu izdarīji? Apčurāji grāmatu?
- Divi skrlvi notvēra mani iekštelpās ar sveci rokā.
- Žēlīgais Tehlu! Manets nolika dakšiņu, un viņa sejas izteiksme pirmo reizi kļuva nopietna. Tad nu gan laikam Vecais Zintnieks satrakojās!
- “Satrakojās” ir īstais vārds, es apstiprināju.
- Kā tev ienāca prātā iet iekšā ar atklātu uguni? noprasīja Simmons.
- Rokaslampu es nevarēju atļauties, es atbildēju. Tāpēc skrīvs pie reģistrācijas gada iedeva man sveci.
- Nevar būt! Simmons iesaucās. Neviens skrīvs neuzdrošinātos…
- Pagaidi! Manets viņu pārtrauca. Vai tas gadījumā nebija puisis ar melniem matiem? Labi ģērbies? Bargām uzacīm? Viņš pārspīlēti sarauca pieri.
Es gurdi pamāju ar galvu. Ambrozs. Mēs satikāmies vakar. Un neiepatikāmies viens otram.
- No viņa ir grūti izvairīties, Manets piesardzīgi sacīja, pārlaizdams zīmīgu skatienu tuvumā sēdošajiem pusdienotājiem. Ievēroju, ka vairāki studenti šķietami nevērīgi klausās mūsu sarunā. Būtu vajadzējis tevi brīdināt, lai turies no viņa tālāk, viņš piebilda mazliet iecietīgākā tonī.
- Dieva māte! izmeta Simmons. Ar to tipu nepavisam nav ieteicams saiet ragos…
- Nu, bet tas ir noticis, es sacīju. Pamazām sāku justies ciešamāk, galva kļuva drusku skaidrāka, un gurdums atkāpās. Vai nu nālrauta blakusiedarbība gāja uz beigām, vai arī dusmas palēnām gaisināja truluma miglu. Viņš vēl pārliecināsies, ka ari es protu būt riebīgs. Un rūgti nožēlos, ka ir licis man kāju priekšā… nē, ka jebkad ir saticis mani!
Simmons izskatījās neomulīgi satraukts. Paklau, nav labi citiem draudēt! viņš teica ar sīku smiekliņu, it kā gribēdams pārvērst manu teikto jokā. Pēc tam viņš klusākā balsī piebilda: Tu nesaproti. Ambrozs ir barona titula mantinieks Vintasā. Simmons neziņā paskatījās uz Manetu. Ak mūžs, kā lai to vispār paskaidro?
Paliecies mazliet uz priekšu, Manets tikpat konfidenciālā tonī papildināja: Viņš nav no tiem aristokrātiem, ka šeit pagrozās pāris dimestrus un pēc tam nozūd. Viņš šeit ir jau vairākus gadus, uzkalpojies līdz Re’lara pakāpei. Un viņš nav kaut kāds tur septītais dēls ģimenē. Ambrozs ir pirmdzimtais mantinieks. Un viņa tēvs ir viens no divpadsmit varenākajiem vīriem visā Vintasā.
- Īstenībā sešpadsmitais pēru sarakstā, Simmons lietišķi paskaidroja. Karaliskā ģimene, reģenti, mērs Alverons, hercogiene Samista, Akulejs un Meluāna Laklesi… Maneta draudīgais skatiens viņu apklusināja.
- Viņam ir nauda, Manets vienkārši piebilda. Un draugi, ko var nopirkt par naudu.
- Un daudzi grib iemantot viņa tēva labvēlību, Simmons papildināja.
- īsi sakot, Manets nopietni turpināja, tam kundziņam labāk nestāties ceļā! Kad viņš te mācījās pirmo dimestri, viens no alķīmiķiem pamanījās viņam sariebt. Ambrozs atpirka viņa parādu no Imres augļotāja. Kad nabaga nelga to nespēja atmaksāt, viņu ielika parādu cietumā. Manets pārlauza maizes gabalu uz pusēm un uzzieda tam sviestu. Kad ģimenei beidzot izdevās dabūt viņu ārā, viņš jau bija dabūjis diloni. Kļuvis par nožēlojamu graustu. Un nekad neatgriezās Universitātē.
- Un maģistri to mierīgi pieļāva? es noprasīju.
- Viss notika gluži likumīgi, Manets atbildēja, joprojām pieklusinādams balsi. Turklāt Ambrozs nebija tāds muļķis, lai atpirktu tā vīra parādu pats. Viņš bezcerīgā žestā atmeta ar roku. To viņa vietā izdarīja cits, tomēr Ambrozs gādāja, lai visi zinātu, kurš par to parūpējies.
- Un vēl tas notikums ar Tabetu! Simmons drūmi sacīja. Viņa sacēla troksni par to, ka Ambrozs solījis viņu precēt. Un Tabeta gluži vienkārši pazuda.
Tas acīmredzami izskaidroja Felas iecietību un nevēlēšanos Ambrozu aizkaitināt. Es samierinoši atmetu ar roku. Man nenāk ne prātā kādam draudēt, Sim, es nevainīgā tonī sacīju, mazliet paceldams balsi, lai apkārtējie bez pūlēm varētu mani dzirdēt. Tas bija tikai citāts no kāda mana iecienītā literatūras darba. “Daeonikas” ceturtajā cēlienā Tarsus saka: