“Pār viņu krāsies uguns, posts un pelni,
Un lāsts mans viņam visur līdzi ies.
Nāks dēmoni no tumsas dzīlēm melnām Un mēmā sastingumā apstāsies,
Kad ieraudzīs, ko cilvēks spēj un dara,
Ja viņu vada atriebības vara."
Brīdi visapkārt iestājās sastindzis klusums. Tas aptvēra lielāku “Ēstūža” daļu, nekā es biju gaidījis. Acīmredzot es nebiju pareizi novērtējis mūsu sarunas klausītāju skaitu. Atkal pievērsos maltītei un nolēmu, ka šoreiz pietiks izcelties. Jutos noguris, man sāpēja mugura un nebija vēlēšanās šodien piedzīvot vēl vairāk nepatikšanu.
- Un vēl viens padoms, kas tuvākajā laikā tev gan nebūs vajadzīgs, pēc krietna brīža klusi sacīja Manets, jo tu esi izraidīts
no Arhīviem, un vispār… Tomēr katram gadījumam der zināt. Viņš neveikli nokremšļojās. Rokaslampa nav jāpērk. To iedod pie reģistrācijas galda, tu paraksties par saņemšanu un promiedams atdod to atpakaļ. Viņš bažīgi paskatījās uz mani, it kā baidīdamies, kā es reaģēšu uz tādu ziņu.
Es gurdi pamāju ar galvu. Tātad nebiju maldījies. Ambrozs patiešām nebija tāds kretīns, par kādu es biju viņu uzskatījis. Viņš bija desmitkārt lielāks kretīns.
ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA. degošais stikls
“FRAKCIJA” ATRADĀS TUR, kur tapa gandrīz visi Universitātes meistaramatnieclbas darinājumi. Ēkā bija izvietotas stikla pūtēju, galdnieku, podnieku un stiklinieku darbnicas. Turpat bija ari pilnībā aprīkota smēde un kausētava, par kādu varētu sapņot ikviens metāla apstrādātājs.
Kilvina darbnīca atradās Artefakcijas namā jeb, kā to sarunvalodā biežāk mēdza dēvēt, “Frakcijā”. Tā bija plaša kā graudu noliktava, un tajā bija vismaz divi duči masīvu koka darbgaldu, apkrauti ar neskaitāmiem un vārdā nenosaucamiem rīkiem un aizsāktiem darbiem. Darbnīca bija “Frakcijas” centrs, un darbnīcas centrs bija Kilvins.
Kad ierados tajā, Kilvins darbojās ar saliektu dzelzs stieni, acīmredzot cenzdamies piešķirt tam vēlamos apveidus. Ieraudzījis mani, viņš atstāja to stingri iestiprinātu darbgaldā un, slaucīdams rokas kreklā, panācās man pretī.
Pārlaidis man kritisku skatienu, Kilvins noprasīja: Vai tev nekas nekait, E’lir Kvout?
Pirms brīža biju devies klejojumos pa apkārtni un sameklējis košļāšanai piemērotu vītola mizu. Mugura joprojām svila un kņudēja, taču to varēja pieciest. Nē, viss kārtībā, maģistr Kilvin.
Viņš pamāja ar galvu. Tas ir labi. Tavā vecumā nedrīkst bēdāt par tādiem sīkumiem. Drīz atkal būsi vesels kā rutks.
Kamēr centos izdomāt pieklājīgu atbildi, manu uzmanību piesaistīja kaut kas virs galvas.
Kilvins palūkojās turp, kur kavējās mans skatiens. Kad viņš pamanīja, kam esmu pievērsis acis, platajā, bārdainajā sejā parādījās smaids.
- Manas skaistules!
Augstu starp augstajām darbnīcas jumta spārēm ķēdēs karājās apmēram pussimts stikla bumbu. Tās bija dažāda izmēra, tomēr neviena neizskatījās lielāka par cilvēka galvu.
Un tās dega.
Redzēdams manu sejas izteiksmi, Kilvins pamāja ar roku. Nāc! viņš teica un aizveda mani līdz šaurām kaltas dzelzs kāpnēm. Uzkāpuši pa tām, mēs nokļuvām uz metāla laipu labirinta, kas pletās divdesmit piecas pēdas virs zemes, šaurajiem celiņiem stiepjoties dažādos virzienos starp masīvajiem jumta balstiem. Kādu laiku līkumojuši starp koka un dzelzs konstrukcijām, mēs nokļuvām pie pakārtajām stikla lodēm, kuru iekšienē liesmoja uguns.
- Šīs ir manas lampas! Kilvins ar rokas mājienu norādīja.
Tikai tad es aptvēru šo darinājumu būtību. Dažās lodēs bija šķidrums un dakts gandrīz kā parastās lampās, taču lielākā daļa no tām man bija pavisam nepazīstami veidojumi. Vienā lodē mutuļoja tikai pelēki dūmi, kuros ik pa brīdim uzzibēja dzirkstis. Citā redzēju degli, kas karājās tukšā gaisā lejup no sudraba stieples un dega ar nekustīgu baltu liesmu, kaut gan lodē, šķiet, nebija nekāda degmateriāla.
Viena blakus otrai karājās divas ļoti līdzīgas bumbas, un vienīgā atšķirība bija tāda, ka vienā dega zila, bet otrā kvēli oranža liesma. Dažas lodes bija mazas kā plūmes, citas lielas kā melones. Vienā no bumbām rēgojās kaut kas līdzīgs melnai oglei un balta krīta gabalam, un vietā, kur abi tie saskārās, uz visām pusēm zibēja neganta sarkana liesma.
Kilvins ilgi ļāva man lūkoties un tikai pēc krietna laika pienāca tuvāk. Keldaru vidū klejo leģendas par mūžīgi degošām lampām. Es ticu, ka cilvēka prasmei tādas kādreiz ir bijušas pieejamas. Desmit gadus esmu centies atrast šo iespēju. Esmu izgatavojis daudz lampu. Dažas no tām ir ļoti labas un deg ļoti ilgi. Viņš paskatījās uz mani.
- Tomēr neviena nav degusi mūžīgi.
Viņš devās pa laipu tālāk un apstājies norādīja uz vienu no pakārtajām lodēm. Vai tu šo pazīsti, E’lir Kvout? Lodes iekšienē redzēju tikai zaļgani pelēku vaska gabalu, ko laizīja zaļgani pelēka liesmas mēle. Es papurināju galvu.
- Hmm… Tev būtu jāpazīst. Baltā litija sāls. Es to izdomāju trīs dienkopas pirms tavas ierašanās pie mums. Līdz šim rezultāts ir bijis labs divdesmit četras dienas, un es ceru, ka būs vēl daudz vairāk. Viņš vēlreiz pētoši paskatījās uz mani. Tas, ka tu uzņemšanas pārbaudē to uzminēji, man bija liels pārsteigums, jo šis atklājums man prasīja desmit gadu. Tavs otrais minējums, proti, nātrija eļļa, nebija tik veiksmīgs. To es izmēģināju jau pirms vairākiem gadiem. Rezultāts bija vienpadsmit dienu.
Kilvins devās tālāk un, aizgājis līdz rindas galam, norādīja uz tukšu lodi, kurā dega nekustīga balta liesma. Septiņdesmit dienas! viņš lepni teica. Neceru, ka šis būs īstais atrisinājums, jo cerība ir muļķu spēle. Bet, ja šī lampa degs sešas dienas ilgāk, tā būs pati labākā, kādu esmu radījis pēdējo desmit gadu laikā.
Krietnu bridi Kilvins lūkojās tajā ar neparasti maigu sejas izteiksmi.
Tomēr cerības es neloloju. Viņa balsī skanēja cieta apņēmība. Es veidoju jaunas lampas un veicu jaunus mērījumus. Tas ir vienīgais ceļš, kā virzīties uz priekšu.
Neteicis vairs ne vārda, Kilvins noveda mani lejā uz darbnīcas pamatstāvu. Nonācis tur, viņš pagriezās pret mani. Rokas! viņš pavēloši teica un gaidoši pacēla pats savas milzīgās plaukstas.
īsti nesaprazdams, ko viņš vēlas, es pavērsu pret viņu paceltas rokas. Kilvins saņēma manas plaukstas savējās, un viņa satvēriens bija pārsteidzoši maigs. Apvērsis manas plaukstas otrādi, viņš tās uzmanīgi nopētīja. Tev ir keldara plaukstas, viņš teica ar tādu kā nenovīdīgu komplimentu. Pēc tam viņš pacēla man pretī savējās. Viņam bija resni pirksti un platas delnas. Kilvins tās savilka dūrēs, un tās atgādināja drīzāk veserus nekā sažņaugtas plaukstas. Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai šīs plaukstas iemācītos izskatīties pēc keldara plaukstām. Tu esi veiksminieks. Tu šeit strādāsi! Tikai neparastais galvas atmetiens piešķīra skarbajam rūcienam jautājošu aicinājuma pieskaņu.
- Ai jā! Tas ir, paldies, ser. Jūtos pagodināts, ka jūs…
Kilvins pārtrauca mani ar nepacietīgu žestu. Ja tev dzimst kāda ideja par mūžīgi degošu lampu, nāc šurp pie manis! Ja tava galva ir tikpat gudra, kādas izskatās tavas rokas… Biezajā bārdā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, bet tumšajās acīs uzdzirkstīja nepārprotams prieks. Mazliet vilcinādamies, Kilvins rotaļīgi, gandrīz ķircinoši turpināja: Ja tā būs… viņš atkārtoja un izslēja pirkstu, kura gals bija tikpat iespaidīgs kā vesera gals, tad es un manējie parādīsim tev brīnumu lietas!