- Ķerts, Simmons izlaboja.
- Ķerts, Vilems atkārtoja.
- Viņš patiešām šķiet mazliet… savāds, es teicu.
- Nudien, tev ātri pielec! Vilems sausi izmeta. Nav nekāds brīnums, ka iekļuvi Arkanumā tik jaunos gados.
- Nomierinies, Vil, viņš te ir bijis tikai nepilnu dienkopu! Simmons pagriezās pret mani. Pirms pieciem gadiem Elodins bija rektors.
- Elodins? Es nespēju noslēpt neticību. Bet viņš ir ļoti jauns un… Aprāvos, negribēdams sacīt vārdu, kas pirmais bija uz mēles: jucis.
Simmons pabeidza teikumu manā vietā: …ģeniāls. Un tik jauns nemaz nav, ja ņem vērā, ka viņš iestājās Universitātē nepilnu četrpadsmit gadu vecumā. Simmons paskatījās uz mani. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija pilntiesīgs arkanists. Pēc tam viņš dažus gadus palika šeit par gilleru.
- Par gilleru? es pārtraucu.
- Gilleri ir arkanisti, kuri paliek Universitātē, Vilems paskaidroja.
- Viņi māca studentus. Vai tu pazīsti Kammaru no “Frakcijas”?
Es papurināju galvu.
- Tāds garš un rētains. Vilems norādīja sev uz vienu sejas pusi.
- Tikai viena acs.
Drūmi pamāju ar galvu. Kammaru bija grūti nepamanīt. Viņa sejas kreiso pusi krustām šķērsām klāja rētas, kas stiepās visos virzienos, atstājot melnajos matos un bārdā kailas svītras. Virs kreisās acs viņš
nēsāja pārsēju. Kammars bija staigājošs apliecinājums tam, cik bīstams ir “Frakcijas” darbs. Esmu redzējis. Vai viņš ir pilntiesīgs arkanists?
Vilems apstiprinoši pamāja. Kilvina galvenais palīgs. Viņš māca sigaldriju jaunākajiem studentiem.
Simmons nokremšļojās. Kā jau teicu, Elodins iestājās Universitātē agrāk nekā jebkurš cits, kļuva par visjaunāko arkanistu un par visjaunāko rektoru.
- Un tomēr tev jāpiekrīt, es sacīju, ka viņš ir pārāk dīvains, lai varētu būt rektors.
- Toreiz viņš tāds nebija, Simmons nopietni atbildēja. Par rektoru viņš kļuva, pirms tas notika.
Tā kā turpinājums nesekoja, es pamudināju: Tas?
Vilems paraustīja plecus. Kaut kas. Viņi par to nerunā. Elodinu iespundēja Trakūzī, līdz viņa prāts kaut cik noskaidrojās.
- Man nepatīk par to domāt, Simmons teica, neveikli sagrozīdamies krēslā. Saproti, šeit katru dimestri vairākiem studentiem aizkrīt bēniņi. Viņš paskatījās uz Vilemu. Atceries Slitu? Vilems drūmi pamāja ar galvu. Tas var notikt ar jebkuru no mums.
Kādu laiku abi novērstiem skatieniem klusējot malkoja dzērienu. Gribēju iztaujāt viņus sīkāk, taču nojautu, ka šis ir ļoti vārīgs temats.
- Lai nu kā, Simmons klusi sacīja, esmu dzirdējis, ka Elodinu nemaz neesot izlaiduši no Trakūža. Viņš esot izbēdzis.
- Par to nav jābrīnās, es teicu. Tik izcilu arkanistu neviens nevar noturēt sprostā.
- Vai tu esi tur bijis? Simmons jautāja. Trakūzis ir būvēts tieši ar mērķi noturēt arkanistus aiz atslēgas. Akmens pie akmeņa. Sargi pie logiem un durvīm. Viņš papurināja galvu. Nevaru iedomāties, kā no turienes kāds spēj izkļūt, kaut vai viņš būtu maģistrs.
- Bet mēs esam aizmaldījušies no takas, Vilems enerģiski teica, atgriezdamies pie iesāktā temata. Kilvins ir uzņēmis tevi “Frakcijā”. Ja radīsi labu iespaidu, tā būs tev drīzākā izdevība kļūt par Re’laru. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums abiem. Piekrītat?
- Piekrītam, Simmons atbildēja.
Es pamāju ar galvu, taču domas man riņķoja neapturamā virpulī. Domāju par Taborlinu Lielo, kas zināja visu lietu vārdus. Domāju par stāstiem, kurus Tarbeanā bija stāstījis Skarpi. Viņš netika pieminējis arkanistus un runāja tikai par vārdniekiem.
Un es domāju par Elodinu, par Vārdu maģistru. Par to, kā varētu viņam tuvoties.
ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. starpspēle krodziņa stāsts
PĒC KVOUTA MĀJIENA Hronists noslaucīja rakstāmspalvas galu un izpurināja plaukstu. Basts pamatīgi izstaipījās, atliekdams abas rokas atpakaļ pāri krēsla atzveltnei.
- Biju gandrīz aizmirsis, cik ātri viss notika, Kvouts domīgi teica.
- Šķiet, tie bija pirmie stāsti par mani, kas sāka ceļot apkārt.
- Universitātē tos stāsta joprojām, sacīja Hronists. Esmu dzirdējis trīs dažādas versijas par to, kā tu vadīji nodarbību. Arī par tavu pēršanu. Vai no turienes nāca tava iesauka “Bezasiņu Kvouts”?
Kvouts pamāja ar galvu. Iespējams.
- Ja esam sākuši uzdot jautājumus, Reši, Basts pabikli sacīja,
- mani interesē, kāpēc tu nemēģināji uzmeklēt Skarpi?
- Kā es to būtu varējis, Bast? Notriepis seju ar kvēpiem un sarīkojis pārdrošu pusnakts glābšanu? Kvouts īsi iesmējās bez jautrības balsī. Viņš taču bija apcietināts par ķecerību. Mana vienīgā cerība bija tāda, ka viņam Baznīcas aprindās ir patiesi draugi.
Kvouts dziļi ievilka elpu un nopūtās. Tomēr pats vienkāršākais iemesls laikam ir visgrūtāk pieņemams. Patiesība ir tāda, ka es nedzīvoju stāstā.
- Es laikam tevi nesapratu, Reši, Basts apmulsis teica.
- Padomā par visiem stāstiem, ko esi dzirdējis, Bast! Galvenais varonis jauns zēns. Viņam ir nogalināti vecāki. Viņš meklē atriebību. Kas notiek tālāk?
Basts klusēja ar neizpratnes izteiksmi sejā. Viņa vietā atbildēja Hronists: Zēns atrod palīdzību. Gudru, runājošu vāveri. Vecu dzērāju, kas prot meistarīgi rīkoties ar zobenu. Jukušu vientuļnieku meža vidū. Kaut kas tādā garā.
Kvouts apstiprinoši pamāja ar galvu. Tieši tā! Viņš atrod jukušu vientuļnieku meža vidū, apliecina, ka ir vērtīgs skolnieks, un iemācās visu lietu vārdus kā Taborlins Lielais. Ko viņš dara pēc tam, kad ir apguvis šo vareno maģiju?
Hronists paraustīja plecus. Atrod nelietīgos ļaundarus un tos nogalina.
- Protams! Kvouts izteiksmīgi atsaucās. Ātri, viegli un gludi. Kā jau meli. Beigas ir zināmas gandrīz vēl pirms sākuma. Tieši tāpēc mums patīk stāsti. Tie piedāvā skaidrību un vienkāršību, kuras trūkst reālajā dzīvē.
Kvouts paliecās uz priekšu. Ja šis būtu kāds krodziņa stāsts ar puspatiesībām un bezjēdzīgiem piedzīvojumiem, es jums tekoši un aizrautīgi pastāstītu, kā aizvadīju savu Universitātes laiku. Kā uzzināju mūžam mainīgo vēja vārdu, kā devos ceļā un īstenoju atriebību pret čandriāniem. Kvouts noklakstināja pirkstus. Tik vienkārši! Bet tas būtu izklaidējošs stāsts, nevis patiesība. Patiesība ir citāda. Biju apraudājis vecāku nāvi trīs gadus, un sāpju skaudrums bija pārtapis trulā smeldzē.
Kvouts kā samierinādamies atmeta ar roku un saspringti pasmaidīja. Es jums nemelošu. Bija brīži, kad bezmiega naktīs šaurajā “Steliņģu” guļvietā jutos izmisīgi viens, un šķita, ka bēdas mani nosmacēs. Bija brīži, kad ieraudzīju māti ar bērnu rokās vai tēvu smejamies kopā ar dēlu, un manī iekvēlojās negants niknums līdz ar atmiņām par asinīm un degošu matu smaku.
Kvouts paraustīja plecus. Tomēr atriebība manā dzīvē nebija vienīgais un galvenais mērķis. Man bija jāpārvar pavisam reāli šķēršļi turpat sev blakus. Nabadzība. Zemā izcelsme. Un ienaidnieki, kurus es iemantoju Universitātē, man bija daudz bīstamāki nekā čandriāni.
Ar rokas mājienu viņš mudināja Hronistu atkal ņemt rokā rakstāmspalvu. Un tomēr galu galā jāatzīst, ka pat visizpušķotākajos stāstos ir kāds patiesības grauds, jo es patiešām atradu kaut ko ļoti līdzīgu jukušam vientuļniekam meža vidū. Kvouts pasmaidīja. Un patiešām apņēmos uzzināt vēja vārdu.
ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . Mūzām mainīgais vējš
IZRĀDĪJĀS, KA Elodinu atrast nav viegli. Viņam “Dobumā” bija savs kabinets, taču šķita, ka viņš nekad to neizmanto. Aizgājis uz “Reģistriem un sarakstiem”, es pārliecinājos, ka viņš māca tikai vienu kursu: “Neiespējamā matemātika”. Tomēr tas nepavisam nepalīdzēja viņu sameklēt, jo reģistrācijas žurnālā norādītais laiks bija “tagad” un norādītā vieta “visur”.