Beigu beigās es tīrās veiksmes dēj pamanīju Elodinu kādā no iekšpagalmiem cilvēku pūļa vidū. Viņam mugurā bija melnais maģistra tērps, un tas šķita visai neparasti. Tobrīd es biju ceļā uz novērošanas nodarbību “Medikā”, tomēr izlēmu labāk to nokavēt nekā palaist garām meklēto izdevību.
Kad biju izspraucies cauri pusdienlaika pūlim un panācis Elodinu, mēs bijām nokļuvuši Universitātes pilsētiņas ziemeļu daļā uz plata zemesceļa, kas veda uz mežu. Maģistr Elodin, teicu, nonācis viņam blakām, es cerēju, ka varēšu ar jums parunāt.
- Sīka un skumīga cerība! Elodins atmeta, nepalēninādams soli un pat nepaskatīdamies uz manu pusi. Vajag tēmēt augstāk. Jaunam cilvēkam pienākas kvēlot vēlmē pēc augstiem mērķiem.
- Es ceru apgūt vārdnieka mākslu, sacīju, cenzdamies iet vienā soli ar viņu.
- Pārāk augstu, viņš lietišķi noteica. Mēģini vēlreiz! Tēmē kaut kur pa vidu. Zemesceļš meta spēju līkumu, un koki paslēpa Universitātes ēkas no skatiena.
Mēģināju vēlreiz. Es ceru, ka pieņemsiet mani par audzēkni. Un iemācīsiet man visu, ko uzskatīsiet par vajadzīgu.
Elodins spēji pārtrauca iet un pagriezās pret mani. Lieliski! viņš teica. Ej un sameklē man tris priežu čiekurus! Ar īkšķi un rādītājpirkstu viņš izveidoja apli. Tik lielus, un lai nebūtu nevienas atlūzušas zvīņas! Elodins apsēdās tieši ceļa vidū un ar rokas kustību raidīja mani projām. Ej taču! Pasteidzies!
Es pazudu tuvējo koku biezoknī. Apmēram piecu minūšu laikā biju sameklējis trīs atbilstoša apraksta čiekurus. Kad izgāju atpakaļ uz ceļa, biju izspūris un saskrāpējies. Elodins nekur nebija redzams.
Kādu brīdi apstulbis skatījos apkārt, tad nolamājos, nosviedu čiekurus un skriešus metos pa ceļu ziemeļu virzienā. Itin drīz es viņu panācu, jo viņš gāja dīkā solī, lūkodamies uz kokiem.
- Nu, ko tu uzzināji? Elodins jautāja.
- Ka gribat, lai jūs liek mierā.
- Tu nudien esi attapīgs! Viņš teatrāli izpleta rokas plašā žestā un dziedoši noskandēja: Un mācībstunda ir galā! Un E’lira Kvouta dižā skološanās pie manis ir galā!
Es nopūtos. Ja tagad dotos projām, es vēl pagūtu tikt uz savu “Medikas” nodarbību, taču kaut kas manī čukstēja, ka šī varbūt ir savdabīga pārbaude. Varbūt Elodins vienkārši grib pārliecināties, ka mani vada patiesa interese, pirms pieņem mani par audzēkni. Kaut kas līdzīgs parasti notiek stāstos: vecais vientuļnieks meža vidū nopietni pārbauda jaunā cilvēka apņēmību un tikai pēc tam ielaiž viņu savā paspārnē.
- Vai jūs atbildēsiet uz dažiem jautājumiem? es vaicāju.
- Ļoti labprāt, Elodins atteica un pacēla plaukstu ar noliektu īkšķi un rādītājpirkstu. Vari uzdot trīs jautājumus! Ja vien pēc tam būsi gatavs likt mani mierā.
Es brīdi domāju. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?
- Tāpēc, ka Edema Rū studenti ir izcili slikti audzēkņi! viņš strupi attrauca. Viņi spēj tikai nevainojami iekalt uzdoto, bet vārdnieka māksla prasa tādu iedziļināšanās līmeni, kas reti ir pa spēkam tādiem dulburiem kā tu!
Manī uzbangoja tik spējas un kvēlošas dusmas, ka es sajutu sejā košu sārtumu. Tas plūda lejup, pārņemdams krūtis un plecus. Manas rokas notirpa, un visi matiņi uz tām sacēlās stāvus.
Es dziļi ievilku elpu. Ļoti žēl, ka jūsu pieredze ar Edema Rū ļaudīm nav bijusi gana veiksmīga, es piesardzīgi sacīju. Varu jums apgalvot, ka…
- Ak, Dievi! Elodins izdvesa, neslēpdams pretīgumu. Turklāt vēl lišķis! Tev nav ne pietiekami stingra mugurkaula, ne kārtīgu pautu, lai tu mācītos pie manis!
Manī brieda arvien niknāki vārdi, ko gribējās mest viņam sejā. Es tomēr tos apvaldīju. Sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.
-Jūs nesakāt patiesību, es teicu. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?
- Tāpēc, ka man nevajag klēpja sunīti! Elodins ieaurojās un savēcināja rokas gaisā kā zemnieks, kas cenšas aizbaidīt vārnas no lauka.
- Tāpēc, ka tu esi pārāk mazs, lai varētu būt vārdnieks! Tavas acis ir pārāk zaļas! Tev ir nepareizs pirkstu skaits! Atnāc citreiz, kad būsi izaudzis garāks un dabūjis piedienīgas acis!
Krietnu laiku abi stāvējām un raudzījāmies viens otrā. Beidzot viņš paraustīja plecus un atsāka iet. Nu labi. Es tev parādīšu, kāpēc!
Mēs gājām tālāk pa ceļu ziemeļu virzienā. Elodins ik pa brīdim noliecās, pacēla no zemes akmeni un iemeta kokos. Palaikam viņš palēcās, lai norautu lapas no zemākajiem zariem, un maģistra tērps smieklīgi plandījās gaisā. Kādā brīdi viņš apstājās un gandrīz pusstundu nekustīgi stāvēja uz vietas, saspringti klausīdamies, kā vējā lēni šūpojas papardes lapas.
Es turējos viņam blakus, cītīgi iekodis mēles galu zobos. Es nejautāju: “Kurp mēs ejam?” vai: “Uz ko jūs skatāties?” Zināju neskaitāmus stāstus par jauniem zēniem, kas lieki izšķieduši jautājumus un vēlmes dīkas čalošanas dēļ. Man bija vēl atlikuši divi jautājumi, un es biju apņēmies tos nezaudēt.
Beidzot mēs izgājām no meža, un ceļš pārtapa takā, kas veda cauri plašam zālienam uz milzīgu savrupmāju. Tā bija eleganti būvēta ēka, lielāka nekā Artefakcijas nams, ar sarkanu dakstiņu jumtu, augstiem logiem, kolonnām un velvētām durvju ejām. To ieskāva strūklakas, puķes, dzīvžogi…
Tomēr kaut kas tur nebija kārtībā. Jo tuvāk mēs nācām vārtiem, jo vairāk es šaubījos, vai tā ir kāda augstmaņa māja. Varbūt iemesls bija neparastais dārza veidojums, varbūt tas, ka zālienus apjoza kaltas dzelzs sēta gandrīz desmit pēdu augstumā un mana trenētā zagļa acs atzina to par nepārkāpjamu.
Vārtus atvēra divi nopietna izskata vīri, un taka veda mūs tālāk nama ieejas virzienā. Elodins paskatījās uz mani. Vai tu esi dzirdējis par “Patvērumu”?
Es papurināju galvu.
- To sauc arī citos vārdos: “Būris”, “Trakūzis”…
Tātad tā bija Universitātes psihiatriskā dziednīca. Milzīgi liela! Kā… Aprāvos, neizteicis jautājumu līdz galam.
Elodins pasmīnēja, saprazdams, ka gandrīz izdevies mani pieķert.
- Džeremij! viņš uzsauca liela auguma vīrietim, kas stāvēja pie ārdurvīm. Cik mums šodien ir viesu?
- Skaitu var precīzi pateikt reģistrators, ser, vīrietis neveikli atbildēja.
- Saki uz labu laimi! Elodins teica. Mēs visi šeit esam draugi.
- Trīssimt divdesmit? vīrietis minēja, paraustīdams plecus. Trīssimt piecdesmit?
Elodins ar pirkstu kauliņiem pieklaudzināja pie masīvajām koka durvīm, un vīrietis steidzās tās atslēgt. Cik vēl mēs varētu uzņemt, ja rastos vajadzība? Elodins viņam jautāja.
- Bez pūlēm vēl kādus simt piecdesmit, Džeremijs atbildēja un atgrūda milzīgās durvis. Ja labi saņemtos, droši vien vairāk.
- Redzi, Kvout? Elodins pamirkšķināja man ar aci. Mēs esam gatavi!
Priekštelpa bija plaša, ar vitrāžu logiem un velvētiem griestiem. Marmora grīda bija nopulēta līdz spoguļa mirdzumam.
Mājā valdīja nedabisks, gandrīz rēgains klusums. Nezināju, kā to izskaidrot. Reftas līča plānprātīgo patversme Tarbeanā salīdzinājumā ar šo vietu bija nieka būda, taču no tās plūda tāds troksnis kā no priekanama, kas pilns saniknotiem kaķiem. To varēja dzirdēt jūdzes attālumā cauri visai pilsētas dunai.
Elodins piegāja pie lielas reģistrācijas letes, aiz kuras stāvēja jauna sieviete. Kāpēc ārā neviena nav, Emij?