Viņa neveikli pasmaidīja. Šodien visi ir pārāk nemierīgi, ser. Mēs spriežam, ka tuvojas negaiss. Viņa noņēma no plaukta reģistrācijas žurnālu. Turklāt drīz būs pilns mēness. Jūs zināt, ko tas nozīmē.
- Skaidrs, ka zinu. Elodins notupās un sāka atraisīt kurpes. Kur šoreiz ielika Vinnu?
Emija pāršķīra vairākas lapas. Otrā stāva austrumu spārnā. 247. istabā.
Elodins izslējās stāvus un nolika kurpes uz letes. Paturi tās acīs, labi? Viņa nedroši pasmaidīja un pamāja ar galvu.
Saņēmos un apspiedu vēl veselu rindu jautājumu. Izskatās, ka Universitāte šeit tērē pamatīgu naudu, es teicu.
Nepievērsis nekādu uzmanību maniem vārdiem, Elodins pagriezās un vienās zeķēs devās augšā pa platām marmora kāpnēm. No tām mēs iegriezāmies garā, baltā gaitenī ar koka durvīm abās malās. Te es pirmoreiz izdzirdēju skaņas, ko šādā vietā varētu gaidīt. Līdz mums atplūda vaidi, raudas, nemitīga čalošana, kliedzieni viss tālīns un apslāpēts.
Elodins paskrēja vairākus soļus, tad apstājās, un zeķēs ieautās kājas aizslīdēja pa gludo marmora grīdu, maģistra tērpam plīvojot aiz muguras. Pēc tam viņš to atkārtoja vēlreiz: ātrs ieskrējiens, tad garš slīdējums ar sānis izstieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru.
Es neatlaidīgi soļoju viņam blakus. Liktos saprotami, ja maģistri Universitātes līdzekļiem atrastu citu, akadēmiskāku izmantojumu.
Elodins nepaskatījās uz mani. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Tu centies piedabūt mani atbildēt uz neizteiktiem jautājumiem. Slīdējums.
- Tā nekas nesanāks.
- Un jūs cenšaties izvilināt no manis neparedzētus jautājumus, es atbildēju. Viss notiek taisnīgi.
Solis, solis, solis. Slīdējums. Kāpēc tad tu, sasodīts, vispār man uzbāzies? Elodins noprasīja. Kilvinam tu patīc. Līmējies klāt viņam, un tava nākotne būs nodrošināta!
- Manuprāt, jūs zināt to, ko es nevaru iemācīties ne no viena cita.
- Piemēram, ko?
- To, ko esmu gribējis uzzināt, kopš pirmoreiz redzēju kādu cilvēku izsaucam vēju.
- Uzzināt vēja vārdu? Elodins savilka uzacis. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Āķīga būšana. Slīīīūīdējums. Un kas tev liek iedomāties, ka es kaut ko zinu par vēja izsaukšanu?
- Izslēgšanas metode, es atbildēju. Neviens cits maģistrs neko tādu nedara, tātad tas acīmredzot ir jūsu lauciņš.
- Pēc tavas loģikas tikpat labi varētu spriest, ka es specializējos arī Solinādes dejās, izšūšanā un zirgu zagšanā.
Bijām aizgājuši līdz gaiteņa galam. Slīdējuma vidū Elodins gandrīz notrieca no kājām lielu, plecīgu vīrieti, kas nesa cietos vākos iesietu grāmatu. Atvainojiet, ser! vīrietis teica, kaut gan tā acīmredzami nebija viņa vaina.
- Timotij, Elodins izstiepa pirkstu pret viņu, nāc mums līdzi!
Izvadājis mūs pa dažiem īsākiem gaiteņiem, viņš beidzot apstājās
pie masīvām koka durvīm ar atbīdāmu lodziņu acu augstumā. Atvēris to, Elodins ieskatījās iekšā. Kā viņš uzvedas?
- Klusi, mūsu lidznācējs atbildēja. Bet miegā gulējis, šķiet, ir maz.
Elodins mēģināja atbīdīt bultu, tad sadrūmušu seju pagriezās pret plecīgo vīrieti. Tu viņu ieslēdzi?
Vīrietis bija galvas tiesu garāks par Elodinu un droši vien reizes divas smagāks, tomēr neapautā maģistra niknais skatiens lika viņam nobālēt. Es ne, maģistr Elodin. Tas bija…
Elodins ar strupu žestu viņu pārtrauca. Slēdz vaļā!
Timotijs sāka nervozi taustīt riņķi ar atslēgām.
Elodins nenovērsa no viņa savu bargo skatienu. Alderu Vinnu nedrīkst ieslodzīt! Viņš drīkst brīvi nākt un iet, kad vēlas. Viņa ēdienam nedrīkst pievienot neko tādu, ko viņš nav īpaši lūdzis. Tu par to esi atbildīgs, Timotij Dženeroj! Elodins iebakstīja garo pirkstu viņam krūtīs. Ja es atklāšu, ka Vinns ir sazāļots vai ieslodzīts, es tevi kailu triekšu ar pātagu pa Imres ielām kā muļķa ēzeli! Viņa balss bija tikpat saniknota kā skatiens. Tagad ej!
Vīrietis aizsteidzās, cik ātri vien spēdams; nebija grūti uzminēt, ka viņš vislabprātāk mestos skriešus.
Elodins pagriezās pret mani. Tu drīksti nākt iekšā, bet vairies no trokšņiem un pēkšņām kustībām! Un nerunā, ja viņš nesāk pirmais. Ja runā, tad tikai klusu! Saprati?
Es pamāju ar galvu, un Elodins atvēra durvis.
Istaba izskatījās citāda, nekā biju gaidījis. Pa augstajiem logiem ieplūda dienasgaisma, atklājot skatienam palielu gultu un galdu ar vairākiem krēsliem. Sienas, griesti un grīda bija viscaur polsterēti ar biezu, baltu audumu, kas apslāpēja pat niecīgas skaņas no gaiteņa. No gultas bija norauta sega, un pie sienas, ietinies tajā, sakņupis tupēja kalsns, gadus trīsdesmit vecs vīrietis.
Elodins aizvēra durvis, un vīrietis tramīgi sarāvās. Vinn? Elodins viņu klusi uzrunāja, pievirzīdamies tuvāk. Kas tev notika?
Alders Vinns nesaprotošu skatienu palūkojās augšup. Viņš bija ļoti vājš, izjukušiem matiem un apaļām, platām acīm, un no segas apakšas rēgojās kailas krūtis. Viņš runāja klusi, un balss izklausījās tāda kā ieplaisājusi. Es jutos labi. Viss bija labi. Bet tie cilvēku bari, kas runā visi reizē, suņi, bruģakmeņi… Pašlaik es to nespēju paciest.
Vins piespiedās ciešāk pie sienas, un sega noslīdēja no viņa kaulainā pleca. Es satrūkos, ieraudzījis viņam kaklā karājamies svina gilderu. Šis cilvēks bija pilntiesīgs arkanists!
Elodins saprotoši pamāja ar galvu. Un kāpēc tu sēdi uz grīdas?
Vinns pameta skatienu uz gultu, un viņa acīs iezibējās panika.
- Es varu nokrist, viņš klusi atbildēja, un apjukums balsī jaucās ar bailēm. Un tur ir atsperes, šķirbas… un naglas.
- Kā tu pašlaik jūties? Elodins saudzīgi jautāja. Vai gribi nākt ārā kopā ar mani?
- Nēēēēē! Aldera Vinna atbildē skanēja izmisums un bezcerība. Viņš cieši aizmiedza acis un ievīstījās dziļāk segā. Nevarīgā, spiedzīgā balss iedūrās sirdī skaudrāk nekā tad, ja viņš būtu aurojis pilnā kaklā.
- Labi, labi! Vari palikt tepat, Elodins laipni teica. Drīz es atnākšu atkal.
Vinns atvēra acis, un tajās vīdēja bailes. Neatnes pērkonu! viņš lūdzoši iesaucās. Izbāzis no segas apakšas tievo roku, viņš ieķērās Elodinam kreklā. Bet man tomēr vajag kaķasvilpi un zilmētru, un arī kaulus! Viņa balss skanēja ļoti uzstājīgi. Plakankaulus!
- Es atnesīšu, Elodins nomierinoši teica un pamāja, lai dodos ārā no istabas. Es paklausīju.
Ar drūmu sejas izteiksmi viņš aizvēra aiz mums durvis. Vinns zināja, ar ko jārēķinās, kad kļuva par manu gilleru. Viņš pagriezās un devās projām pa gaiteni. Tu to nezini. Tu vispār neko nezini par Universitāti. Par risku, ko tā velk līdzi. Tu domā, ka šī vieta ir feju pasaule, rotaļlaukums. Bet tā nav!
- Tieši tā! es atcirtu. Šis ir rotaļlaukums, un citi bērni mani apskauž par to, ka man bija iespēja spēlēt “asiņainu pēršanu un padzīšanu no Arhīviem”, bet viņiem ne!
Elodins apstājās, pagriezās un paskatījās uz mani. Nu labi! Pierādi, ka es maldos. Pierādi, ka esi visu pārdomājis. Kāpēc Universitātei, kurā ir gandrīz tūkstoš piecsimt studentu, vajadzīga plānprātīgo patversme karaļpils lielumā?
Manas domas joņoja kā sacīkšu zirgi. Lielākā daļa studentu nāk no pārtikušām ģimenēm, es teicu. Viņiem ir bijusi viegla dzīve. Kad viņi ir spiesti…
- Aplam! Elodins nicīgi attrauca un aizgriezies devās pa gaiteni tālāk. To nodara tas, ko mēs mācāmies. Tas, kā mēs cenšamies ievirzīt savu prātu.
- Tātad rēķināšana un gramatika aptumšo cilvēku prātus, es teicu, cenzdamies, lai tas izklausītos kā secinājums.
Elodins apstājās un atrāva vaļā tuvākās durvis. Gaiteni izlauzās panisku kliedzienu troksnis. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! Pa atvērtajām durvīm es redzēju jaunu cilvēku raustāmies ādas saitēs, kas bija apsietas viņam ap plaukstu locītavām, vidukli, kaklu un potītēm, saistot viņu pie gultas.