- To neizdara ne trigonometrija, ne loģika, Elodins teica, skatīdamies man acīs.
- VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR… Kliedzieni turpinājās nepārtrauktā un monotonā straumē, atgādinot bezjēdzīgu suņa riešanu naktī. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR…
Elodins aizvēra durvis. Kaut gan biezo durvju apslāpētie kliedzieni joprojām sasniedza manas ausis, apkārtējais klusums šķita gandrīz vai apdullinošs. Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par “Būri”? Elodins jautāja.
Es papurināju galvu.
- Tāpēc, ka tur cilvēks nokļūst, kad trako kā būrī iesprostots putns. Elodins baismīgi pasmaidīja. Un baismīgi iesmējās.
* * *
Cauri garu gaiteņu labirintam Elodins aizveda mani uz citu Trakūža spārnu. Pēc ilga gājiena mēs beidzot nogriezāmies ap stūri, un es ieraudzīju kaut ko jaunu: durvis, kas viscaur bija veidotas no vara.
Elodins izvilka no kabatas atslēgu un tās atslēdza. Man patīk te iegriezties, kad esmu šajā pusē, viņš nevērīgi izmeta, vērdams vaļā durvis. Pārbaudīt sūtījumus. Aplaistīt augus un tamlīdzīgi.
Novilcis vienu zeķi, viņš to sasēja mezglā un pabāza zem durvīm, lai tās nevērtos ciet. Uz šo vietu ir patīkami atnākt ciemos, bet zini… Viņš paraustīja durvis, lai pārliecinātos, ka tās neaizcirtīsies ciet. Vairs nekad!
Pirmais, ko es ievēroju, iegājis istabā, bija savādais gaiss. Pirmajā brīdī nodomāju, ka varbūt telpa ir polsterēta tāpat kā Aldera Vinna istaba, taču, apskatījies apkārt, redzēju, ka sienas un griesti ir no kaila, pelēka akmens. Pēc tam spriedu, ka gaiss varbūt ir sastāvējies, bet, kad ievilku elpu, tas smaržoja pēc lavandas un svaiga audekla. Jutu ausīs tādu kā spiedienu, it kā es atrastos dziļi zem ūdens, bet nekā tamlīdzīga, protams, nebija. Pavēcināju sev priekšā plaukstu, gandrīz vai gaidīdams, ka gaiss kļūs citāds, varbūt biezāks. Tas nenotika.
- Kaitinoši, vai ne? Pagriezies ieraudzīju, ka Elodins mani cītīgi vēro. Patiesībā es brīnos, ka tu to pamanīji. Daudzi nepamana.
ŠI istaba bija krietni labāk iekārtota nekā tā, kurā mitinājās Alders Vinns. Tajā bija gulta ar aizkariem un četriem stabiem stūros, pārmērīgi polsterēts dīvāns, tukšs grāmatplaukts un liels galds ar vairākiem krēsliem. Sevišķi izteiksmīgi izskatījās milzīgie logi, kas pavēra skatu uz zālieniem un dārziem. Ārpusē redzēju balkonu, taču nespēju ieraudzīt, pa kurieni uz to var iziet.
- Skaties! Elodins teica. Viņš satvēra vienu no krēsliem aiz augstās atzveltnes, pacēla to abās rokās, sagrieza apkārt un no visa spēka iesvieda logā. Es sarāvos, taču gaidītās šķindoņas vietā atskanēja dobjš kraksts. Krēsls nokrita uz grīdas un sabruka koka šķēpeļu un izjukuša polsterējuma kaudzē.
- Tā es darīju stundām ilgi, Elodins teica, dziļi ievilcis elpu un mīlošu skatienu aplūkodams istabu. Labie laiki!
Piegāju tuvāk apskatīt logus. Rūtis bija biezākas nekā parasti, tomēr ne tik ļoti biezas. Ārēji tās izskatījās gluži parastas, ja neņem vērā tikko jaušamas iesarkanas joslas, kas stiepās tām pāri. Nopētīju loga rāmi. Arī tas bija no vara. Vēlreiz lēni pārlaidu skatienu istabai, aplūkoju pelēkās akmens sienas un ieelpoju savādi smago gaisu. Pamanīju, ka durvju iekšpusē nav pat roktura, nemaz nerunājot par slēdzeni. Kāpēc lai kāds uzņemtos tādas pūles un darinātu vienlaidu vara durvis?
Nolēmu uzdot sev atvēlēto otro jautājumu. Kā jūs izkļuvāt ārā?
- Beidzot! Elodins noteica ar piktuma pieskaņu balsī.
Viņš atlaidās sēdus uz dīvāna. Redzi, sensenos laikos Elodins Lielais reiz atguvās, ieslodzīts augstā tornī. Viņš plašā žestā aplaida roku apkārt istabai. Viņam bija atņemti rīki: monēta, atslēga un svece. Turklāt viņa cellei nebija durvju, ko varētu saukt par durvīm. Un nebija logu, ko iespējams izsist. Ar bezcerīgi noraidošu kustību Elodins pamāja uz visiem logiem pēc kārtas. Viņa gūstītāji ar savām viltīgajām izdarībām bija pamanījušies noslēpt no viņa pat vēja vārdu.
Piecēlies no dīvāna, Elodins sāka staigāt pa istabu. Visapkārt viņam pletās tikai gluds, ciets akmens. Tas bija sprosts, no kura neviens nekad nebija izbēdzis.
Viņš apstājās un teatrāli pacēla pirkstu. Taču Elodins Lielais zināja visu lietu vārdus un tāpēc spēja tās visas sev pakļaut. Viņš pagriezās pret pelēko sienu blakus logiem. Un Elodins Lielais teica akmenim: “LŪSTI!” un tas…
Aprāvis teikumu pusē, Elodins savādi piešķieba galvu un šauri samiedza acis. Sasodīts, viņi to ir mainījuši, viņš klusi noteica pie sevis. Fū! Piegājis sienai tuvāk, viņš piespieda pie tās plaukstu.
Ļāvu uzmanībai mazliet atslābt. Vilemam un Simmonam bija taisnība, šis cilvēks patiešām bija jucis. Kas notiktu, ja es pēkšņi izskrietu no istabas, atbrīvotu durvis un aizcirstu tās ciet? Vai pārējie maģistri teiktu man paldies?
- Ahā! Elodins piepeši iesmējās. Necik daudz gudrības viņi te nav ielikuši! Viņš atkāpās divus soļus atpakaļ. CYAERBASALIEN!
Siena manu acu priekšā sakustējās. Tā sāka viļņot kā paklājs, kas pakārts, lai izdauzītu putekļus. Un tad tā vienkārši… sabruka. Kā tumšs ūdens, kas gāžas no spaiņa, pa grīdu izplūda milzīgs daudzums smalku, pelēku smilšu, ieskaujot Elodina pēdas līdz potītēm.
Istabā ielija saules stari un putnu dziesmas. Tur, kur pirms brīža bija slējies pelēks vienlaidu akmens, tagad rēgojās caurums pietiekami liels, lai pa to varētu izbraukt rati.
Tomēr tas nebija gluži brīvs: atverei pāri pletās kaut kas nenosakāms un dīvaini zaļš. Tas mazliet atgādināja netīru, samudžinātu tīklu, taču vijums bija pārāk neregulārs. Drīzāk to varētu salīdzināt ar biezu, sapluinītu zirnekļa tīklu.
- Agrāk te tāda nebija, Elodins kā aizbildinādamies teica un izvilka kājas no pelēkajām smiltīm. Pirmajā reizē viss notika krietni dramatiskāk, vari man ticēt!
Es stāvēju, gluži apstulbis no redzētā. Šī nebija simpātijas maģija. Neko tamlīdzīgu es nekad vēl nebiju redzējis. Spēju iedomāties vienīgi senu rindu no daudziem pusaizmirstiem stāstiem: Un Taborlins Lielais teica akmenim: “LŪSTU", un akmens salūza…
Elodins atlauza vienu no krēsla kājām un sāka ar to apstrādāt zaļo tīkla mudžekli, kas pletās pāri izejai. Dažās vietās tas viegli pārplīsa vai sabirza druskās. Biezākās daļas, kas padevās grūtāk, viņš ar krēsla kāju atlieca uz malām. Liekumu un plīsumu vietas spoži iemirdzējās saulē. Atkal varš, es nodomāju. Vara dzīslas stiepjas cauri akmenim, no kā būvēta siena.
Nometis krēsla kāju zemē, Elodins izspraucās cauri atverei. Pa logu es redzēju viņu atspiežamies pret balkona baltajām akmens margām.
Devos viņam pa pēdām. Līdzko biju izgājis uz balkona, jutu, ka apkārtējais gaiss vairs nav smags un nekustīgs.
- Divus gadus, viņš teica, skatīdamies uz dārziem, divus gadus es spēju redzēt šo balkonu, bet nespēju uz tā iziet. Spēju saredzēt vēju, bet nespēju to dzirdēt vai just sev sejā. Pārmetis kāju pār akmens margām, viņš uz tām apsēdās un pēc tam nolēca pāris pēdu zemāk uz lēzena jumta, kas pletās zem balkona, un devās pa to uz priekšu, attālinoties no ēkas ārsienas.
Ari es pārlēcu pāri margām un sekoju Elodinam līdz jumta malai. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu augstumā. Strūklakas un dārzi, kas pletās uz visām pusēm, apbūra ar ainavas krāšņumu. Elodins stāvēja bīstami tuvu jumta malai, un maģistra tērps plīvoja ap viņu kā tumšs karogs. Viņš izskatījās nenoliedzami iespaidīgs, ja vien izdevās neņemt vērā, ka viņam kājā joprojām ir tikai viena zeķe.