Nostājos viņam baķus pie jumta malas. Tagad es zināju, kāds būs mans trešais jautājums. Kas man jādara, es jautāju, lai varētu mācīties pie jums vārdnieka mākslu?
Elodins rāmi un vērtējoši ieskatījās man acis. Lec! viņš teica.
- Lec lejā no šī jumta!
Tajā bridi es sapratu, ka viss notikušais ir nozīmējis pārbaudi. Kopš pirmā tikšanās brīža Elodins bija mērojis mani ar vērtējošu aci. Mana sīkstā pretestība bija modinājusi viņā negribīgu atzinību, un viņš bija izbrīnījis par to, ka esmu ievērojis viņa istabas dīvaino gaisu. Elodins bija gandrīz gatavs pieņemt mani par savu audzēkni.
Taču viņam vajadzēja vairāk vajadzēja nepārprotamu pierādījumu manai gatavībai. Acīm redzamu apliecinājumu. Uzticības lēcienu.
Un tur, pie pašas jumta malas, man atmiņā uzplaiksnīja kāda stāsta fragments. Un Taborlins krita lejā, bet nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Tas satvēra viņu savās glāstošajās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu. Tas nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.
Elodins zināja vēja vārdu.
Joprojām raudzīdamies viņam acīs, es pārkāpu pāri jumta malai.
Elodina sejā parādījās neaprakstāma izteiksme. Tādu pārsteigumu neatcerējos lasījis neviena cilvēka skatienā. Krizdams es mazliet sagriezos gaisā, tāpēc viņš palika manā redzeslokā. Pamanīju, ka viņš drusku pastiepj plaukstu, it kā novēloti gribēdams mani apturēt.
Sajutu bezsvara stāvokli un brīdi peldēju gaisā.
Tad atsitos pret zemi. Pieskāriens nebija maigs kā spalvas lidojums. Tas bija ciets. Kā ķieģeļa atsitiens pret bruģētu ielu. Es paliku guļam uz muguras, uzkritis virsū kreisajai rokai. Mana galva atsitās pret zemi, acīs satumsa, un no krūtīm izlauzās pēdējās elpas paliekas.
Es nezaudēju samaņu. Tikai gulēju, palicis bez elpas un nespēdams pakustēties. Atceros, kā visā nopietnībā domāju: tagad esmu miris. Vai vismaz akls.
Palēnām redze atgriezās, un es aizmiedzu acis pret žilbinošo, zilo debesu spožumu. Plecu svilināja sāpes, un es sajutu mutē asiņu garšu. Nespēju paelpot. Mēģināju novelties nost no rokas, bet ķermenis neklausīja. Varbūt esmu lauzis kaklu… vai muguru…
Pēc ilga, mokoša laika man izdevās ievilkt seklu elpu, pēc tam ieelpot vēlreiz. Atviegloti nopūtos un aptvēru, ka piedevām pārējam esmu salauzis vismaz vienu ribu, tomēr uzmanīgi pakustināju roku, pēc tam kāju pirkstus. Tie darbojās. Es nebiju lauzis mugurkaulu.
Kamēr gulēju, klusībā skaitīdams veiksmes un lūzumus, manā redzeslokā parādījās Elodins.
Viņš paskatījās lejup uz mani. Apsveicu! viņš teica. Kaut ko tik stulbu man vēl nebija gadījies redzēt. Neticība viņa sejā jaucās ar godbijību. Nekad!
* * *
Tas bija brīdis, kad es nolēmu turpmāk izglītoties cildinātajā artefakcijas jomā. Tiesa, lielas izvēles man nebija. Palīdzēdams man aizklibot līdz “Medikas” ēkai, Elodins pavisam nepārprotami pateica: tāds muļķis, kas gatavs lēkt lejā no jumta, ir pārgalvīgs nejēga, kuram viņš neļautu pat pacelt karoti savā klātbūtnē, kur nu vēl mācīties kaut ko “tik komplicētu un trauslu” kā vārdnieka māksla.
Tomēr Elodina atraidījums mani pārlieku nesatrieca. Lai kā mani valdzinātu brīnumstāstu burvība, es nevēlējos mācīties pie cilvēka, kura pirmajā mācību stundā esmu iemantojis trīs lauztas ribas, vieglu smadzeņu satricinājumu un izmežģītu plecu.
ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. dzeloni
y
JA NEŅEM VĒRĀ dramatisko iesākumu, mans pirmais mācību dimestris aizritēja samērā gludi.
Es mācījos “Medikā”, uzzinādams arvien vairāk par cilvēka ķermeni un tā dziedināšanu. Ar Vilemu vingrinājos siaru valodā un savukārt palīdzēju viņam labāk apgūt aturiešu valodu.
Kļuvu par Artefakcijas nama locekli, iemācījos pūst stiklu, jaukt sakausējumus, vilkt stieples, gravēt metālu un kalt akmeni.
Vakarus es visbiežāk pavadīju Kilvina darbnīcā. Skaldīju nost apvalkus no bronzas lējumiem, mazgāju stikla traukus un smalcināju rūdu sakausējumiem. Darbs neprasīja sevišķas pūles, bet Kilvins katru reizi iedeva man vara džotu, dažkārt pat divus. Nojautu, ka viņa metodiskajā prātā darbojas liela un komplicēta rēķinu tabula, kas precīzi reģistrē katra cilvēka nostrādātās stundas.
Apguvu arī dažādas mazāk akadēmiska rakstura prasmes. Daži Arkanuma kopmītnes biedri man iemācīja kāršu spēli, ko sauca par “suņa elpu”. Par atbildi es sniedzu viņiem improvizētu mācībstundu psiholoģijā, varbūtības teorijā un roku veiklībā. Paguvu laimēt gandrīz divus talantus, bet tad viņi pārstāja aicināt mani piedalīties spēlēs.
Cieši sadraudzējos ar Vilemu un Simmonu. Man bija vēl daži citi draugi, bet to nebija daudz, un neviens nekļuva tik tuvs kā Vils un Sims. Straujais augšupceļš E’lira pakāpē atsvešināja mani no daudziem citiem studentiem. Gan nelabvēlīgi noskaņotie, gan apbrīnotāji vienlīdz izvēlējās turēties no manis pa gabalu.
Un vēl bija Ambrozs. Nosaukt mūs vienkārši par ienaidniekiem nozīmētu noplicināt mūsu attiecību īsteno raksturu. Drīzāk varētu teikt, ka bijām kļuvuši par tādiem kā biznesa partneriem, kuru mērķis ir pēc iespējas efektīvāk paust un īstenot savstarpējo naidu.
Tomēr pat mani Ambrozam veltītie atriebības centieni neaizpildīja visu manu brīvo laiku. Tā kā man nebija iespējas pavadīt to Arhīvos, es krietnu tā daļu veltīju savas labās slavas vairošanai.
Redziet, mans dramatiskais Universitātes gaitu sākums bija sacēlis itin manāmu vētru. Es biju iekļuvis Arkanuma rindās nevis pēc ierastajiem trim dimestriem, bet pēc trijām dienām. Biju gandrīz divus gadus jaunāks par visiem pārējiem. Studentu auditorijas priekšā biju metis atklātu izaicinājumu vienam no maģistriem un tomēr izvairījies no izslēgšanas. Pēršanas laikā nebiju ne kliedzis, ne asiņojis.
Piedevām visam pārējam biju pamanījies tiktāl nokaitināt maģistru Elodinu, ka tas bija nolidinājis mani no Trakūža jumta. Ļāvu šim stāstam staigāt no mutes mutē, necenzdamies to pielabot, jo tas man patika labāk par mulsinošo patiesību.
Lielos vilcienos ar to pietika, lai ap mani sāktu vērpties nemitīgas baumas, un es nolēmu tās izmantot savā labā. Reputācija ir savdabīgas bruņas, tā ir ierocis, ko vajadzības gadījumā var draudīgi pavēcināt gaisā. Es spriedu tā: ja jau vēlos kļūt par arkanistu, tad labāk būt plaši pazīstamam arkanistam.
Tāpēc pametu baumotājiem vienu otru derīgu ziņu: esmu uzņemts Universitātē bez ieteikuma vēstules. Maģistri piešķīruši man mācībām trīs talantus, nevis iekasējuši mācību maksu. Vairākus gadus pirms tam esmu izdzīvojis Tarbeanas ielās, kur vienīgais glābiņš bijis mans asais prāts.
Atļāvos izplatīt pat dažas pavisam nepatiesas baumas tik kliedzošus melus, ka cilvēki tos stāstīja tālāk par spīti acīmredzamai nepatiesībai. Manī rit dēmona asinis. Es spēju redzēt tumsā. Naktī es aizmidzis pavadu tikai vienu stundu. Pilnmēness laikā es miegā runāju svešā valodā, kuru neviens nespēj saprast.
Mans agrākais kopmītnes biedrs Bazils palīdzēja uzsākt šīs baumas. Es sacerēju stāstus, viņš to pastāstīja dažiem citiem, un mēs abi vērojām, kā šīs valodas izplatās līdzīgi savvaļas ugunij. Tas mums kļuva par aizraujošu vaļasprieku.
Tomēr vispamatīgāk manu slavu vairoja nerimtīgais karastāvoklis ar Ambrozu. Mana uzdrīkstēšanās atklāti stāties pretī varena aristokrāta pirmdzimtajam dēlam satricināja un pārsteidza ikvienu, kurš par to uzzināja.