Lino Aldani VISPĀRĒJS NEPRĀTS
Uz dēļu skatuves konvulsīvi raustījās Pelviss Dreslijs. Viņa balss bija sēcoša, aizlūzusi un brīžiem atgādināja histēriskus kliedzienus, brīžiem — vaimanas. Skatītāji sēdēja, elpu aizturējuši, un kā apburti lūkojās uz resnīti, kas trakā rokenrola ritmā locījās uz grīdas. Jaunietes skaļi raudāja. Viņu garie, uz galvvirsas «zirgastēs» sasietie mati plīvoja kā karogi vējā. Pēkšņi "mūzika aprāvās. Pēdējo reizi notrīsējušas gaisā, dziesmas skaņas izdzisa. Pelviss izmisīgi ievaidējās un apklusa. Skatītāji aplaudēja kā negudri. Kā viļņi zālē izslējās rokas, smagi šūpojās galvu jūra. Likās — vēl viens mirklis, un ložas, nespēdamas noturēt sajūsmā rēcošos skatītājus, iebruks parterā.
Sažņaudzis labajā rokā mikrofonu, Pelviss piecēlās. Pirmajās rindās sēdošās meitenes sāka mest uz skatuves puķes un vēdekļus, muskuļoti jaunekļi spilgti krāsainos svīteros aurodami metās pie kāpnītēm, un policistiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atspiest viņus atpakaļ.
Dziedonis, nepamanīts ticis projām no mežonīgajiem pielūdzējiem, aktieru istabā steidzīgi pārģērbās. Viņš mēģināja aizmukt pa aizmugures durvīm, bet pūlis bija uzminējis viņa nodomu. Uz ietves viņu jau gaidīja, un pat divkārša policistu ķēde nespēja būt viņam par drošu aizsargu.
— Lielais, nepārspējamais Pelvis! — kliedza meitenes.
Pelviss piesteidzās pie savas milzīgās, dzeltenās mašīnas. Tūliņ pat viņu ielenca žurnālisti un foto- reportieri.
— Sinjor Dreslij! Sinjor Dreslij!
Spoži uzliesmoja zibspuldzes.
— Pastāstiet par savu pēdējo turneju pa Austrāliju!
— Vai tiesa, ka televīzija piedāvājusi jums divsimt tūkstošus dolāru par desmit minūšu ilgu uzstāšanos? Stāsta, ka jūs esot atteicies?
Te piesteidzās policistu palīgspēki un centās izklīdināt žurnālistus.
Pūlis spiedās virsū policistu ķēdei un pārrāva to. Trīsdesmit meičas uzklupa dziedonim. Desmitiem roku sagrāba viņu aiz svārkiem un krekla. Pēc mirkļa visas svārku pogas bija izrautas, tikpat veikli nozuda kabatlakatiņš un pildspalva. Kāds norāva viņam kaklasaiti un līdz ar drēbi izplēsa aproču pogas.
— Pelvis, autogrāfu! — lūdzās un draudēja pielūdzējas.
Viņam pretī stiepās roku mežs, un katrā no tām bija rakstīšanai sagatavots lūpu zīmulis. Meitenes ielenca viņu, saspieda, un Pelviss minūtes desmit ar lūpu krāsu triepa uz blūzītēm lielus, sarkanus savus iniciāļus — P. D. Visuzticīgāko pielūdzēju niknums bija gandarīts.
Kārdinājums izrādījās pārāk liels: veiksmīgās pielūdzējas sasprindzināja visus spēkus, vēlreiz pārrāva ķēdi, un Pelviss no jauna atradās ielenkumā. Tagad jau simtiem blūzīšu pieprasīja autogrāfu. Policisti laida darbā gumijas stekus, taču pielūdzējas nespēja atturēt nekādas sāpes. Divpadsmit policistu tika notriekti gar zemi un nežēlīgi samīti. Pārējos kārtības sargus piespieda pie sienas un atbruņoja.
Un tad notika neparedzētais: kad ļaužu jūra teju teju draudēja aprīt slavenību, noskanēja sauss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un rokenrola karalis pazuda savu apjukušo pielūdzēju acu priekšā.
Sinjors Kanjoti vēl.nebija beidzis savu runu, kad visi trīssimt četrdesmit parlamenta deputāti bija jau sadalījušies trīs naidīgās frakcijās un ieņēmuši vietas pie rakstāmgaldiem. Deputāts Kanjoti rupji nolamāja kreisos opozicionārus, un kā atbilde gaisā uzlidoja tintnīcas.
Iekaucās sirēna. Kārtības sargi steidza atbrīvot balkonus — cienījamiem deputātiem taču neklājās kauties, publikai redzot. Parlamenta ēkā gāja vaļā kauja. Policisti, kalpotāji un sargi paslēpās aiz durvīm un zem galdiem, gatavi doties palīgā, tiklīdz cīnītājiem izsīks munīcija.
Centristus, dabiski, apdraudēja kā labējie, tā kreisie, un bagātīgākās tintes devas saņēma tieši viņi.
Izmisumā viņi metās kur nu kurais. Sākās tuvcīņa, kurā katrs slānīja tuvāko kaimiņu, daudz neprātodams, vai tas pieder pie draudzīga vai naidīga grupējuma.
Veltīgi sapulces vadītājs izmisis šķindināja zvaniņu. Viņa plecu ķēra krēsla kāja, un viņš iestenējies sabruka uz grīdas.
Vienam no deputātiem sadursmes laikā pazuda zābaks. Kāds cits to tūliņ paķēra un laida darbā pret ienaidnieku. Šis briesmīgais ierocis radīja paniku un izretināja cīnītāju rindas. Tad centra deputāte, korpulenta dāma ar pensneju, norāva sev smailpa- pēža kurpi un zvetēja ar to pa apkārtstāvošo galvām.
Visniknāk plosījās deputāts Kanjoti — eksfašists, eksliberālis,- eksneofašists, eksradikālis, bet tagad — «mēreni labējo» partijas galva. No deguna viņam tecēja asinis, pār seju plūda tintes straumītes, bet viņš kā saniknots bifelis, aizsmakušā balsī rēcot, atkal un atkal devās uzbrukumā.
Kārtībnieki saprata, ka jāsāk tieši ar šo satracināto karotāju. Viņi ielenca to vienlaikus no visām pusēm, bet šai pašā mirklī deputāts Kanjoti nozuda. Noskanēja kluss blīkšķis, it kā būtu pārplīsis gaisa balons, un kareivīgi noskaņotais «mēreni labējo» līderis izgaisa tukšumā.
Bija brīnišķīga vasaras diena. Amilkārs Dorē, municipalitātes darbinieks, četrdesmit piecus gadus vecs, neprecējies, klīda pa Lunaparka alejām, apstādamies katrā vietā, kur notika kāda atrakcija. Ilgi viņš skatījās, kā resnule izpilda deju ar čūsku, apmeklēja «smieklu istabu» un «šausmu alu». Šodien bija viņa dzimšanas diena, un viņš jutās jauns un laimīgs. Izvizinājies ar telemobili un elibusu, viņš devās uz «amerikāņu kalniem».
Kad viņš izkāpa no vagonetes, kājas ļodzījās un kaklā juta nelabumu. Nē, viņa vecumā ir riskanti un muļķīgi laisties no «amerikāņu kalniem». Jābūt piesardzīgākam. Viņš apsēdās pie galdiņa atklātā terasē, no kurienes varēja vērot atrakciju «Lidojošie šķīvīši», un pasūtīja konjaku.
«Līdzko pāries nelabums, došos uz mājām,» viņš skumji nodomāja, malkojot konjaku. Virs galvas riņķoja četri mirdzoši alumīnija «lidojošie šķīvīši». Pie paviljona stāvēja gara rinda apmeklētāju, kuri vēlējās jo ātrāk ieņemt vietas apaļajos šķīvjos ar maziem iluminatoriem, ko veidoja divas lēcas, kas stipri samazināja visus apkārtējos priekšmetus. Skatoties šai «apgrieztajā binoklī», pasažierim radās iespaids, it kā viņš tiešām atrastos kosmosa kuģa kabīnē daudzu simtu kilometru augstumā.
Amilkārs novērsās no lidojošajiem šķīvīšiem. No šo mirdzošo šķīvīšu griešanās viņam kļuva vēl sliktāk. Viņš atpogāja krekla apkaklīti. Bet arī tas nelīdzēja. Tad viņš nolēma pastaigāties. Bet nespēja pat piecelties no krēsla. Plakstiņi kļuva smagi, viss ķermenis sastinga, ausīs nepanesami džinkstēja.
Piepeši Amilkārs atvēra acis. Viņš joprojām sēdēja uz krēsla, bet ne vairs Lunaparkā.
— Svētā dievmāte! — palūkojies apkārt, viņš iesaucās. Virs viņa bija milzīgs fosforescējoša metāla kupols. Pa labi sēdēja kāds cilvēks, kuram
piere bija notraipīta ar tinti, bet no deguna tecēja asinis. Pa kreisi sēdēja jauns vīrietis saplēstā apģērbā bez vienas pogas. Kaklā viņam kuļājās kaklasaites gabals, uz pieres nokarājās matu šķipsnas.
— Klausieties, — teica Amilkārs, pakasīdams kaklu. — Kas tie par jokiem?
Jaunais cilvēks kaut ko noņurdēja, bet kaimiņš pa labi tikai paraustīja plecus.
Amilkārs aiz uztraukuma pat nosvīda. Viņš piecēlās un sāka aptaustīt kupola metāla sienu.
— Veltīgi pūlaties, — teica deputāts Kanjoti. — Es jau izmēģinājos. Te nav nekā durvīm līdzīga.