— Harla neaiztikšot neko, iekams nebūšot pārliecināts, ka tas nav bīstami.
— Labi. Tom, — Pols uzrunāja mani, —• kā mēs varētu ieskaidrot, ar ko atšķiras labā puse no kreisās?
— Vai pogas nav kaut kā iezīmētas?
— Labā poga ir sarkana, bet kreisā — zaļa.
— Vai Harla neatšķir krāsas?
— Nē, bet, cik es noprotu, Harla redz citādā spektrā nekā mēs. Tātad viņam abas pogas izskatās vienādas.
— Jūs varētu iegravēt uz tām uzrakstus «TURP» un «ATPAKAĻ».
Frenks Krendols iesprauslājās.
— Varbūt jūs varat ar Terēzas starpniecību nosūtīt venērietim angļu valodas pašmācību?
Es pavēros Krendolā. Viņš nebija man simpātisks. Šķita, ka vienmēr, kad vien Hollija Kārtere iznirst no savas teorētiskās fizikas miglas uz tieši tik ilgu laiku, lai pamanītu vientiesi, kuram nepieciešama mašīna, lai veiktu vienkāršākos aprēķinus, ierodas Fienks Krendols un aizved viņu projām no manis. Ja gribat, sauciet to par muļķīgu greizsirdību. Es esmu tikai cilvēks.
— Krendol, — es sacīju, — es pat mežonim varētu izskaidrot, ka uzrakstā «TURP» ir četri jocīgi ķeburi, bet vārdā «ATPAKAĻ» — daudzi.
Vollaks iejaucās strīdā, teikdams:
— Tātad mēs negaidījām, ka tur būs saprātīgas būtnes. Bet tagad mums jāatrisina problēma, kā ar tām sazināties.
Krendols izlikās, ka nav pamanījis manas atbildes sarkasmu.
— Pie velna, kas par lietu? — viņš vaicāja.
— Lieta tāda, — es viņam paskaidroju, — ka trūkst kopīga izejas punkta.
— Tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka, ja man būtu darīšana ar cilvēkiem, es varētu izskaidrot atšķirību starp kreiso un labo pusi jebkuram pusidiotam, ja vien tam būtu kaut miglainākā sajēga par apkārt notiekošo.
— Piemēram?
Es brīdi padomāju un nedroši sacīju:
— Piemēram, pastāv kāds meteoroloģijas likums, kas ir spēkā ziemeļu puslodē. Kad vējš pūš no muguras, kreisā roka norāda uz zema spiediena centru.
— Labi. Bet kā ar Venēru? Es domāju — ar astronomiskām ziņām.
Es pašūpoju galvu.
— Kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Ja mēs stāvam ar seju pret ziemeļiem, saule lec pa labi no mums, vai ne?
— Jā. Pat dienvidu puslodē.
— Nu, tātad. Tagad jūs redzat, ka nav svarīgi, kurā puslodē viņi atrodas.
— Jums taisnība. Bet jūs pieņemat arī, ka Venēra griežas ap savu asi, ka šī ass ir paralēla Zemes asij un ka abu planētu griešanās virzieni sakrīt.
— Mēs zinām, ka Venēra griežas!
— Mums ir pilnīgs pamats tā domāt, — es piekritu. — Bet tikai tāpēc, ka ar termopāriem izmērītā temperatūra Venēras tumšajā pusē ir pārāk augsta, lai varētu piekrist teorijai, ka diennakts apgrieziens līdzinās gadam. Šķiet, jaunākie dati liecina par kaut ko vidēju starp pāris nedēļām un dažiem mēnešiem. Tālāk, Venēras griešanās asij nebūt nav jābūt paralēlai kādas citas planētas asij. Pie velna, Krendol, jūs sasodīti labi zināt, ka Saules sistēma ir lielisks pulkstenis, kurā neviena ass nav paralēla citai, un eliptiskais mehānisms, planētām griežoties, maina ātrumu.
— .Saules sistēmā praktiski viss griežas vienā virzienā.
Es palūkojos uz viņu.
— Vai jūs varbūt pieļaujat domu, ka Venēra pakļaujas šim likumam? Jums var būt taisnība tikai piecdesmit gadījumos no simta. Ja jūs kļūdīsieties, vesela tonna vielas centīsies ieņemt vietu, kuru jau aizņem cita tonna vielas.
— Bet.. .
— Tālāk, — es turpināju, — tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pašlaik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gaišs spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērieši arī pārvērtuši savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarījuši mūsu senči. Izsakoties vienkāršāk, venērieši varbūt nekad nav smēluši no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tieši kurš ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Plejādes par … ē … Mazo Lāci.
Pēkšņi ierunājās Terēza Duaita. Šķiet, tā bija otrā vai trešā reize viņas mūžā, kad viņa netika uzrunāta pirmā.
— Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priekšstats. Viņš ir jums pateicīgs par to, ka uzzinājis, ka pastāv «saule», kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, — no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma rodas un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras puses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu planēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.
— Teica Plīnijs Vecākais, — nomurmināja Pols Vollaks.
Es palūkojos uz viņu.
— Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautājumu — kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez šaubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs nekrītam nost.
— Diezin vai tas šeit ir vietā, — es sacīju.
— Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priekšu.
— Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.
— Rokā ir! — viņš sacīja.
Balsu čaloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:
— Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.
Es pašūpoju galvu.
— Lū, — es sacīju, — mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pašā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, — mēs nezinām pat, vai venērieši pazīst magnētisko kompasu.
— Es runāju par ko citu, — atteica Lū Grehems. — Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Magnētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.
— Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?
— Izgatavošu elektromagnētu. Pēc tam pielietošu Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsatver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īkšķis norādīs ziemeļpolu.
— Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īkšķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.
— Nē, nē! —viņš iebilda. — Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektromagnēta tinumu šādi. Noliksim dzelzs serdi horizontāli sev priekšā. Vadu sāksim uztīt virzienā projām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, augšup, šaipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā — negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.
- Es pavēros viņā.
— Lū, — es lēni sacīju, — ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols atšķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztīšanu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?