"No tāda nenobītos pat sīks strazdulēns," viņš nosmējās un lidoja uz mājiņas pusi.
Pie namdurvīm Prīmuss atklāja aku ar griežamu vinču, mazliet tālāk krūmos tukšu, gandrīz satrupējušu koka stumbru. Tas, protams, bija cauruļpasta daļa. Būtībā šeit nebija nekā neparasta.
Prīmuss jau grasījās lidot atpakaļ uz mežu, kad pēkšņi durvis atvērās. Viņam gandrīz apstājās sirds! Kā skorpiona sadzelts, viņš aplaidās ap stūri un nolaidās garšaugu dobē. Viņš piespieda spārnus pie sienas un pašķielēja ap stūri. Cauri dārzam uz sakņu dobi, jautri dungodama, viegliem, dejojošiem soļiem trauca jauna sieviete ar sudrabbaltiem, gariem matiem. Viņai kājās bija pārāk lielas filca čabatas un mugurā gara vasaras kleita bez piedurknēm. Prīmusam atkārās žoklis.
"Tā taču ir pagājušās nakts vājprātīgā," viņš nočukstēja. "Tātad blieziens ar sniega lāpstu neko lielu viņai nav nodarījis, ja jau viņa tik jestri cilpo pa dārzu."
Plimas kundze noliecās un ar grieznēm nošņāpa nedaudz lociņu. Tad aizsteidzās atpakaļ uz mājiņu. Primuss aplūkoja garšvielu dobi. Kas viņam tagad būtu darāms? Viņš saīdzis un neko neredzošām acīm lūkojās uz plāksnīti, kas bija iesprausta zemē. Tikai pēc brīža viņš izlasīja — 'Velna pipars'.
Viņš uzmanīgi apskatīja dobi, kurā bija noslēpies. Tā bija kā nosēta ar plāksnītēm, uz kurām bija burvju zālīšu nosaukumi, dobe zēla un zaļoja. Šeit bija Pūķa lupstājs, Gariņu saknīte vai Raganu slotas krūms. Elles ērkšķis, Dadžu ziepes, Milža zobs un vēl daudz kā cita. Primuss pacēla galvu. Viņš saskaitīja septiņas šādas dobes ar burvju zālītēm, kuras Plimas kundze bija aizslēpusi aiz mājas. Primuss lidinājās virs dobēm un lasīja nosaukumus:
"Tumšlape, Raganu paparde, Nakts spalva. Kaut kas neticams! Kādas gan rotaļlietas šeit tiek piedāvātas — to es gribētu zināt."
Primuss laidās uz ieejas durvīm, kurās bija iegriezts maziņš, restots lodziņš. Viņš mēģināja pa to ielūkoties mājiņā. Diemžēl cauri dzeltenajam pudeļu stiklam bija saskatāmas vien izplūdušas aprises. Viņš ieraudzīja nelielu priekštelpu, kurā pie sienām, šķiet, stāvēja plaukti. Primuss cieši piespieda degunu pie stikla. Pie pretējās sienas viņš saskatīja kaut ko līdzīgu durvīm vai priekškaram. Skaidras aprises nebija saskatāmas, bet tur noteikti bija ieeja vēl kādā telpā. Primuss aplidoja apkārt mājiņai. Viņš atcerējās, ka piebūvei bija liels, apaļš logs. Tur noteikti būs iespējams pamanīt vairāk.
Viņš pārlidoja pāri dārzam un nopriecājās par lielisko pozīciju uz palodzes. Šeit tiešām bija lieliski pārredzama bodītes iekštelpa. Viņš lēnām un rūpīgi visu apskatīja. Namiņā bija viena liela istaba, kas sniedzās līdz pašam jumtam. Tikai pretī ieejas durvīm bija šķērssiena, aiz kuras noteikti bija neliela priekštelpa. Jā, un šai šķērssienā tiešām bija durvju aila, kas bija aizsegta ar biezu, tumšsarkanu priekškaru. Varbūt šī mazā istabiņa bija tirdzniecības telpa, bet lielākā — darbistaba. Viens gan bija nenoliedzams — darbistabā valdīja neticama, priekšzīmīga kārtība!
Ikviens pircējs, tuvojoties rotaļlietu bodītei pa taciņu un ielūkojoties pa lielo logu šajā izcili sakārtotajā darbistabā, saprata, ka šeit tiek piedāvāta tikai teicamas kvalitātes prece. Šeit katrai lietiņai bija sava vieta, telpa bija spodra un tīra. Uz mēbelēm nebija ne puteklīša, grīda bija tīra kā spogulis. Pie sienas glītā rindiņā karājās āmurīši, sakārtoti pēc lieluma, mazas vīlītes vai kaitini no spoža metāla. Uz galda līdzās skaistai šujmašīnai bija salikti glīti mirdzoši zīda audumi. Blakus krēslam, kurā sēdēja pati Plimas kundze un smaidot lasīja grāmatu, cita uz citas bija sakrautas kārbiņas ar krāsainām lentēm. Viņa lasīja "Līksmās bērnu sirsniņas".
"Aizkustinoša aina," Prīmuss nīgri novilka, "un viss jauki uzkopts, ak, brīnišķīgā Plimas kundze. Vakar viņa mani trenkā pa mežu ar savu smirdošo motorslotu, bet šodien izskatās kā eņģelis."
Turklāt Prīmuss aptvēra, ka šī Plimas kundze pratusi pārģērbties burtiski pāris mirkļos. Tikai pirms brīža viņa zilā kleitā staigāja pa dārzu, bet nupat sēdēja krēslā rožsārtā vakara kostīmā. Prīmuss neticīgi skatījās pa logu, tomēr viņa centieni atklāt kaut ko neparastu bija velti. Pēkšņi iekšā atskanēja troksnis un skaļš strīds.
— Pilos un zēvele! — darbnīcā nodārdēja. — Tu, stulbais radījums, kad tu beidzot norimsies?
Prīmuss samulsis sarāvās. Kas tā par kliegšanu? Izņemot Plimas kundzi, viņš namiņā nevienu nebija pamanījis. Viņš samiedza acis, tad atkal ieskatījās pa logu. V\i kaut kas bija mainījies? Nē, viņš nodomāja, tur neviena nebija. Tomēr kāds taču tur iekšā trokšņoja. Plimas kundze to nedarīja, jo vēl arvien sēdēja krēslā un lasīja grāmatu. Arī šķindoņa šķita dīvaina. Ja namiņā kaut kas būtu apgāzies, viņš to būtu redzējis no savas vietas uz palodzes.
Istabā atkal bija dzirdams troksnis, un lamāšanās turpinājās.
— Pie velna, nu reiz man ir diezgan! — iekšā atskanēja pikta balss.
Prīmuss veicīgi laidās pie ieejas durvīm un atkal paraudzījās pa mazo lodziņu priekštelpā. Nekā. Šeit nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Atkal atskanēja šķindoņa.
Tagad Prīmuss bija pilnīgi pārliecināts: darbnīcā kāds ārdījās. Viņš zibenīgi aizlaidās pie lielā loga un burtiski pielipa pie rūts — viss velti. Pamazām viņā modās aizdomas. Vai tiešām namiņam ir vēl kāds logs? Var jau būt…
Viņš metās meklēt to.
Tiešām! Bodītes aizmugurē viņš atklāja paslēptu logu, kuru no ceļa nevarēja saskatīt. Prīmuss pieplaka pie stikla un smīnēdams ielūkojās iekšā. Tieši to viņš bija gaidījis. Pa šo logu namiņš
izskatījās pilnīgi citāds— tā vairs nebija ideāli uzpostā darbnīca.
Tas bija satriecoši — izrādījās, ka šai namiņā nav ne vēsts no piemīlīgās bērnu rotaļlietu darbnīciņas, bet gan versmojošs, verdošs raganas ķēķis! Telpas vidū stāvēja milzu katls, kurā burbuļoja zaļgans virums. Virs tā darbojās tvaika nosūcējs, no kura nokarājās kaltētas saknes. Plauktos stāvgrūdām bija salikti stikla trauki ar pulveri, ziedēm vai mirdzošu pastu. Tumšā un spožā grīda, kuru Prīmuss sākumā uzskatīja par milzu logu, laikam bija lielākais joks, kāds šeit ticis pieļauts. Patiesībā šai telpā ik uz soļa mētājās veci katli, pannas vai sarūsējušas bļodas. Pie loga, pa kuru lūkojās Prīmuss, atradās koka plaukts ar stikla burkām, kuru uzrakstus viņš varēja izlasīt. Kādā burkā bija kožu putekļi, otrā — gliemežu gļotas, citā — gliemeņu mīkstums. Saspiestas mušmires, sarūsējušas naglas, drupinātas zivju zvīņas, kaltēta beladonna un vēl daudz, daudz kā cita. Kāda trauka saturs lūkojās uz Prīmusu. Tajā sēdēja divi resni krupji un, iespējams, tieši tobrīd viņu aprunāja. Telpa bija piebāzta līdz pašiem griestiem, un tikai virs priekšnamiņa bija kaut kas līdzīgs maziem bēniņiem. Tajos varēja nokļūt pa koka kāpnītēm, kuras vijās ap kamīnu un kuru galā Prīmuss saskatīja gaišzilu, puķainu, debešķīgu gultu. Pie griestiem bija novilktas dažas veļas auklas, uz kurām līdzās daudzām krāsainām vilnas zeķēm bija sakārti indīgo augu saišķi. Beidzot Prīmuss pamanīja arī to lielo logu, pa kuru bija saskatāma priekšzīmīgi sakārtotā darbnīca. Plima noteikti lietoja kādu burvju viltību, turklāt loti izsmalcinātu.
Pirms daudziem gadiem Prīmuss burvju žurnālā bija lasījis par šādu maģiju, bet tolaik viņam nebija pat jausmas, ka ar to tik lieliski iespējams mānīties. No ārpuses bija redzamas pilnīgi citas ainas nekā tās, kas patiesībā bija. Tādējādi Plimas kundze nebūt smaidot nesēdēja krēslā, bet gan salīkusi pie pavarda mīcīja dzelzs bundžu, ko bija iespiedusi starp kājām. Pārskaitusies viņa mēģināja to atvērt ar vecu konservu nazi.