Plimas kundze bija pārsteidzoši piemīlīga un daudz jaunāka, nekā Prīmusam sākumā šķita. Viņa bija stalta un labi veidota. Nokrāsojusies viņa bija tā, kā pienācās jaunai raganai — tumši sarkana, gandrīz melna lūpu krāsa un tumšas līnijas ap acīm. Viņas gludajos, sidrabainajos matos bija divas baltas šķipsnas, kuras nokarājās pāri pleciem.
Viņas lēkāšana ap katlu ar konservu nazi rokā izskatījās ērmīgi, turklāt viņas izteicieni galīgi nepiedienēja dāmai. Likās, ka Plimai tas ir gauži vienalga. Patlaban viņai bija pilnīgi citas rūpes. Viņa saliecās, pārgrieza acis un sasprindzinājumā sakoda zobus. Viņa krekstēja, seja piesarka. Pēkšņi konservu naža rokturis nolūza. Bundža šņākdama ripoja pa telpu, saplēsa kādu trauku ar sliekām un visbeidzot ievēlās verdošajā katlā. Plima iekviecās.
— Es tevi izlaidīšu pa logu, draudziņ!
Negantās dusmās viņa trieca konservu nazi pret tvaiku nosūcēju tā, ka tas dimdoši nodārdēja.
Abi krupji stikla burkā kratījās smieklos.
— Tādeli un Mils! — viņa iekliedzās. — Vecās klabertašas, apldustiet. Tā vien šķiet, ka tūlīt atcerēšos recepti, kurā varētu it labi jūs izmantot.
Tomēr tas izraisīja tikai arvien vētrainākus krupju smieklus.
Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Plima tūlīt pieklusa. Viņa apsviedās, augums iztaisnojās. Tad aiztrauca pie spoguļa, saglauda matus, pārbaudīja kosmētiku un pazuda aiz priekškara. Prīmuss pārlidoja pāri jumtam un nolaidās mājas priekšā. Tur viņš iekrampējās pie jumta sijas un palika karājamies ar galvu uz leju pie ieejas durvīm.
Zem viņa stāvēja trīs mazie bērni. Viņi mīņājās no vienas kājas uz otru, līdz Plimas kundze smaidot atvēra durvis.
— Sveiki, sveiki, mani mīļie bērniņi! — viņas balss bija gatavais cukura sīrups. — Man liels prieks par tik jaukiem apmeklētājiem. Kādas vēlmes jās atvedušas pie manis?
— Eēē… — mazākais puisēns iesāka. — Mūsu vecāki atļāva… mums… ēēē… — Tad viņš apklusa.
— Ko vecāki jums atļāva? — Plima pārjautāja un noliecās pie bērniem.
— Mēs… tā kā esam nopelnījuši labas atzīmes… drīkstam nopirkt Hoenveisā kādu rotaļlietiņu… — puisēns samulsis noteica.
— Un jūs atnācāt pie manis? — Plima neslēpa sajūsmu. — Tas ir lieliski. Maziņā, vai tu jau ej skolā?
— Vēl ne, bet es palīdzu dārzā un mājās, — meitenīte lepni paziņoja. — Tāpēc arī es drīkstu sev kaut ko izvēlēties. Vai jums ir šaujamloks arī man, Plimas kundze?
— Tu taču tāpat neproti trāpīt mērķī, — vecākais ieteicās.
— Protu gan! — mazā sauca.
— Nāciet vien iekšā un izvēlieties paši, — Plimas kundze drošināja. — Noteikti sameklēsim katram kaut ko piemērotu.
Viņa atvēra durvis un pakāpās sāņus. Mazie cilvēciņi cits pēc cita iegāja namiņā.
Tostarp arī Prīmusam radās iespēja ielūkoties priekštelpā. Tā izskatījās tieši tā, kā viņš bija iztēlojies. Telpa nebija liela, abās pusēs stāvēja koka plaukti ar košām spēļmantiņām. Tur bija maģiski mirdzoši klucīši, mazas kristāla lodītes ar kustīgām bildītēm, dažādi meža dzīvnieki no auduma vai salmiem. Tur bija arī lādītes, no kurām izlēca velniņi, jautras raganiņas un pat dažas plīša ķirzaciņas samīļošanai. Pie pretējās sienas karājās sarkanais samta priekškars, kas atdalīja rotaļlietu paradīzi no versmainā raganas kēka. Durvis ar troksni aizcirtās.
Prīmuss nolaidās zemāk un pieķērās pie ieejas durvju lodziņa. Tad ziņkāri palūkojās iekšā. Nebija grūti saskatīt četrus izplūdušus siluetus. Garais, staltais stāvs neapšaubāmi bija Plimas kundze, kura nupat cēla no plaukta kādu lādīti un rādīja to bērniem. Arī abiem zēniem bija atšķirīgs augums, un meitenīte bija nešaubīgi atpazīstama. Bērni bodītē uzkavējās vismaz pusstundu, turklāt viņi tur labi izklaidējās. Aiz durvīm skanēja draiski smiekli, bērni gavilēja un aplaudēja. Tad durvis atkal atvērās. Prīmuss tūlīt atgriezās uz baļķa.
— Liels paldies, — bērni sauca.
— Esiet uzmanīgi ceļā uz Hoenheimu, — Plima piekodināja.
— Ak, mēs vairs nevēlamies turp doties, — mazais zēns atmeta ar roku. — Mēs labāk iesim mājās. Mums nekas nenotiks. Mēs būsim piesardzīgi, apsolu.
— Tieši tā! — mazā meitenīte piebalsoja. — Turklāt tagad esmu līdz zobiem bruņota. — Viņa lepni pacēla savu jauno, mirdzošo šaujamloku.
Plima pamāja.
— Tiesa gan, — viņa teica. — Esmu pārliecināta, ka ar šo tu noteikti trāpīsi visos mērķos. Tu būsi vislabākā, tici man. — Viņa piemiedza aci un pamāja meitenei.
Tad viņa uzrunāja vecāko zēnu, kurš visu laiku apcēla mazākos:
— Man tev ir kas īpašs. Acumirkli pagaidi, es tūlīt atgriezīšos. — Viņa iegāja un gandrīz tūlīt atgriezās ar nelielu svilpīti.
— Lūdzu, — viņa teica. — Ar šo mežā var jauki sēņot. Tu iepūt svilpītē, un sēnes pie tevis skries pašas. Pamēģini, tas ir ļoti vienkārši.
— Arī par to liels paldies, Plimas kundze. — Viņš ielika svilpīti kabatā.
Bērni aizsoļoja cauri dārzam, Plimas kundze māja viņiem atvadas, noskatoties, kā bērni garām augstajām eglēm devās uz Zāļu ceļa pusi. Viņa nogaidoši sakrustoja rokas uz krūtīm. Pie stūra ar norādes plāksnīti bērni apstājās. Zēns izņēma svilpīti un paraudzījās apkārt. Plima saspringti saausījās, pacēla zodu un viltīgi nosmīnēja. Zēns pētoši aplūkoja svilpīti no visām pusēm, tad pielika pie lūpām un spēcīgi iepūta tajā. Šķita, ka mežā sācis šaut sēņu lielgabals — resnas putekļsēnes triecās tieši svilpotājam sejā. Mazākie bērni locījās smieklos un skrēja pa taciņu mājās.
Plima apgriezās uz papēža, uzsita knipi un lepni iesoļoja namiņā.
— Nav slikti, raganas kundze, — Prīmuss cienīgi paklanījās. — Tagad palūkosim, kā es varu tevi mazliet iekvēlināt.
Viņš aši aizlaidās namiņa otrā pusē, paraudzījās iekšā pa logu un ļoti uzmanīgi visu aplūkoja. Viņš jau bija atklājis šo to, ar ko iedvest sievietei pamatīgas bailes. Abi krupji Tādelis un Milss tupēja savā burkā un garlaikoti žāvājās.
Plima atbīdīja aizkaru, ienāca istabiņā un paskatījās spogulī. Mazliet vīlusies, viņa apgriezās, tad devās pie katla. Paņēma karoti, izvilka konservu bundžu un sāka maisīt burbuļojošo virumu.
"Šausmīgi gribētos uzzināt, ko viņa tur brūvē," Prīmuss norūca, pakasīdams pakausi ar spārnu.
Pēkšņi aiz muguras it kā no nekurienes atskanēja skaļš izsauciens, likdams Primusam izbailēs sarauties:
— Sveiks, draugs! — Balss bija ļoti spalga.
Prīmuss apmetās apkārt. Viņam aiz muguras stāvēja dārza putnubiedēklis. Acis viņam mirdzēja.
— Jau krietnu brīdi vēroju Jūsu lidināšanos, tāpēc labprāt iepazītos. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Tātad! Esmu Čaks un dzīvoju salātu dobē. Tā ir tur, tas ir, aiz, ja pie akas pa kreisi…
— Jā, brīnišķīgi, — Prīmuss čukstēja un spēcīgi vēcināja spārnus. — Es tevi noteikti apciemošu, bet pašlaik esmu… — tālāk viņš netika.
— Hahaha, es ļoti priecāšos, ja jūs mani apciemosiet, — putnubiedēklis viņu pārtrauca. — Vai varat pateikt, kad aptuveni tas varētu notikt ? Man tomēr vajag tam sagatavoties. Tas, protams, nenozīmē, ka man būtu daudz darāmā, tomēr negribas atstāt sliktu iespaidu, vai ne?