Čaks vairs nebija apturams. Viņš pārgrieza savas pogu acis un turpināja tarkšķēt.
— Zināt, es jums visu laiku gribēju kaut ko pateikt… redzat… jūsu cilindrs ir trakoti šiks. Tiešām izcila galvassega, tā man arī it labi izskatītos. Satriecoši, es jums teikšu. Kur tādu var dabūt?
Prīmuss enerģiski savēcināja spārnus.
— Paklausies tagad mani, — viņš čukstēja. — Man patlaban galīgi nav laika, lai…
— Žēl gan, — Čaks iekliedzās un apgriezās ap savu asi. — Ko jūs īsti darāt? Es… ne jau tā, ka es būtu ziņkārīgs, bet varbūt es varu jums kaut kā palīdzēt. Patiesībā es…
— Nē, liels paldies, — Prīmuss jau šņāca. — Es pats kaut kā tikšu galā. Tikai parasta pārbaude. Man vajadzēja pārbaudīt, vai… — Prīmuss aizdomājās. — Patiesībā es gribēju pārbaudīt, vai katlā ir visas nepieciešamās piedevas.
— Nē, vēl nav, — kāda cita balss teica.
Prīmuss apgriezās un ieraudzīja Plimas kundzi. Viņa uzvaroši skatījās uz Prīmusu un jau atvēzējās sitienam ar mušu pletni.
— Tieši vienas man pietrūkst, — viņa noteica.
Prīmuss tikai paguva saskatīt, kā nošvīkstēja mušu pletne — tad viņam acīs kļuva tumšs.
BĒDĪGAS IZREDZES
Gaisā vēdīja dīvainas skaņas, it kā pa gumijas cauruli kāds murminātu nesakarīgus vārdus. Visapkārt valdīja dārdoņa, kad Prīmuss lēnām mēģināja atgūties. Viņam nebija ne mazākās apjausmas, kur viņš atrodas un kas ar viņu notika. Galvā jaucās dažādas skaņas, gluži kā lapseņu spiets. Prīmuss mēģināja sakopot domas. Vai viņš izkrita no gultas? Vismaz tā viņš jutās, jo gulēšana bija cieta un neērta. Kad viņš mēģināja pakustēties, tad pārsteigts konstatēja, ka nevis guļ, bet gan ir kaut kur iestūķēts.
Vaidēdams viņš atvēra acis un nekavējoties tās atkal aizvēra. Pēc brīža viņš zaglīgi pavēra plakstus un mēģināja aptvert ainu ap sevi. Saprata, ka tik tikko spēj pakustēties. Pagrozīja galvu un sajutās tā, it kā viņam uz galvas būtu uzlikts vāks. Bet tas vēl nebija viss. Sienas un mēbeles šķita kā miglā. Viņš norija siekalas un pēkšņi apjauta, ka nevis viņam uz galvas ir vāks, bet gan viņš pats stāv uz tā, turklāt uz galvas. Apkārtne šķita miglaina tikai tāpēc, ka viņš bija iestampāts stikla burkā un skatījās caur tās izliekto stiklu. Tagad bija skaidrs, kur viņš atrodas: pie tās pašas Plimas kundzes!
Lēnām, piesardzīgām kustībām Prīmuss sāka grozīties šaurajā burkā. Vēders un vaigi čīkstēdami trinās gar burkas sienām, lūpas vilkās līdzi. Kad jau bija pa pusei apgriezies, viņš izelpoja un paskatījās ārā. Tieši viņam blakus stāvēja burka ar abiem krupjiem Tādeli un Milsu, kuri fascinēti vēroja viņa grozīšanos. Prīmuss gribēja kaut ko teikt, bet pašlaik spēja vien izdvest nesakarīgas skaņas. Krupji gandrīz pārsprāga no smiekliem un kviekdami elsoja.
— Klau, kaimiņa kungs, — resnākais krupis iesaucās. — Tev ir absolūti ekskluzīvs miteklis. Varbūt mēs varam palīdzēt kaut ko pārkārtot?
— Viņam nav laika, Tādeli, — otrais atbildēja. — Redzi taču — viņš mazgā logus!
Tādelis un Milss sprausloja un plaukšķināja pa vēderu.
Abi krupji jau mūžību dzīvoja plauktā pie Plimas kundzes un nemaz nevēlējās būt citur. Plimai nebija ne jausmas, ko ar šiem abiem lai iesāk, jo nevienā receptē nebija vecu krupju piedevas. Toties raganu likumu grāmatā gan bija skaidri noteikts, ka ikvienai sevi cienošai raganai īpašumā jābūt krupju pārītim. Tāpēc šie abi šeit arī dzīvoja, lai gan reizumis pamatīgi krita uz nerviem.
Prīmuss saprata, ka šodien ir nelāga diena. Būtu labāk palicis mājās un klausījies Zobratiņa pļāpas. Ar spēcīgu rāvienu viņš pagriezās pareizā pozīcijā un ar skaļu krakšķi iegrozīja sprandu vietā. Tad paraudzījās augšup. Viņa burkas vākā bija caurumiņi, lai traukā ieplūstu gaiss un būtu arī dzirdamība. Plima stāvēja pie sava katla un šķita pilnīgi sajūsmināta. Uz galda pie loga gulēja atvērta grāmata, kurā viņa ik pa laikam ielūkojās. Laikam viņa izmēģināja kādu jaunu recepti vai kādu velnišķību. Plima pagrāba kādu zālīti, saberza to saujā, iekaisīja katlā un čakli maisīja verdošo virumu. Pēc tam aizgāja pie milzīga skapja, kas atradās pie pretējās sienas. Tā durvis stāvēja pusvirus, jo skapis bija pārbāzts ar kurpēm, cepurēm un kleitām. Plima strauji atvēra durvis, un pa tām izgāzās teju puse skapja satura. Tas viņu nemaz nesatrauca. Viņa purpinādama pārraka kleitu kalnu, izvilka košu priekšautu un sastūķēja visu atpakaļ skapī. Apsējusi priekšautu, viņa noliecās pār grāmatu un skaļi lasīja:
— Divas šķipsnas varžu putraimu. Hm, jācer, ka tur kaut kas vēl ir palicis. — Viņa palūkojās plauktā pie loga un pārskatīja dažas papīra turziņas. — Lūk, kur tie ir, — viņa nomurmināja, izceļot pagalam saburzītu turziņu. — Vai tie vēl ir lietojami? — Viņa atvēra turzu un paostīja to. — Fūūū! — viņa iesaucās. — Tie ož sliktāk nekā veco kurpju noliktava.
Saviebusies viņa piebēra krietnu žūksnīti virumam, tad iemeta turzu atpakaļ plauktā. Pēc tam devās pie spoguļa. Palūkojās tajā, savieba nopietnu seju un izlēmīgi pamāja ar galvu. Prīmuss nezināja, ko tas varētu nozīmēt, jo kāpēc gan…
Plimas kundzei bija problēma! Lai gan viņa izskatījās brīnumjauka un ļoti atraktīva, viņas spogulis bija melīgs krāpnieks. Tas bija ļauns un zemisks. Diemžēl viņa to nezināja. Šo spoguli viņa pirms kāda laika bija nopirkusi no Hoenveisas spoguļmeistara Plunderzaka — tā bija reklāmas dāvana. Tādā veidā viņš vēlējās pateikties par jaukajiem karnevāla deguniem, kurus pēc vairāku stundu tirgošanās bija no viņas nopircis un no kuriem tagad vairs nespēja atbrīvoties.
Parasti meistara Plunderzaka spoguļi bija ļoti laipni pret tiem, kas tajos lūkojās, un bārstīja tiem komplimentus. Bet šis spogulis, kas tika izgatavots īpaši Plimas kundzei, bija pilnīgi citāds.
Sākumā spogulis slavēja viņas lielās acis un garās skropstas. Bet nu tas jau bija aizmirsts. Pēc neilga laika spogulis mainīja viņas atspulgu un uzsvēra nelielos ādas negludumus, līdz beidzot kādu dienu pateica: — Plima, tev ir pumpas! — un parādīja tās. Ar katru reizi viss kļuva tikai ļaunāk. Plima sarūgtināta ieraudzīja, ka viņas jaunajā sejā jau ir krunkas. Tālāk sekoja taukaini mati un dzelteni zobi. Gurni bija plati, parādījās dubultzods, viņas nevainojami baltā āda šai spogulī izskatījās taukaina un uzburbusi. Tostarp Plima bija pilnīgi pārliecināta par to, ka bija šausmīgi neglīta, un ikviens, kurš apgalvoja pretējo, viņasprāt, bija vecs melis.
Tāpēc viņa darīja visu iespējamo, lai izskatītos kaut nedaudz pieticīgāk. Katru dienu Plima vārīja arvien jaunu un jaunu skaistuma virumu. Arī šodien katlā burbuļoja jauns dzēriens, kuru viņa jau sen vēlējās izmēģināt un kuram ar veselīga sikspārņa piedevu vajadzētu būt divtik iedarbīgam.
Prīmuss ievilka elpu.
— Hallo! — viņš iekliedzās cauri sacaurumotajam vāciņam. — Hallo! Es vēlētos izkļūt ārā!
Plima pagriezās un aplaida skatienu telpai.
— Eu, Plima! — Prīmuss sauca vēlreiz.
Viņa gan paraudzījās Prīmusa virzienā, tomēr pievērsās Tādelim un Milsam.
— Kas atkal notiek? — viņa vaicāja abiem krupjiem.
Tādelis un Miiss ar nevainīgām sejām purināja galvas. Viņi ar saviem mazajiem, resnajiem pirksteļiem rādīja uz Prīmusu, kurš kā pleksre bija pielipis pie burkas stikla. Plimas kundze pienāca un paraudzījās burkā. Viņas seja izskatījās trīskārt platāka.
— Kas ir, maziņais? — viņa smaidot nočukstēja.
— Tūlīt atskrūvēsi burku un izlaidīsi mani ārā, — Prīmuss kliedza.