— Pat neceri, — Plima bija sašutusi. — Tu rātni paliksi iekšā. Garlaicīgi tev noteikti nebūs. Šķiet, ka draugus arī esi atradis.
Tādelis un Milss priecīgi vēcināja roķeles. Purinādama galvu, Plima atgriezās pie katla.
— Es pat varētu slēgt savu rotaļlietu bodīti, — viņa noteica. — Ja es ar šitiem ērmiem sarīkotu ceļojošo cirku, noteikti nopelnītu vairāk.
Viņa turpināja maisīt.
Prīmuss pašķielēja uz burkas vāku un ar visu spēku atspiedās pret to. Velti. Vāks pat nepakustējās. Viņa galvā rosījās dažādi bēgšanas plāni, bet neviens nešķita pietiekami labs. Arī domu pārvērsties cilvēkā viņš ātri vien atmeta. Burka bija šaura un bieza, un viņš drīzāk lauztu sprandu, nekā saplēstu šo burku.
— Plima! — Prīmuss kliedza un nikni sita pa vāku. — Pagaidi tikai, kad izkļūšu no šejienes. Tad tev būs zili brīnumi. Tad blieziens ar sniega lāpstu vakarnakt šķitīs bērnu spēlīte.
— Ak tas biji tu, — Plima iespiedzās un pārskaitusies spēra kāju pie zemes. — Vai redzi šo? — Viņa pacēla labo roku un izstiepa uz augšu mazo pirkstiņu. — Tevis dēļ es vakar nolauzu nagu! Ja kāds šeit ari piedzīvos zilus brīnumus, tad tu droši vari tiem gatavoties, draudziņ. Dzirdi?!
Rokas sānos iespiedusi un saviebusi drūmu seju, viņa lūkojās uz Prīmusu.
— Ak tu, lielā briesmone, — viņš miermīlīgi novilka. — Tas tiešām ir šaušalīgs ievainojums, kādu esat guvusi, Plimas kundze. Varbūt jums vajadzētu mazliet pamācīties lidot. Zināt, man mājās pulkstenī mīt kāds paziņa, kurš varētu sniegt jums dažu labu padomu…
Plima pārskaitās. Viņa sagrāba burku un ar blīkšķi nolika to plauktā ar vāku uz leju. Kājām gaisā Prīmuss noskatījās, kā Plima atgriežas pie katla. Pēc tam viņš vēlreiz ar lielām pūlēm apgriezās ar galvu uz augšu.
"Labprātīgi viņa mani no šejienes neizlaidīs, tas ir skaidrs kā diena," viņš norūca.
Viņš steigšus sāka apsvērt bēgšanas plānu.
Tostarp Plima bija mazliet nomierinājusies un notupās pie pavarda ar nelielām plēšām rokā. Tad piecēlās, steidza pie gaida un ielūkojās burvestību grāmatā. Prīmuss dzirdēja, kā Plima sāka lasīt:
— Tātad ņemam 5 krūmrozes, 19 rīvētas sieviešu kārtas gliemenes, 8 ēdamkarotes īpaši asā sātana pipara, ēdamkaroti ērču sulas, sauju indīgās naktenes, 4 čūsku mēles un īpaši skaistai ādai vēl 2 kaltētas tauksaknes. — Viņa ievilka elpu un paraudzījās griestos. — Tauksakne, tauksakne… šodien es to kaut kur tiku redzējusi.
Pēkšņi viņai kaut kas iešāvās prātā. Plima uzsita knipi un traucās pa krakšķošajām trepītēm uz jumtistabiņu, kur stāvēja gaišzilā gulta. Tur viņa pasniedzās pie veļas auklas, kur sameklēja divas bālas saknītes. Nokāpusi atpakaļ ķēķī, Plima drošības dēļ vēlreiz ielūkojās grāmatā, ar lupatiņu noslaucīja saknītes un iemeta tās katlā.
— Vai kaut ko esmu aizmirsusi? — viņa ievaicājās, pārskatot recepti. Tad paraudzījās uz Prīmusu un sarauca uzacis. — Lieliskai iedarbībai… vēl svaigu sikspārni!
Plima paņēma burku un pacēla pret gaismu:
— Tā, manu mazulīt. Paskatīsimies, vai tu vispār esi baudāms.
Prīmuss iepleta lielas acis, kad Plima ar viņa burku devās katla virzienā. Šausmās viņš skatījās uz baiso virumu, no kura cēlās indīgi zaļi burbuļi.
— Klau, Plima, — viņš sauca. — Tu taču nemetīsi mani tur iekšā? Tas ir neprāts. Es vispār neesmu sikspārnis. Es tikai tāds izskatos, jo patiesībā es…
— Ja domā, ka varēsi aizbēgt no manis, — Plima viņu pārtrauca, — līdzko atvēršu burku, tu dziļi maldies. Es tevi uzmanīšu.
Tad viņa nostājās pie katla, noliecās uz priekšu un kritiski aplūkoja verdošo burvju virumu. Vēlreiz to apmaisīja un jau cēla burku ar drebošo Prīmusu virs katla. No tā plūda tāds karstums, ka Prīmusam nosvīda spārni. Plimas kundze apgāza burku, atskrūvēja vāku un zibenīgi to noņēma. Prīmuss spēcīgi atspiedās ar spārniem pret burkas sieniņām, lai neizslīdētu. Plima jau cēla otru roku pamatīgam belzienam pa burkas dibenu. Bet virums pēkšņi sabiezēja un vairs nebūrbuļoja.
Plima reaģēja zibenīgi un nekavējoties aizskrūvēja burku.
— Sasmakusi rāva un slienu pods! — viņa nolamājās. — Es taču nevaru viena rūpēties par visu vienlaikus.
Pie kāpnēm stāvēja augsts ķeblītis, un uz tā Plima nolika burku, tad paņēma plēšas.
Prīmuss burtiski pielipa pie sacaurumotā vāka un kāri elpoja. Tagad dārgs bija katrs mirklis. Viņam noteikti bija jāizkļūst no burkas. Nākamreiz vairs tā nepalaimēsies. Toties tagad viņam bija neliela priekšrocība: viņš precīzi zināja, kur un kad Plima atvērs burku. Viņam tikai pietiekami ilgi bija jāpaliek burkā un jānogaida īstais acumirklis, lai pēdējā brīdī aizlaistos. Protams, ar noteikumu, ka nekas viņam neiztraucēs.
Varbūt vajadzētu Plimu nedaudz pakaitināt? Tad viņa, iespējams, kļūtu mazliet neuzmanīgāka. Plima sabozusies pūta plēšas.
— Hei, Plima!
— Jā, jā, — viņa īsi attrauca. — Tūlīt es ķeršos tev klāt. Tas notiks ātrāk, nekā tev patiktos, un neviens un nekas mani neiztraucēs.
Plimas dusmas bija tiktāl nokaitētas, ka šķita — viņa tūlīt eksplodēs. Tātad viņa izredzes nebija nemaz tik peļamas. Tagad viņam bija jāpasaka tikai kaut kas muļķīgs, un Plima pilnīgi zaudētu savaldīšanos. Iespējams, viņa triektu burku ar Prīmusu pret sienu tāpat kā pirmīt konservu nazi? Prīmuss apsvēra, kā varētu izprovocēt Plimu. Tomēr liesmojošais pavards acu priekšā laupīja iztēles spējas. Viņš saņēmās un palūkojās apkārt. Bija jāatrod iemesls, kas liktu viņai uzsprāgt. Prīmuss izmisis palūkojās pāri plecam uz sienu, pie kuras bija nolikta viņa burka. Pēkšņi viņš sarāvās un pārsteigumā pat aizvēra acis. Aiz viņa karājās sens pergaments.
Tas bija saburzīts un izdilis. Malas bija ieplīsušas, tinte vietām bija pilnīgi izdzisusi. Likās, ka tas ilgu laiku nogulējis ūdenī. Prīmuss ar spēku pagrieza galvu, lai pamēģinātu apskatīt dīvainos zīmējumus, tomēr burkas stikla dēļ tas bija grūti. Šķiet, tas bija kāds ļoti sens plāns — turklāt tas bija kādas ēkas plāns! Tas bija kāds smalks saliekts objekts, kas bija attēlots no vairākām pusēm. Prīmuss saskatīja rakstu zīmes un skaitļus. Diemžēl tie bija pārāk izplūduši, lai būtu salasāmi no Primusa burkas. Tomēr viss nebija tik slikti. Daudz skaidrāk bija saskatāms kāds raksts, kas rotāja sirpjveida objekta malas. Tas nešaubīgi bija tas pats raksts, kāds bija saskatāms mirdzošajā akmenī, kuru Prīmuss reizi mēnesī izmantoja kā gaismekli lasīšanai. Viņa akmens varētu būt atlūzis gabals no šā sirpja.
Izlemts — šis temats bija lieliski piemērots Plimas kaitināšanai. Tikai jāsāk bija nekavējoties.
— Klau, Plima, ja vakar tavai slotai būtu bijusi klāt kāda lietiņa, tu noteikti nebūtu nolauzusi nagu.
— Par ko tur runā?— Plimas kundze nošņāca, enerģiski darbinot plēšas.
— Ak, tu taču zini. Tas akmens, kas attēlots tavā plānā, — Prīmuss neļāva viņai attapties. — Tā sagadījās, ka vakar bija nakts, kad tas mirdzēja. Varbūt tev vajadzētu pie stūres pielikt šādu miglas lukturi. Tā tev būs vieglāk nokļūt mājās, kad nākamreiz tevi kāds sadomās katapultēt no meža. — Ar viltīgi gādīgu smaidu Prīmuss vēl piebilda: — Tas tikai tavai drošībai.
Plimas skatiens bija kā piekalts pergamentam. Plēšas cilājās arvien lēnāk un lēnāk. Viņa skatījās te uz katlu, te uz pergamentu, līdz beidzot nolika plēšas.
Tad viņa piecēlās un kritiski uzlūkoja Prīmusu.