— Kā tu zini, ka akmens spēj mirdzēt? — viņa smīnot vaicāja.
— Ļoti vienkārši — man tāds ir guļamistabā, es vakaros lasu tā gaismā.
Plimas acis iepletās. Viņa pagrāba burku.
— Tu uzskati mani par galīgu muļķi ? — viņa kliedza. — Kāds akmens ir tavā guļamistabā?
Prīmuss bija sajūsmā. Vēl mazliet, un Plima uzvārīsies.
— Tieši tāds, — viņš rāmi noteica un parādīja uz plānu.
— Nemels niekus, — viņa iesaucās. — Tas taču ir milzīgs!
— Tikai ne mans, — Prīmuss trallināja. — Parocīgs un maziņš.
Plima pašķielēja uz viņu. Iespējams, tagad ir īstais brīdis. Iespējams, tieši tagad viņa metīs burku pret sienu, un tad viņš pagūtu pārvērsties. Tomēr Plima reaģēja pilnīgi negaidīti.
Viņa piegāja pie galda, aizcirta grāmatu un uzlika uz tās burku. Tad paķēra ķebli, apsēdās uz tā, sakrustoja kājas un dziļi ieelpoja. Pēc tam sakārtoja matus, atbalstījās ar elkoņiem uz galda un viltīgi paraudzījās Prīmusam acīs.
— Sāksim vēlreiz, — viņa teica, pavedinoši pieverot acis. — Tu man gribi iestāstīt… ka gabaliņš šā smalkā sirpja… kas attēlots šai plānā… atrodas tavā guļamistabā?
Prīmuss piespieda degunu pie burkas sienas un ieskatījās viņai dziļi acīs. Tad noteica:
-Jā!
— Aha, — Plima novilka, pēc tam maigā balsī turpināja:
— Un kāda tieši tā daļa?
Prīmuss izlikās, ka saspringti domā, tad noteica:
— Tā… — viņš iepauzēja un pabeidza: — galotnes. Plimas seja satumsa. Viņa strauji piecēlās:
— Šim sirpim ir divas virsotnes, ja vien tu to pats neesi ievērojis, — viņa teju kliedza.
— Jā, es to zinu, — Prīmuss saglabāja mieru, bet pārmetoši nošūpoja galvu. — Vai tad ir atšķirība?
— Milzīga! — Plima jau kliedza vāciņa caurumos. Tad atkal apsēdās un pētoši paraudzījās uz sikspārni.
— Un kur šī tava guļamistaba ir? Kaut kur mežā, kādā kokā?
— Ko tas nozīmē? — Prīmuss centās izklausīties aizvainots.
— Tu domā, ka es grasos tevi ielūgt ciemos?
— Es tev izsaku piedāvājumu, — viņa asi attrauca. — Tu man iedod akmeni, bet es tevi atbrīvoju.
Prīmuss smējās.
— Neticu nevienam tavam vārdam. Ko tu ar to iesāksi? Plima pabolīja acis.
— Gaismas reklāma. Virs mana nama durvīm.
— Nekā diža nebūs, jo tas mirdz tikai reizi mēnesī, — viņš atmeta ar roku.
— Tas būs īpašajām akcijām. Man jau apnicis ar tevi diskutēt. Akmeni vai lidosi katlā.
Plima daudznozīmīgi paskatījās uz katlu.
Protams, Prīmuss nespēja uzticēties Plimai. Bet, ja būtu iespējams viņu izvilināt ārā no mājas, viņam būtu pietiekami daudz laika apsvērt kādu citu bēgšanas plānu. Tostarp viņš varētu pat atdod viņai šo akmeni, jo lasīt var arī kamīna gaismā.
— Jumtistabiņā vecajā, līkajā tornī, Dadžu takas galā, — viņš teica un piebilda: — Lielajā lādē zem loga.
— Tā ir tā šķute pakalnā, kura, tā vien šķiet, kuru katru mirkli sabruks? Tad nezaudēsim laiku! A, tu, protams, arī nāksi. Tikai drošībai, lai šai laikā tu man nesastrādātu šeit kādas nejaucības.
Viņa pagrāba tumši zaļu iepirkumu somu, iemeta tajā burku ar Prīmusu un no stūra blakus skapim izcēla savu motorslotu. Uz stūres zvārojās viņas pilota cepure un lidošanas aprīkojuma atliekas. Viņa pārmeta iepirkumu somu pāri plecam, uzstīvēja garos dāmu cimdus pāri elkoņiem, uzlika cepuri, tad izgāja cauri priekškaram no raganas ķēķa.
Tomēr, pirms atvērt namdurvis, viņa piesardzīgi palūkojās pa durvju šķirbu. Priekšzīmīgās bodītes reputācija sabruktu vienā acumirklī, ja kāds klients viņu ieraudzītu šādā veidolā. Tā kā bija dziļa nakts, nekur nebija ne dvēseles. Prīmuss bija pārsteigts par to, ka ir jau tik tumšs, bet tad aptvēra, ka pēc blieziena ar mušu pletni krietnu laiku bija pavadījis bez samaņas, turklāt ieslodzīts burkā.
Kad viņi izgāja no namiņa, Prīmuss ar prieku ieklausījās circenīša dziesmā un ieelpoja svaigo meža gaisu. Tomēr prieks ātri pagaisa, jo Plima jau bija iedarbinājusi savu klabošo motorslotu.
— Tā, — viņa iesaucās un uzlika motociklista brilles. — Paskatīsimies uz tavu akmentiņu!
Atstājot smirdīgu dūmu mākoni, motorslota trauca debesīs.
Plima laidās taisni pāri Tumšajam mežam uz dienvidiem. Kā melns paklājs zem viņiem uz visām pusēm pletās mežs. Orientēties nebija grūti, jo Svina kalns dienvidos bija labi saskatāms. Viņi lidoja milzu ātrumā šķērsām pāri mežam. Iepirkumu soma tā plivinājās, ka Prīmusam sāka mesties nelabi. Visbeidzot viņi bija sasnieguši Mēnessgaismas ezeru un pagriezās uz rietumiem. Tornis bija saskatāms jau iztālēm. Plima nolieca motorslotu uz leju un apmeta pāris loku ap pakalnu. Ieraudzījusi darbnīcas vaļējo logu, viņa sāka nolaišanos. Viņa prasmīgi stūrēja tieši logā, ievilka galvu plecos un nobremzēja kamīnzālē. Motorslota nosprauslojās un izpūta biezu dūmu mākoni.
Plima klepoja un gaiņāja dūmus. Tad uzbīdīja uz pieres brilles un nokāpa no slotas. Plimai ap degunu bija melns aplītis, ko bija iespiedušas brilles. Viņa ziņkāri lūkojās apkārt.
— Nav slikti, — viņa atzinīgi novērtēja lielo krēslu. — Manai gaumei mazliet parupji, bet nav slikti. Paskat, arī jaunais žurnāls tev ir, jauki!
Plima paķēra jauno žurnālu, sarullēja to un iestūķēja iepirkumu somā. Primuss zaudēja runas spējas no šādas nekaunības.
— Kur, tu teici, stāv tava lāde? — Taču Plima pat negaidīja atbildi uz jautājumu. — Zem loga jumtistabiņā? — Viņa paskatījās augšup. — Kur gan šeit varētu būt kāpnes ?
Viņa strauji atvēra durvis, kas veda uz putekļaino virtuvi.
— Gandrīz kā manās mājās, — viņa noteica, kad ieraudzīja sarūsējušās pannas un katlus.
Pēkšņi Plima pamanīja saliekamās kāpnes, kas bija pieslietas pie lūkas. Viņa veicīgi izskrēja cauri virtuvei un kāpa augšup pa klakšķošajām kāpnēm, uzmanīgi pacēla lūku un ielūkojās jumtistabiņā. Divu jumta logu dēļ šeit bija daudz gaišāks nekā virtuvē. Plima tūlīt ieraudzīja meklēto lādi, kas stāvēja tieši blakus sienas pulkstenim.
— Esmu satraukta, — viņa noteica un ieslīdēja jumtistabiņā.
Lādes vāks atvērās ļoti viegli. Plimas acis iemirdzējās, kad
viņa ieraudzīja pienbalto akmeni. Lai gan tas nemirdzēja kā pagājušonakt, raganai aizrāvās elpa.
— Klau, Plima, — Prīmuss sauca. — Ņem to nejēdzīgo akmeni un atver burku!
— Nesteidzies tik ļoti, — viņa attrauca, izceļot akmeni no lādes. — Es vēlos to izmēģināt.
Ragana piegāja pie jumta loga un paraudzījās naksnīgajās debesīs. Zvaigznes iespīdēja jumtistabiņā. Plima pakāpās sāņus, nostājās blakus logam un izstiepa rokas ar akmeni zvaigžņu gaismā. Tad svinīgi ieelpoja.
Pēkšņi vina atlaida akmeni un atvilka rokas nost. Prīmuss ne-
j >
ticēja savām acīm. Akmens nenokrita uz grīdas, bet gan brīvi lidinājās gaisā, it kā to turētu kāda neredzama roka. To viņš nebija gaidījis. Bet tas vēl nebija viss. Akmens lēnam sakustējās. Tas griezās ap savu asi, līdz smailā virsotne pavērsās pret grīdu. Plima pārtrauca saspringto klusumu.
— Tas nav pareizais gals, — viņa ērcīgi noteica un nostājās pie loga. Akmens tūlīt nokrita uz grīdas.
— Ko tas viss nozīmē?! — Prīmuss sašutis kliedza. — Vai tu neredzēji, ko tas dara? Tas ne tikai mirdz, tas pat lido!
Plima sagrāba burku un paklauvēja pa to ar nagu:
— Es to nekādi nevaru izmantot. — Tul piebilda: — Un tas nozīmē tikai to, ka nonāksi manā katlā.