Tieši šai acumirklī pulkstenis nozvanīja pusnakti. Plima izbailēs sarāvās un apcirtās. Viņai acīs raudzījās Zobratiņš. Tas tupēja uz sava režģīŠa un jautājoši lūkojās uz raganu. Plimai atkārās žoklis. Mirkli telpā valdīja nāves klusums. Tad Zobratiņš viņai demonstrēja savu skaļāko un, iespējams, rekorda cienīgo modinātāja kliedzienu, kāds viņam bija pa spēkam.
Plimai mati sacēlās stāvus. Viņa kļuva bāla kā krīts. Zobratiņš kliedza pilnā kaklā, cik skaļi spēdams. Kā zibens ķerta viņa trieca burku pret grīdu, lai ar abām rokām aizspiestu ausis. Burka tinkšķēdama sabirza sīkās lauskās. >
Plima apcirtās. Panikas lēkmē viņa grasījās bēgt, bet aiz viņas pilnā augumā izslējās Prīmuss. Plimai, viņu ieraugot, pamira sirds.
Ar sātanisku smīnu viņš īsi noteica:
— Bahhhh!
Plima spiedza tā, ka drebēja logu rūtis.
Prīmuss satvēra viņu pie pleciem, pagrieza un pastūma pie sienas.
— Tā, jauko kundzīt, — viņš šņāca, — tagad mēs brītiņu aprunāsimies.
Vajadzēja krietni nopūlēties, lai iestūķētu trakojošo Plimu lādē, tomēr Prīmuss to paveica. Viņš ātri aizvēra vāku un pats uzsēdās uz tā. Kamēr Plima spiedza, Zobratiņš jau bija atgriezies savā pulkstenī, bet nevēlējās palaist garām jautro pasākumu. Viņa ziņkārīgais knābītis parādījās zem pulksteņa vāciņa.
Triumfējošais Prīmuss tupēja uz lādes vāka, no kuras skanēja dobji kliedzieni un visnegantākie lāsti. Pamazām ārdīšanās lādē norima, un Plimas spiedzienus nomainīja sirdi plosošas raudas.
— Plima, — Prīmuss ierunājās, — vai tev klājas labi ? Vai kundze beidzot ir nomierinājusies?
Atbildes nebija.
Atskanēja tikai vēl skaļāka dunoņa un kliedzieni:
— Tūlīt laid mani ārrrrrāāā!
Prīmuss saprotoši pamāja.
— Redzi, mīļā Plima, tev nevajadzētu būt tik nepateicīgai. Tu pat nespēj novērtēt, cik ērti jūties šai lādē. Tur ir komfortabli. Iztēlojies, ka tev tajā būtu jāstāv uz galvas kaimiņos ar diviem resniem krupjiem, kuri visu laiku par tevi ņirgājas.
— Es domāju, ka tu esi parasts sikspārnis! — viņa kliedza. — Es taču tev neko nenodarīju.
— Vai zini, — Prīmuss domīgi teica, — visupirms tu gribēji mani izvārīt — pagaidām es nerunāju par belzienu ar mušu pletni. Ar to vēl nepietika. Tu dragā ar savu smirdīgo motorslotu pa manu istabu, nozodz manu žurnālu un liec manai lampai lidināties. Manuprāt, tu apdraudi apkārtējo vidi, un tev jābūt pateicīgai, ka es tevi esmu utilizējis.
Atkal atskanēja lamas un visbaisākie lāsti. Tomēr jau pēc brīža atsākās čīkstēšana.
— Es tev izteikšu priekšlikumu, — Prīmuss iesaucās. — Es
tevi izlaidīšu no lādes, bet tu man atbildēsi uz dažiem jautājumiem. Ja tu uzvedīsies nepiedienīgi, piemēram, kodīsi vai skrāpēsies, tad zibenīgi — spudūc — atgriezīsies lādē. Ko teiksi ? Nekādas reakcijas. Viņš paklauvēja pa vāku.
— Plima? Hallo?! Tu mani dzirdi?
— Labi, jau labi, — Plima norūca.
Prīmuss nolēca no lādes un atvēra vāku. Plima sēdēja, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un uz Prīmusu pat nepaskatījās.
— Ja vēlies palikt lādē, es tev atnesīšu spilvenu. Nu, kā tad būs ? Plima nicīgi sarauca degunu un izkāpa no lādes, tad apsēdās
uz gultas malas. Prīmuss aizvēra lādi un atkal apsēdās uz vāka.
— Tagad pastāsti, kas tā bija par burvestību. — Viņš pamāja akmens virzienā. — Varbūt tā manta spēj ne tikai lidot un mirdzēt?
Zobratinš no sava būrīša ieteicās:
— Tiešām, varbūt tas vēl arī spēlē mūziku ? Es par to nebrīnītos. Plima klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmusi un nicīgi vērās
griestos.
Prīmuss kļuva nepacietīgs:
— Kas ir? Kas notiek ar šo akmeni? Un kas tas par plānu tavās mājās pie sienas?
— Plāns nav mans, — Plima beidzot ierunājās.
— Protams, es saprotu, ka šo plānu tu neesi zīmējusi, — Prīmuss atbildēja, — tam tu esi pārāk veca. Bet kur tu to dabūji?
— Atradu.
— Kur? — Prīmuss vaicāja un samiedza acis. — Vai tiešām katrs vārds no tevis jāizvelk ar varu?
— Tas mētājās zem lapu kaudzes. Rietumos, purvājos.
Primuss paraudzījās uz Zobratiņu un pašūpoja galvu.
— Prātam neaptverami, kur tas sievišķis blandās. Rietumu purvāji nav labākā vieta pastaigām.
Zobratiņš izlīda no pulksteņa kastes:
— Toties no zemestrīcēm labi pasargāta. Iespējams, viņa gribēja pārcelties turp uz dzīvi.
— Kādas blēņas jūs tur melšat! — Plima kliedza un mētājās ar rokām. — Mana motorslota reiz saniķojās un lidinājās krustām šķērsām pāri visam mežam, līdz beidzot nogāzās rietumos. Man vajadzēja krietni nopūlēties, lai izkļūtu no tiem smirdīgajiem purvājiem. Es ļoti nopriecājos, ka iekritu šajā lapu kaudzē, citādi būtu lauzusi sprandu. Kad es vandījos pa lapām, atradu šo plānu.
— Un tu to piesavinājies, — Primuss pamāja. — Kas tas par sirpi, ko redzam tajā?
Plimas kundze paskatījās uz akmeni.
— Es īsti nezinu, — viņa nopietni noteica. — Šis akmens, visticamāk, ir nolūzis no Mēness sirpja, kurš tika radīts pirms daudziem tūkstošiem gadu un bija karājies virs Tumšā meža.
Primuss viņu pārtrauca.
— Radīts? Kurš to varēja izdarīt?
— To es nezinu. — Plima paraustīja plecus. — Man nav ne mazākās jausmas, kam tas varēja būt paredzēts. Saskaņā ar plānu tas veidots no īpatnēja materiāla. Laikam pareizāk būtu teikt: no dažādiem kārdinošiem materiāliem.
— Kā lai to saprot — kārdinošiem materiāliem? — Primuss izslējās.
— Šis sirpis ir salikts no vairākiem, proti, pieciem segmentiem. Katrs segments bija apveltīts ar noteiktu īpašību. Tur bija bagātība un laime, nemirstība un skaistums, un visbeidzot — varai Sirpis lidinājās virs meža, to turēja zvaigžņu gaisma, bet kopā saturēja tumsa. Vismaz tā ir attēlots plānā.
— Aha, — viņš noteica, — tā tu uzzināji, ka akmens spēj lidināties gaisā, tikai tas jātur zvaigžņu gaismā.
Plima lepni pacēla zodu.
— Ja tas atbilst patiesībai, tad šis sirpis diez ko ilgi gan nevarētu lidināties virs meža, — Prīmuss sāka prātot. — Jau rītausmā vai mākoņos tas noteikti nokristu tāpat kā šis akmens.
Plima piepūta vaigus. Prīmuss nolēca no lādes, pacēla akmeni un aplūkoja tā noskaldīto malu.
— Tā vien šķiet, ka tā arī notika. — Tad pielika pirkstu pie deguna. — Ja pieņemsim, ka tavs stāsts par elementiem ir patiess, ko gan visu varētu pasākt ar šādu mantu?
— Nav ne jausmas, — Plima atbildēja. — Varbūt akmens īpašības var kaut kā izmantot? Tikai jānoskaidro, kurš no pieciem elementiem tam piemīt.
Prīmuss nolika akmeni uz lādes un pacēla pirkstu gaisā.
— Varbūt tu zini, kāda īpašība piemīt šim gabalam?
Plima papurināja galvu.
— Kad akmens lidinājās, tas pagriezās uz leju. Tādējādi tas varētu būt sirpja lejasdaļa. Diemžēl tieši šī plāna daļa ir pilnīgi nesalasāma. Tur varētu būt laime vai nemirstība.
— Vai vari pateikt, ko tu tajā meklēji? — Prīmuss sarauca uzacis.
Plima klusēja un lūkojās grīdā.
Tad Prīmuss pamāja ar roku.
— Man, galu galā, vienalga. Tātad mēs runājam par vienu veselu šā noslēpumainā sirpja elementu.
— Par veselu elementu? Ak, nu gan jāsmejas. Tā ir tikai niecīga lauskiņa. Sirpis bija milzīgs.