Выбрать главу

—  Jo labāk, — Prīmuss noteica un atkal uzrāpās uz lādes.

—   Tātad pastāv vēl daudzas šādas daļiņas. Žēl tikai, ka tavs stāsts ir gaužām caurumains. Ja reiz šis sirpis lidinājās virs meža, gribē­tos zināt, kāpēc tas notika. — Pēc nelielas pauzītes viņš turpināja:

—  Tomēr vēl vairāk mani interesē, kurš to tur uzkarināja.

—   Par ko tu runā?

—   Kārdinošie elementi tāpat vien debesīs nekarājas, — viņš domīgi noteica. — Tur ir kāds iegansts. Kāds šo sirpi kaut kādam nolūkam izmantoja — un šis Kāds lieliski pieprata savu burvju darbiņu. Es neesmu dzirdējis, ka laimi vai varu var izcept kūkas formā. — Prīmuss paklauvēja pa akmeni. — Saki, lūdzu, vai ir vēl kādi apraksti par sirpi ?

Plima samulsa.

—   Kā lai es to zinu?

—  Tu nekad neesi mēģinājusi uzzināt par to vairāk? — Prī­muss bija patiesi izbrīnījies.

—   Nē, — viņa noteica, — līdz šodienai es pat nezināju, ka šāda sirpja daļiņa tiešām pastāv. Kur tu atradi šo gabaliņu?

Prīmuss piecēlās. Viņš aptvēra, ka nekad nebija par to pat aizdomājies. Viņš domīgi aplūkoja akmeni.

Atmiņā zibēja ainas: silta vasaras diena — augsta, zaļa zāle — un… divi puisēni, kas skraida pa Miglas laukiem.

—   Es nespēju skaidri atcerēties, — viņš atbildēja. — Manu­prāt, es to atradu kaut kur mežā. Bet tas bija ļoti sen. Man ir sa­jūta, ka tas mūžīgi atradies šai lādē. — Viņš pašķielēja uz logu. — Varbūt Hoenveisā varētu atrast kādas norādes.

—   Ko tu gribi teikt?

—   Lielā bibliotēka! — viņš iesaucās. — Tu nekad neesi tur bijusi ? Tur noteikti ir kādas hronikas, kur varētu būt ziņas par sirpi.

Plima piekrītoši māja ar galvu. Tagad Prīmuss bija savā ele­mentā. Viņš pat zināja, kurās grāmatās kādas ziņas jāmeklē. Pēc biežajiem bibliotēkas apmeklējumiem viņš tur lieliski orientējās.

—   Plima, — viņš priecīgi teica. — Es novēlu tev patīkamu vakaru. Tu taču pratīsi pati nokļūt mājās. Es, protams, mīļuprāt ar tevi vēl patērzētu, bet diemžēl man rīt agri jāceļas.

Viņš sakārtoja savu fraku, sasita plaukstas un atvēra lūku grīdā. Plima sapīkusi paskatījās uz viņu.

—   Ko tas nozīmē? — viņa brīnījās. — Ko tu esi iecerējis?

—  Nu, es grasos rīt doties sirpja meklējumos. Vai tu tiešām nesaproti ?

—   Tu meklēsi sirpi? — Plima satraucās ne pa jokam. — Bez manis tu šo mantiņu joprojām lietotu kā naktslampiņu. Tev jābūt man pateicīgam, ka parādīju plānu.

Prīmuss pamirkšķināja Zobratiņam.

—   Es ari tev novēlu šo plānu apskatīt tā, kā to darīju es.

—   Tas nav godīgi! — Plima sauca. — Es jau sen vēlos atklāt šo noslēpumu.

—   Tā vien izklausās, it kā tu vēlētos nākt man līdzi.

Prīmuss jautājoši pavērās uz Plimu.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un vīzdegunīgi lūkojās griestos.

—  Es tikai gribēju zināt tavas domas par to, neko vairāk.

—   Zini, Plima, — Prīmuss kļuva pielaidīgāks. — Ja tu labi uzvedīsies un nesagādāsi man problēmas, es paņemšu tevi rīt līdzi uz Hoenveisu.

Bez kavēšanās Plima piekrita. Viņa paķēra somu un uzmeta uz pleca.

—   Man tāpat vajag šo to nopirkt tirgū. Tiekamies rīt agri pie bodītes.

—   Nu, labi, — viņš noteica. — Tikai ar vienu norunu: nekā­das mušu pletnes vai citu dumju triku, sarunāts? Daudz laika mums nevajadzēs. Mēs visu paveiksim pusstundā.

—   Nedomāju vis, — Plima iebilda. — Mēs jauki aiziesim kājām.

—   Es lai ietu kājām? Nemūžam! Vai tu maz zini, cik tālu tas ir?

—   Man vienalga, — Plima attrauca. — Ko cilvēki nodomās, ja es ieradīšos uz savas motorslotas? Man būtu jāslēdz veikaliņš.

Prīmusam vajadzēja piekrist. Viņi ierāpās pa lūku virtuvē un devās uz kamīnzāli. Tur Plima uzkāpa uz savas slotas un uzlika brilles.

—   Līdz rītiņam.

Prīmuss pacēla pirkstu un izstiepa roku.

—   Tu neko neesi aizmirsusi?

—   Ko? — Plima tēloja neizpratni.

—   Manu žurnālu! Dod šurp!

Plima izmocīja smaidiņu un izvilka žurnālu no iepirkumu somas. Tad ar skaļu parkšķi aizlaidās naktī.

MĪKLU SAKNĪTES STĀSTI

Primuss bija lieliski izgulējies un pamodās diezgan vēlu. Salīdzi­nājumā ar Plimas šauro burku viņa vecā gulta bija īstena gulētāju paradīze. Viņš paraudzījās pulkstenī: bija jau pusdesmit! Ārprāts! Šai laikā viņam jau sen bija jāsoļo pa ceļu uz Hoenveisu. Viņš iz­lēca no gultas, piegāja pie loga, nožāvājās un izstaipījās. Gaiss bija smagi karsts. Prīmuss izliecās pa logu un paskatījās debesīs. Virs Svina kalniem drūzmējās tumši mākoņi. Rīt varētu gaidīt ne­gaisu. Viņš paņēma cilindru no gultas gala, pārtapa sikspārnī un ierasti aizlaidās pa logu. No Sniga joprojām nebija ne vēsts. Prīmusu pamazām pārņēma nemiers. Tas neizskatījās pēc Sniga, viņš nemēdza tik ilgi būt prom. Tomēr pašlaik Prīmuss steidzās. Viņš taču bija apsolījis Plimai agri no rīta būt pie viņas. Viņš paātrināja tempu.

Viņš devās pa to pašu ceļu, pa kuru pagājušonakt Plima lai­dās uz savas motorslotas, tas ir, pāri Miglas laukiem uz Mēness­gaismas ezeru. Pēc īsa lidojuma gar ezera krastu viņš jau bija pie Tumšā meža malas. Tagad tieši virs kokiem bija jālido uz zie­meļiem. No gaisa un dienasgaismā šī meža daļa izskatījās vēl aizaugušāka nekā pierastā Dadžu taka. Ne tuvu, ne tālu neredzēja nevienu meža noriņu. Prīmuss raudzījās uz kokiem. To lapotne bija tik bieza, ka zem tām pat dienā noteikti bija jāstaigā ar lampu. Viņš traucās tālāk.

Necik ilgi, un tālumā jau bija saredzamas egļu galotnes. Kaut kur tur bija jābūt Plimas bodītei. Mazo meža noriņu atrast nebūs grūti. Tomēr pēkšņi Prīmuss saprata, ka mežs zem viņa ir mainī­jies. Koki kļuva arvien zemāki, kailāki un kroplāki, līdz to vairs nebija vispār. Lejā līdz egļu audzei auga tikai nožēlojami dzelk­šņaini krūmiņi un samudžināti vīteņaugi. Šur tur rēgojās veci koki, kurus āmuļi, efejas un citi žņaudzēji sen jau bija nobeiguši.

Negaidīti Prīmuss sadzirdēja izmisušu kliedzienu. Viņš pasi­tās sāņus un palidoja gabaliņu atpakaļ. Šķita, ka viņš bija pārklau­sījies. Šai vīteņaugu mudžeklī neviens nebija saskatāms. Viņš jau grasījās lidot tālāk, kad kliedzieni atskanēja atkal. Prīmuss nolai­dās zemāk un mežonīgajā efeju vijumā saskatīja oranžu bumbu. Nē, tā nebija bumba! Prīmuss neticēja savām acīm. Tas taču bija Snigs, kurš kājām gaisā bija sapinies ložņājošajos augos. Prīmuss nolaidās uz kāda zara un pētoši raudzījās ņudzeklī, kurā ķirbis bija iestrēdzis.

—   Vai drīkstu pavaicāt, ko tu šeit dari ? Tu nekad vēl neesi bijis tik tālu no savas komposta kaudzes.

—   Es biju izsalcis, — Snigs vaimanāja un atgaiņājās no maza­jām mušiņām, kas līda sejā.

—   Un tāpēc tu nāci tieši šurp? — Prīmuss nebeidza brīnīties.

—   Ak, vai, — Snigs murmināja. — Es biju mežā. Tur es jau biju atradis šo to ēdamu. Tu nespēj iztēloties, kas man bija jāpārdzīvo. — Snigs pārgrieza acis. — Es sasitos, slīku un tagad vēl esmu gandrīz nožņaugts. Tomēr visu es tev izstāstīšu vēlāk. Es jau grasījos doties mājup, kad sajutu smaržojam gailenītes. Gaile­nītes! — viņš ilgu pilnā balsī iesaucās. — Es lauzos cauri krū­miem… — Tad viņš apklusa un pilnā kaklā iebļāvās: — Izvelc taču mani beidzot ārā!!!

Prīmuss tikai pārmetoši pašūpoja galvu. Tad norādīja uz sa­kārņiem.