— Tā vien šķiet, ka šeit viss ir samudžinājies.
— Samudžinājies te viss tiešām ir labi, — Snigs bēdīgi piekrita. — Viss te savijas kā pats no sevis. Patiesībā pašam nav pat laika attapties, kad esi jau samudžināts.
Prīmuss noslaucīja pieri. Kā lai atsvabina nabaga Snigu? Ja viņš pārtaptu normālā veidolā, resno ķirbi, visticamāk, atsvabināt varētu, bet tas nekā daudz nedotu. Jau pēc dažiem lēcieniem viņš atkal ieķertos šajā mudžeklī. Viņš pat nespētu ķirbi panest, jo tad abi iegrimtu šai saaugumā. Sikspārņa veidolā viņš smago draugu nespētu pacelt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda ideja.
— Pagaidi mani, — viņš teica. — Es aizlidošu pakaļ palīdzībai.
— Tu mani šeit pametīsi vienu? — Snigs iekliedzās. — Tu to nedrīksti darīt! Izvelc mani no šejienes! — Snigs savilka seju, drūmu kā negaisa mākonis, un jau taisījās uz raudāšanu.
Bet Prīmuss jau traucās pāri krūmiem.
— Tikai bez panikas! — viņš sauca. — Es drīz atgriezīšos. —
Tā viņš noteica un pazuda aiz eglēm.
Pēc brīža viņš jau bija atradis noriņu ar Plimas rotaļlietu veikaliņu. Saimniece ar lielu lejkannu laistīja tomātus. Putnubiedēklis Čaks jau bija ieraudzījis Prīmusu. Smaidīdams viņš stāvēja salātu dobē un māja ar roku.
— Skatieties, mis Plima! — Čaks sauca. — Trakoti šiki tērptais sikspārnis ir atgriezies. Manuprāt, šāds cilindrs arī man labi piestāvētu. Melnā krāsa ir noslēpumaina. Vai jums nešķiet, ka…
Plima apcirtās un uzlūkoja Prīmusu.
— Vai tu maz zini, cik vēls jau ir? — viņa kliedza. — Gandrīz desmit! Mums paies divas stundas, līdz aizkļūsim līdz Hoenveisai, bet man šodien vēl jāiepērkas.
Prīmuss nolaidās uz Čaka izstieptās rokas.
— Diemžēl es aizgulējos. Tomēr vispirms mums jānokārto kāds ļoti steidzams darbiņš. Vai tev ir liela soma un gara aukla? Mans draugs iestrēdzis brikšņos un netiek ārā. Otrpus kokiem.
Plima uzmeta lūpu.
Prīmuss nelikās zinis par to un turpināja:
— Es ielikšu viņu somā, un tu to lidojumā izcelsi ārā. — Pēc tam piebilda: — Tas būs vienkārši. Zem kokiem neviens neredzēs, kā tu lidosi uz slotas.
— Ko tu mels? Kas tas par draugu, kuru var ielikt somā? Vai tas kaulainais ķēms no pulksteņa?
Prīmuss papurināja galvu.
— Nē, tas ir ķirbis. Viņš dzīvo pie manis komposta kaudzē. Nāc taču, mums nav daudz laika.
Plima nolika lejkannu un ar uzspraustiem brunčiem lumpačoja pāri dobēm.
— Padomā tik, mums nav daudz laika…
Viņa iesoļoja mājā un jau pavisam drīz iznāca ar lielu tirgus somu. Prīmuss lidoja viņai pretī.
— Iestūķē savu draugu šajā, — viņa teica un pasniedza somu. — Es drīz būšu klāt un izvilkšu viņu. — Pēc tam viņa atkal pazuda naminā.
Prīmuss, cik ātri vien spēja, laidās pāri koku galotnēm uz brikšņu lauku. Viņš skaidri saskatīja ērkšķaino krūmiņu, kurš locījās Sniga atbrīvošanās alkās. Prīmuss sagatavojās nolaisties un pārtapa cilvēka veidolā. Vajadzēja krietni nopūlēties, līdz ķirbis tika brīvs no žņaudzošajiem vīteņaugiem. Brikšņi bija pamatīgi saķērušies un ļoti dzelkšņaini. Turklāt tie visu laiku mēģināja sagrābt arī Prīmusu.
Beidzot pūliņi vainagojās ar panākumiem. Snigs bija atbrīvots no mežonīgajiem vijumiem. Prīmuss aizspēra malā pēdējos zarus un iestūķēja ķirbi somā. Snigs bija zaudējis pēdējos spēkus.
— Šeit nav ko elpot, — no somas atskanēja dobjas vaimanas.
— Tagad gan nestīvējies, — Prīmuss uzsauca. — Nekas tev vairs nenotiks.
Pēc tam viņš sāka drudžaini lūkoties pēc Plimas.
— Kur viņa palikusi ? — Viņam visu laiku vajadzēja atgaiņāties no uzmācīgajiem ložņaugiem.
Beidzot viņš saklausīja motorslotas tarkšķēšanu. Tā bija pirmā reize, kad šī skaņa sagādāja viņam prieku. Te virs kokiem parādījās Plima. Viņa pagrieza savu motorslotu, pārliecās pār
stūri un pārlaidu skatienu apkaimei. Pagaidām viņa neredzēja
nekā ārkārtēja. Pamāja Prīmusam un divreiz piespieda gāzes pedāli. Iespējams, tas nozīmēja — aizieti Plima sāka laisties arvien zemāk. Viņa riņķoja ap Prīmusu, tad nometa virves galu, kuru bija cieši piesējusi pie slotas stieņa. Prīmuss ātri piesēja virvi pie somas rokturiem, pēc tam pacēla īkšķi augšup. Plima strauji stūrēja slotu virs kokiem.
Vienīgais, ar ko viņa nebija rēķinājusies, bija Sniga svars. Kad virve nostiepās, slota tik krasi salēcās, ka Plima gandrīz pārlidoja pāri stūrei. Slota izgāza melnu dūmu mākoni, Plima uzgāzēja un mēģināja pacelties, tikai smago somu ar Snigu nekādi nevarēja dabūt virs koku galotnēm. Tā triecās pret visiem kokiem viņu ceļā. Prīmuss lidoja nopakaļ un patiesi juta līdzi nabaga ķirbim, saraujoties pie katra trieciena. Kad Plima beidzot sasniedza noriņu, soma vilkās viņai nopakaļ teju pa pusdārzu, līdz ar blīkšķi atsitās pret mājas sienu un palika nekustīgi guļam.
Plima nolēca no slotas un steidzās pie somas, no kuras skanēja briesmīgas vaimanas.
— Augstā debess! — viņa sauca. — Vai tev kaut kas ir noticis ?
Pēc šā jautājuma vaimanas pārgāja izmisušos smieklos.
Prīmuss jutās bezgala vainīgs, kad nolaidās blakus Plimai pie mājas sienas. Viņš pārtapa cilvēka veidolā un atvēra apdauzīto somu. Pāri salātu dobēm atlēca arī Čaks, kuru ļoti interesēja notiekošais. Plima jau bija paguvusi aizskriet līdz akai. Viņa drudžaini grieza vindu, pēc tam izcēla spaini ūdens. Prīmuss izvēla ķirbi no somas, tad sāka plaukšķināt ar delnu pa vaigiem.
— Hei, manu resnulīti, — viņš noraizējies teica. — Tagad viss būs labi.
Tieši šai mirklī Plima uzgāza Snigam auksto akas ūdeni. Ķirbis sprauslodams atvēra acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Plimas kundze, kura lūkojās uz viņu caur motociklista brillēm, un uztraukts putnubiedēklis, kurš mīņājās viņam apkārt. Snigs atkal aizmiedza acis. "Tas noteikti ir murgs," viņš nodomāja, "turklāt gaužām baiss." Vēderā atskanēja skaļš burkšķis.
— Viņš ir izsalcis? — Plima paraudzījās uz Prīmusu. Viņš samulsis paraustīja plecus. Plima pieliecās un paskatījās Snigam tieši sejā. Tad māja ar galvu un skaļi vaicāja, it kā Snigs būtu vājdzirdīgs: — Tu taču esi izsalcis, vai ne?
Snigs atvēra acis. Viņš aplūkoja dīvaino sabiedrību un meklēja palīdzību pie Prīmusa.
— Vini tev neko nenodarīs, — Prīmuss mierinoši noteica. — Raugi, šis ir Čaks. — Viņš piebikstīja putnubiedēklim. — Čaks dzīvo salātu dobē un ar prieku uzaicinātu tevi uzēst.
— Ak, jā! — Čaks iesaucās. — Tā ir gaužām laba doma. Nāciet man līdzi, un es paraudzīšu, ar ko varu jūs pacienāt. Es pats esmu liels ēdājs, tāpēc varēšu piedāvāt jums kaut ko izsmalcinātu. Jums noteikti jāpagaršo lauku salāti, tie burvīgi smaržo, vienkārši pasakaini! Man nesen kāds kāpuriņš stāstīja, haha! — viņš iesmējās.
Tad viņš palūkojās uz Prīmusu un turpināja čalot:
— Es gribēju jums jau sen pateikt, ka vispirms mani sajūsmināja jūsu cilindrs, bet šī fraka — tā ir pasakaina. Kāds piegriezums! Viens no putnubiedēkļiem valkāja līdzīgu. Es vēl nodomāju — augstā debess, kur viņš tādu ņēmis? Bet jūs jau zināt, ka cilvēkiem par tādām lietām sevišķi netīk stāstīt. Man ļoti patīk pogas. Vai zinājāt, ka es kolekcionēju pogas?
Putnubiedēklis tvēra pie Prīmusa frakas un norāva augšējo pogu. Prīmuss bezpalīdzīgi noskatījās putnubiedēkļa izdarībā. Viņš jau vēra muti rājienam, kad Čaks no kabatas izvilka nelielu metāla kārbiņu un atvēra to.