— Lūk, varat izvēlēties jums tīkamo, — viņš teica. — Es labprāt mainīšu pret jūsējo.
Prīmusam nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt. Bet, tā kā Čaks bija tik mīļš un pieteicās parūpēties par Snigu, viņš nolēma piedalīties šai spēlē. Viņš ieskatījās kārbiņā, un starp daudzajām koka un kaula podziņām ieraudzīja spožu misiņa pogu. Prīmuss to izņēma un aplūkoja saules gaismā. Uz tās bija saskatāms iespiests zīmodziņš — sakrustots kaplis un lāpstiņa. Prīmuss pieļāva, ka, visticamāk, tas bija kalnraču ģildes ģerbonis.
— Es ņemšu šo, — viņš teica.
— Jauki, — Čaks atbildēja. — Tā jums noteikti labi piestāvēs.
Prīmuss ielika podziņu jakas kabatā un noraudzījās, kā Čaks ar Snigu aizlēca uz salātu dobi.
Plima iegāja namiņā sakārtot mantas. Kad Prīmuss ienāca raganas ķēķī, viņš vispirms paraudzījās uz plauktu, kur vakar stāvēja viņa burka. Viņš pat negribēja atcerēties, cik tajā bija neērti, un paskatījās jumtistabiņas virzienā. Plima pašlaik ņēma no auklas garas zeķes.
— Es tūlīt būšu gatava, — viņa teica. — Vai tu varētu pagaidām pastāvēt kaut kur citur?
Prīmuss ātri novērsās. Tad aizgāja līdz sienai, pie kuras karājās plāns ar Mēness sirpi. Beidzot viņš varēja rūpīgi aplūkot pergamentu, kuru pirms tam redzēja tikai cauri burkas stiklam. Noplukušais pergaments Prīmusam nesagādāja nekādas problēmas. Ikvakara lasāmviela viņu bija pamatīgi uztrenējusi šādu senu tekstu lasīšanā. Tur, kur tekstu bija sabojājis ūdens, bija norādes, par kurām Primuss tieši vakar bija prātojis:
— Šī lieta šķiet mūžsena, — viņš saprata. — Tomēr es nekādi nespēju saprast, kurš to būtu varējis izveidot.
Kā savaldzināts viņš pieliecās plānam vēl tuvāk. Vai šie cipariņi varētu būt izmēri? Neticami! Ja ticēt šiem skaitļiem, sirpja diametrs pārsniedza divdesmit soļus. Prīmuss nosvilpās. Tik milzīgu objektu bija grūti iztēloties. Plima nebija melojusi — viņa akmens tiešām bija tikai niecīgs tā gabaliņš.
Plānā bija saskatāms vēl kaut kas: smalkas līnijas sadalīja sirpi piecos segmentos, kuros bija ierakstīts attiecīgā elementa nosaukums. Vidusdaļai piederējās vara. Šis uzraksts bija skaidri salasāms.
Toties uzraksti divos apakšējos segmentos vispār nebija salasāmi. Tinte bija pilnīgi izplūdusi un izbalējusi. Savukārt segmentā virs varas daļas bija skaidrs uzraksts: bagātība. Sirpja augšējā virsotnē atradās skaistums. Prīmuss sarāvās. Kāpēc Plimai bija nepieciešams tieši šis elements? Protams, viņa bija kaitinoša un lecīga, viņa čiepa un lādējās, bet neglīta viņa noteikti nebija. Gluži pretēji.
— Tagad vari atkal skatīties, — aiz muguras atskanēja balss, un Plima kāpa lejup pa kāpnītēm.
Viņai bija spoži melna kleita un īsa jaciņa ar spalvainu kažokādas apkaklīti. Viņas sudrabotie mati bija savīti divās biezās pīnēs, kas gūlās pāri pleciem. Rokā viņai bija senlaicīgs ārsta koferītis.
— Tā ir mana rokassomiņa — iepirkumiem, — viņa noteica un pacēla koferīti. — Nekur nav tik lieliskas burvju zālītes kā Hoenveisas tirgū. Šie nekaunīgie koboldi pieprasa šaušalīgas cenas, tomēr zālītes viņiem ir vislabākās visā apkaimē. — Viņa samiedza acis. — Tas tādēļ, ka viņi augu dienu tikai to vien dara, kā rakņājas pazemē.
Prīmuss un Plima devās ārā no namiņa. Snigs sēdēja salātu dobē un ar gardu muti tiesāja mārrutku.
— Šķiet, ka viņš jau ir gandrīz atkopies, — Prīmuss gandarīts noteica. Viņš pacēla roku un pamāja ar roku.
Tomēr ķirbis bija pārlieku aizņemts, lai liktos traucēts tādu nieku dēļ. Labā omā viņi devās ceļā un cauri eglītēm virzījās uz
Zāļu ceļu.
Meža austrumu malu viņi sasniedza tikai pēc stundas. Prīmusam šāda pastaiga zem skuju kokiem nesagādāja ne mazāko prieku. Šis Zāļu ceļš bija tikpat nepatīkams un draudīgs kā Dadžu taka. Viņiem uz galvas pastāvīgi krita čiekuri vīna pudeles lielumā, pilēja sveķi un spaiņiem bira egļu skujas. Prīmuss galvu bija ierāvis tik dziļi apkaklē, ka no cilindra rēgojās tikai viņa deguns. Plima arī centās izvairīties no šiem nejaukumiem. Viņa turēja koferīti virs galvas un pieturēja kleitu, līdz potītēm brizdama pa egļu skujām.
Beidzot viņi sasniedza Tumšā meža austrumu malu, no kurienes bija saskatāmi pilsētas torņi, tomēr viņiem bija vēl ļoti tāls ceļš ejams. Pa labi auga augstas niedres, jo Mēnessgaismas ezers pletās līdz pašam Tumšajam mežam. Ūdens virsma ņirbēja saules gaismā, niedres čabēdamas locījās vējā. Otrpus ceļa līdz pašam horizontam pletās labības lauki. Tikai šur un tur bija redzama kāda veca mājiņa vai miegains ciematiņš. Prīmuss stāstīja Plimai, ko bija izlasījis "Burvju Ziņās". Arī to, ka viņš joprojām meklē koboldu valstības vārtus un jau priecājas par nākamo žurnāla numuru. Protams, viņš nespēja pastāstīt Plimai par vissvarīgāko rakstu. Kletenheimieši bija gaužām lepni par savas sniega lāpstas darbību. Plima tikai noteica "Pē!" un savukārt pastāstīja par piedzīvoto visnejaukāko pakaļdzīšanos. Sarunas laikā Prīmuss vēroja mirdzošo ezeru.
Pēkšņi viņš ievēroja nelielu koka tiltiņu, kas niedrēs bija gandrīz nesaskatāms. Prīmuss apstājās.
— Pagaidi mirkli, — viņš noteica un pagāja atpakaļ.
— Kas notiek? Mums jādodas tālāk!
Prīmuss nolieca niedres un uzkāpa uz tiltiņa, no kura virs ūdens bija redzams vien mazs gabaliņš.
— Šeit ir laiva, — viņš noteica.
— Jautri, — Plima smīkņāja. — Tieši tas, kas mūsu ceļā pa laukiem ir visnepieciešamākais.
Prīmuss atmeta ar roku. Laipiņa krakšķēja un brīkšķēja zem kājām, kad viņi pa to gāja uz niedrēs cieši piesieto laiviņu. Laivā bija pat airi.
Pēc brīža Prīmuss atgriezās krastā.
— Kas ir ar laivu? — Plima prašņāja. — Esi kaut ko atradis?
— Lāga nezinu. — Viņš atskatījās. — Aizvakar es no torņa ar tālskati vēroju koboldu svētku gājienu. Tu taču zini — mani interesē slepenās durtiņas. Tad arī es nejauši ieraudzīju ezerā laiviņu.
— Nu un tad? Varbūt tā bija atraisījusies, — Plima prātoja.
Prīmuss noliedzoši purināja galvu.
— Nē, tas ir, laikam jā. Tajā kāds sēdēja. Tajā tumši melnajā naktī kāds bija izbraucis ezerā. Tas stāvēja laiviņā taisns kā svece. Likās, ka viņš kaut ko meklēja ūdenī, tikai es diemžēl nesaskatīju viņa seju. Viņam bija kapuce un apmetnis. Tas taču ir dīvaini, vai ne ?
Tad viņš sarauca pieri.
— Mirkli! — viņš iesaucās. — Tur bija vēl kaut kas! Es redzēju roku, ar kuru viņš turēja apmetni. Tā es sapratu, kas viņš ir vīrietis. Uz pirksta bija plats gredzens — manuprāt, zīmoggredzens.
Plima likās pārsteigta.
— Un ko šis vīrs darīja?
— Nav ne jausmas, — Prīmuss atbildēja. — Es centos saskatīt slepenās durvis. Turklāt man vajadzēja ar tevi pa laukiem spēlēt "sunīšus". Dosimies labāk tālāk. Tā jau ir trešā persona, par kuru man jālauza galva.
Plima piecēlās un pavērās uz Prīmusu.
— Ko nozīmē trešā persona? Par ko tu pastāvīgi domā?
Prīmuss neapstājoties turpināja:
— Visupirms par to, kurš varētu būt izveidojis šo sirpi. Tik prasmīgi meistari ir liels retums pat šai apkaimē. Vēl mani interesē tas, kurš uzzīmējis šo plānu. Tur rakstīts, ka šis sirpis izgatavots jau pirms divpadsmit tūkstošiem gadu. Savukārt pats plāns neizskatās vecāks par divsimt vai trīssimt gadiem. Tas nozīmē, ka pirms neilga laika vēl kāds ir interesējies par to. Un es ļoti labprāt gribētu uzzināt, kurš tas ir.