Pēc kāda laika parādījās nošķiebušās mājiņas, kas stāvēja, cieši piespiedušās cita pie citas. Tā bija Hoenveisas pievārte ar līkumainām ieliņām, kas vijās gar biezajiem pilsētas mūriem. Prīmuss ar Plimu cilpoja pa mālainajām ieliņām, līdz beidzot izspraucās starp divu māju sienām un nokļuva uz platas, bruģētas ielas. Gar tās malām slējās gāzes laternas, kuru taisnās rindas veda tieši līdz lielajiem pilsētas vārtiem. Šeit valdīja kņada, skanēja čalas, pa vidu jaucās riteņu grabēšana, pātagu švīksti un pakavu klaboņa. Zemnieki pa bruģi dzina lopus vai veda ar sienu piekrautus ratus cauri koboldu, jātnieku un tirgussievu pūlim. Šeit rindā stāvēja neskaitāmi vezumi un rati, kurus pie vārtiem pārbaudīja pilsētas sardze. Šai ņudzeklī pārvietoties nebija iespējams. Plima un Prīmuss uz priekšu tika gliemeža ātrumā, bet pāri namu jumtiem spoži spīdēja pusdienu saule.
— Nākamreiz mēs tomēr lidosim, — Primuss nervozi teica Plimai, kuru pūlis bija viņam cieši piespiedis.
Viņi pamazām tuvojās pilsētas vārtiem. No muguras viņus stūma dārzeņu ratiņi un zirgu pajūgi, līdz beidzot viņi aizkļuva līdz sargiem. Beidzot viņi bija atnākuši.
Hoenveisa bija mirdzoša pilsētiņa. Tās senās un cienīgās ēkas, varenie torņi un neskaitāmie tiltu loki, kuri starp namiem izliecās augstu virs ielām, pārsteidza arvien no jauna. Aiz lielajiem vārtiem ar akmenī izcirstām sejām slējās kāpnes vai arkādes, no kurām uz pagalmiņiem stiepās tumšas ūdensnotekcaurules. Šīs akmens figūras bija veidojuši īsti sava amata meistari, jo neviens pūķis, velniņš vai trollis nelīdzinājās citiem. Tomēr līdztekus šai skulptūru mākslai Nezāļu valstības galvaspilsēta bija slavena ar tās universitātēm un akadēmijām. No visām valsts pusēm šurp brauca studenti, lai papildinātu savas zināšanas. Augstskolu auditorijās viņi apguva visdažādākās noslēpumu zinības, turklāt ne tikai astroloģiju vai parapsiholoģiju, šeit tika pasniegta arī alķīmija. Dziļajos akadēmijas pagrabos karsējās un burbuļoja stikla kolbas, tvaikoja mikstūras vai nogatavojās smalki pulverīši. Ik pa laikam nodrebēja grīdas, kad uzsprāga kārtējā laboratorija.
Ja ir tik daudz dažādu akadēmiju, nav brīnums, ka ap tirgus placi bija sarindojušās daudzas mazas bodītes, kur bija iespējams atrast pilnīgi visas zinātnieka darbā nepieciešamās lietiņas. Tur bija stikla spirāles, tālskati un mikroskopi, un vēl daudz, daudz kā cita. Plima ziņkārīgi lūkojās skatlogos un pēkšņi ieraudzīja ar gāzi darbināmu vara katlu, kurā bija iebūvēts termometrs.
Viņa staroja:
— Tas man noteikti jādabū! — viņa iesaucās. — Tu man vēlāk atgādināsi? Šis katls man noteikti ir vajadzīgs. Bet pirms tam man jāiegādājas dažas zālītes. Mēs tāpat dodamies tirgus virzienā.
Tagad viņi gandrīz skrēja pa ielu uz tirgus laukumu, kur uzstājās žonglieri un klaigāja tirgotāji. Visrosīgākie bija koboldi, kuri bija ieņēmuši teju trešdaļu tirdzniecības stendu. Viņi prasmīgi darbojās pie saviem kases aparātiem.
Prīmuss ložņāja gar grāmatu plauktiem un šķirstīja noputējušus sējumus, bet Plima čakli iepirka burvju līdzekļus. Viņa bija pārņemta ar iepirkšanos un nikni lādējās uz nabagiem. Prīmuss jau iztālēm dzirdēja, kā viņa lamājās ar koboldiem.
— Kā, lūdzu? — viņa uzklupa kādam tuklam pakalna koboldam. — Divdesmit piecas sudraba naudiņas par divām sērgas saknītēm!? Tu tiešām nopietni domā, ka es tās pirkšu no tevis? Veterbahā tādas man meta pakaļ!
Koboldam aizsitās elpa. Viņš drudžaini cilāja svarus, vandījās pagaldē cerībā atrast kaut ko citu, kas būtu piedāvājams niknajai kundzei.
Tostarp Prīmuss jau bija apskatījis visus grāmatu plauktus un devās pie stenda ar dažādiem jokainiem nieciņiem. Viņš šaudījās starp nobružātām mēbelēm un ložņāja zem bilžu rāmjiem, kuri nokarājās no griestiem. Reizumis šķita, ka viņš ir savā torņa istabiņā. Šeit bija zvaigžņu kartes, pulksteņi un vēl vesela kaudze dažādu jauku lietu. Galdi bija nokrauti ar svečturiem, figūriņām un petrolejas lampām. Plauktos stāvēja atvērtas koka kārbiņas ar spēļu kārtīm, flautas vai krāsainas lēcas. Viņš pārsteigts aplūkoja šīs mantas. Zem kādas vecas lupatas viņš atklāja garenu melnkoka lādīti. Viņš saudzīgi paņēma to. Kas gan tajā varētu būt? Viņš lūkojās pēc pārdevēja, tomēr neviena šeit nebija. Kad viņš noglāstīja lādītes vāku, atskanēja balss: "Droši ver vaļā, manu puisēn."
Prīmuss apcirtās. Neviena nebija. Palūkojies lejup, viņš ieraudzīja mazu šūpuļkrēsliņu, kurā sēdēja veca koboldu sieviņa. Viņai bija punktains lakatiņš, klēpī rūtaina vilnas sega. Viņa tamborēja sedziņu. Sieviņa ar pirksta biezuma brillēm uzsmaidīja Prīmusam.
— Ups! — Prīmuss iesaucās. — Es jūs neievēroju, labo sieviņ. Pie jums ir daudz jauku mantiņu.
— Mīklu saknīte, — vecā sieviņa nokrekšķējās.
— Atvainojiet, ko jūs teicāt? — Prīmus noliecās pie sieviņas.
— Tā ir mīklu saknīte, manu zēn, — viņa atbildēja. — Mīklu saknīte.
Viņš nesaprata, par ko runā šī vecā sieviņa, bet ļoti vēlējās atvērt melno lādīti. Viņš attaisīja vāku un neticēja savām acīm. Uz spilventiņa gulēja veca, sažuvusi cukurbiete.
Viņš sapīcis paraudzījās uz sieviņu, kura joprojām šūpojās šūpuļkrēslā.
— Pavaicā kaut ko, — viņa noteica, nozibinot briļļu stiklus.
— Man jāpavaicā jums? — Prīmuss samulsa.
— Nē, ne jau man, — sieviņa atbildēja. — Tev jāpavaicā bietei.
Prīmuss ielūkojās lādītē un apskatīja brūno cukurbieti.
— Nu, labi,— viņš pašūpoja galvu, — ja jūs tā sakāt. — Tad viņš noliecās pie cukurbietes un sagatavojās uzdot jautājumu.
— Lūk, kur tu esi, — aiz muguras atskanēja balss. — Es tevi jau esmu pārmeklējusies.
Prīmuss apgriezās un veikaliņa durvīs ieraudzīja Plimu. Viņa ar abām rokām turēja savu koferīti, kurš bija pārbāzts ar dažādām zālītēm.
— Tagad man ir viss, ko kāroju, — viņa trallināja un ienāca veikaliņā. — Man vajadzēja veselu mūžību strīdēties ar to mazo indes rūķi. Tomēr man izdevās nokaulēt viņa sērgas saknes no 25 uz 15 sudraba naudiņām, lai gan ari tā ir laupīšana. Tomēr es tās dabūju par puscenu, tas nu jāatzīst. Galu galā, viņš man iedeva vēl saišķi raganu zālītes.
— Droši vien viņš būtu iedevis vēl kaut ko, lai tikai tiktu no tevis vaļā, — Prīmuss noteica.
Plima tikai pasmaidīja, tad paskatījās uz bieti, kas gulēja lādītē uz spilventiņa.
— Cik jauki iepakota saknīte, — viņa iesaucās. — Būtu es zinājusi, nāktu uzreiz šurp. Kas tas par augu? Garu saknīte vai ziepju zāle?
— Tā ir biete, mans bērns, — noteica vecā sieviņa, kuru Plima arī nebija ievērojusi. — Mīklu saknīte. Tev jāuzdod viņai jautājums.
Plima paskatījās uz Prīmusu.
— Kā, lūdzu, kas man jādara?
— Bietei jāuzdod jautājums, — Prīmuss skaidroja. — Es jau grasījos izmēģināt, kad tu te iebrāzies. Ko lai pavaicā?
Plima saviebās.
— Pavaicā par sirpi. Tieši tā! Pavaicā, vai ir vēl kādi tā gabaliņi un kur tie atrodas.
Viņš pamāja ar galvu. Tad noliecās pie pašas bietes un, skaidri izrunājot katru vārdu, jautāja:
— Kur atrodas Mēness sirpja gabaliņi ?
Nekas nenotika. Plima un Prīmuss pavērās uz veco sieviņu. Viņa tikai sarauca uzacis.
— Varbūt vajadzēja pavaicāt pieklājīgāk? — Prīmuss ieteicās. — Hallo, mīļā mīklu saknīte, ja tevi tas neapgrūtina, varbūt tu būsi tik laipna un pateiksi, kur atrodas gabaliņi no Mēness…