Tālāk viņš netika. Pēkšņi no lādītes atskanēja dīvainas skaņas. Tās līdzinājās žāvām vai aizsmakušai krekšķināšanai. Biete sarāvās čokurā, un atskanēja atsevišķi teikumi. Sākumā Prīmuss un Plima neko nesaprata, bet tad vārdi kļuva saprotamāki:
— …otrpus, apgrieztā vietā, gabaliņi jau sen tur ir, otrpus, apgrieztā vietā, gabaliņi jau sen tur ir… koki tur aug no augšas uz leju un pieskaras debesīm uz zemes. Tie pieskaras debesīm uz zemes un aug lejup no tālas, tālas augšas…
Biete pļurināja ilgi, bet koboldu sieviņa šūpojās šurpu turpu savā šūpuļkrēslā.
— Klau, — Plima čukstēja viņam ausī, — manuprāt, šīm abām nav visi mājās. Ne šai vecajai sieviņai, ne arī tam sažuvušajam kartupelim. Labāk taisāmies, ka tiekam.
— Acumirkli, — Prīmuss iesaucās un aizcirta vāciņu. Tad uzrunāja veco sieviņu, kura knibināja savu rokdarbu. — Ko jūs lūdzat par bieti ?
Vecenīte pakustināja degunu, aizbīdot brilles uz acīm, un atbildēja mierīgā balsī, bet neskatoties uz Prīmusu.
— Tu taču tāpat nevari neko samaksāt, vai ne, manu zēn?! Vai tu maz par viņu labi rūpēsies?
— Protams, — viņš apgalvoja. — Par to varat būt droša, cienījamā kundze.
— Tad ņem to līdzi. Bet labi rūpējies par to, vai dzirdi!? Kādu dienu tev tā būs vajadzīga, manu zēn.
Prīmuss pārsteigts turēja lādīti.
— Jūs sakāt, ka mēs to varam ņemt līdzi ?
Bet vecenīte vairs nebilda ne vārda. Viņa tamborēja savas mežģīnes, māja ar galvu un dungoja dziesmiņu.
— Vēlu jums visu labu, — Prīmuss iesaucās. — Es jums apsolu, ka mēs par to labi rūpēsimies.
— Jums par to ļoti jauki jārūpējas, manu zēn, — viņa dungoja, kad Prīmuss un Plima gāja ārā no telts.
Abiem jau bija apnikusi jezga tirgus laukumā. Tāpēc viņi devās pa īsāko ceļu starp stendiem un gāja bibliotēkas virzienā. Prīmuss lādīti bija iespiedis cieši padusē.
— Mīklu saknīte, — Plima noteica. — Ja vien es būtu zinājusi, ka mēs runāsimies ar vecu dārzeni, mierīgi būtu lidojusi šurp uz slotas.
— Ak, ko nu, man ir vienalga, — Prīmuss domīgi noteica. — Ko šī biete teica par akmeņiem? Kur otrpus tie atrodas? Otrpus, kur koki aug no augšas uz leju un pieskaras debesīm uz zemes ?
Viņi turpināja ceļu pa bruģēto ielu.
Abās pusēs ielai slējās akadēmiju ēkas, kuras savstarpēji bija savienotas ar vairākiem tiltiem augstu virs ielas. Ielas galā pacēlās varena būve. Līdz durvīm veda platas kāpnes. Divas akmens figūras ar kapucēm sargāja portālu, uz kura lieliem burtiem bija rakstīts:
HOENVEISAS AKADĒMIJU BIBLIOTĒKA
— Esam klāt, — Prīmuss teica. — Izklaidēsimies!
VECĀ bibliotĒka
Lielās ieejas durvis aizkrita ar lielu blīkšķi. Noklusa visi ielas trokšņi. Zem lielās halles velvēm dimdēja tikai viņu abu soļi. Plima atgāza galvu, viņas skatiens lēnām slīdēja pa varenajām kolonnām augšup. Tās bija no melna bazalta un savērptas kā gigantiskas auklas. No griestiem, kur iespiedās kolonnu gali, noraudzījās akmens sejas ar līkiem deguniem vai spurainām bārdām. Plima uzreiz saprata, kas bija šie tēli. Tie bija izcilie skolmeistari, kuri bija padarījuši slavenu šo akadēmiju. Tagad viņi drūmi noraudzījās lejup, it kā vērtējot ikvienu apmeklētāju no galvas līdz kājām. Raugoties šais akmeņainajos vaibstos, Plima labi spēja iztēloties, kā varēja justies šo mācībspēku audzēkņi.
Prīmuss nošņaukājās. Gaiss smaržoja pēc seniem papīriem, pergamentiem un iespiedkrāsas. Tas nebija nekas neparasts, un bija pat patīkami, jo bibliotēkā atradās arī "Burvju Ziņu" izdevniecība. Gaiss bija ne tikai saožams, bet pat sadzirdams. Abās halles malās divas līkumainas kāpnes veda uz augšstāvu, no kurienes skanēja klusa iespiedmašīnu klaboņa. Zem kāpnēm bija pāreja uz blakusesošajām akadēmijas ēkām. Pa tām šurpu turpu šaudījās studenti plandošos apmetņos. Visvieglāk atpazīstami bija alķīmiķi. Viņiem bija apdegušas sejas vai sacaurumoti apmetņi. Līdztekus studentiem šeit bija daudz koboldu, vairākums no tiem strādāja žurnāla izdevniecībā. Viņi veikli tekalēja pa platajām kāpnēm, nesot pamatīgu žurnālu ķīpu, ko nogādāja tirgotājiem. Citi stūma cauri hallei nelielus ratiņus ar milzu grāmatu kalniem tieši uz lielajām durvīm. Jau iztālēm bija redzams, kas bija aiz tām: tur bija bibliotēka — lielākā visā valstī.
Prīmusam bibliotēkas galvenajā telpā jau sen nebija neviena noslēpuma. Pēdējo divsimt gadu laikā viņš šeit bija pabijis neskaitāmas reizes, turpretī Plima nebeidza brīnīties. Viņa pat nebija spējusi iztēloties tik milzīgu telpu. Ar atvērtu muti viņa stāvēja telpas vidū un raudzījās apkārt. Šī telpa bija divdesmit stāvu mājas augstumā! Tā līdzinājās bezdibenim ar grāmatām vismaz trīssimt pēdu garumā. Telpas garumā gar sienām un līdz pašiem griestiem stāvēja grāmatplaukti. To augšējie plaukti no lejas gandrīz nebija saredzami. Lai nokļūtu šai galvu reibinošajā augstumā, plauktiem bija ierīkoti nelieli balkoniņi, kas bija savienoti ar sarežģītu veltnīšu un virvju sistēmu. Tā darbojās kā trošu dzelzceļš, un ar tās palīdzību bez pūlēm varēja nokļūt no vienas grāmatu rindas citā rindā. Pietika viegli pavilkt virvi, un balkoniņš jau traucās augšup vai sāņus. Plima neko tamlīdzīgu nekad nebija redzējusi. Balkoniņi bez skaņas vadāja lasītājus, kuri varēja izvēlēties grāmatas līdz pašiem augstākajiem plauktiem. Telpai bija velvēti stikla griesti. Tie mirdzēja saulē. Pa mazu jumta lodziņu lidinājās baloži, kuri zem dzelzs sijām bija ierīkojuši sev ligzdas.
Plima kā savaldzināta vēroja lidojošos balkoniņus. Viens no tiem bija līdz augšai piekrauts ar grāmatām un, par spīti milzu svaram, viegli slīdēja šurp un turp, augšup un lejup. Starp grāmatām stāvēja slaids vīrs ar plāniem, blondiem matiem un kārtoja grāmatas tām paredzētajās vietās. Tas acīmredzot bija bibliotekārs. Viņš ne vien izskatījās kā bibliotekārs, bet arī bija vienīgais, kurš orientējās šai grāmatu okeānā.
Šai bibliotēkā grāmatas ne tikai glabājās, bet arī tika izgatavotas. Telpas vidū kā skolas klasē rindojās grāmatu ilustrētāju zeļļu rakstāmpultis. Ar otiņām un spalvām viņi veidoja brīnumjaukas ilustrācijas, rotāja grāmatu lapas vai pergamentus, bet meistari pastāvīgi soļoja starp rindām, uzraugot viņu darbu.
— Vai vari man pateikt, kā mēs šeit kaut ko atradīsim? — Plima vaicāja un norādīja uz plauktiem. — Te taču ir vairāk nekā simttūkstoš grāmatu!
Primuss tikai atmeta ar roku.
— Tas nav nemaz tik grūti, — viņš noteica. — Es jau esmu šeit bijis diezgan bieži un ikreiz atradis sev vajadzīgo. Nāc, kāpsim balkoniņā!
Plima skeptiski soļoja nopakaļ Prīmusam, kurš sparīgi devās uz kādu no brīvajiem balkoniņiem. Tas bija neliela dīvāniņa lielumā ar koka margām. Uz labās un kreisās puses margas bija piestiprināts plats dēlis, uz kura varēja novietot grāmatas un rakstāmpiederumus. Tomēr dēļiem bija vēl viens pielietojums: uz katra bija piestiprināta misiņa plāksnīte, kur bija iegravētas grāmatplauktu tēmas. Šāds pārskats ļāva viegli orientēties, kur meklējamas konkrētu zinību grāmatas. Arī auklas balkoniņa stūrēšanai bija izvietotas balkoniņa malās, bet balkoniņā varēja iekļūt pa nelielām durtiņām starp margām.
Prīmuss pavilka aizbīdni.
— Nāc taču! — viņš jau atvēra durtiņas. — Netielējies!
Plima neizskatījās īpaši laimīga. Viņa stāvēja kā iemieta un