rauca pieri.
— Es nudien nezinu, — viņa murmināja. — Vai tu droši zini, kā šī lieta darbojas? Manuprāt, tā tūlīt uzšausies līdz pašai augšai. Bet ja nu mēs nogāzīsimies ? Atšķirībā no tevis es bez palīglīdzekļiem lidot neprotu.
— Nekas tev nenotiks, — Prīmuss attrauca. — Tas nav tik slikti, kā izskatās. — Viņš pievilka balkoniņu un aizvēra durtiņas.
— Paskaties, — viņš stāstīja. — Orientēties šeit ir ļoti viegli pēc šīm abām norādēm. Būtībā šeit ir tikai divi plaukti, pat ja tie šķiet bezgalgari. Kreisajā pusē ir mums vajadzīgā plauktu siena, un vēl arī pa labi, pašā augšā. Es ieteiktu vispirms sameklēt dažas hronikas par Nezāļu valstību. Iespējams, uzzināsim, kas noticis pirms divpadsmit tūkstošiem gadu.
Viņš satvēra vienu auklu pie kreisās margas un vienu pie labās. Tad paraudzījās uz Plimu un sarauca uzacis.
— Turies stingri! Hronikas ir pašā augšā — pa kreisi.
Prīmuss spēcīgi pavilka auklu labajā pusē, un balkons strauji
trauca augšup. Plimas kundzei izlauzās spiedzīgs kliedziens, bet Prīmuss tikai jautri uzsauca "Heisā!". Kamēr balkoniņš lidoja augšup, Prīmuss pavilka otru auklu, un viņi jau trauca pa kreisi. Plima iekrampējās margās. Viņa paraudzījās lejup uz rakstāmpultīm, kuras tapa arvien mazākas un mazākas. Tikai pašā augšā Primuss nobremzēja.
— Esam klāt, — viņš noteica. — Nebija nemaz tik traki, vai ne?
Plima iepleta acis:
— Nebija traki? Tu mani gandrīz nogalināji. Šādas lietas pirmajā reizē varbūt vajadzētu darīt mazliet lēnāk? Tu esi vēl trakāks nekā mans vecais raganu slotu lidošanas skolotājs. Pirmā nodarbība naktī un miglā — un ar pilnu gāzi! — Viņa plātījās ar rokām, bet tad iejautājās: — Vai es arī drīkstu pamēģināt?
Prīmuss iesmējās:
— Protams. Mēs tikai paņemsim dažas grāmatas un brauksim tālāk.
Viņš sāka pētīt plauktus. Šeit bija piestiprināta plāksnīte Senā vēsture. Prīmuss ātri pārskatīja grāmatu nosaukumus un izņēma trīs smagus sējumus ādas vākos. Nolicis grāmatas, viņš paskaidroja Plimai auklu nozīmi un kā stūrējams balkoniņš.
— Vislabāk stāvēt vidū. Tā būs vieglāk stūrēt.
Viņš palīdzēja Plimai nostāties pareizā pozīcijā un pats nostājās blakus.
— Katrā pusē ir divas auklu grupas. Aizmugurē auklas ir apmestas ap stūres veltņiem, bet par tām tev nav jāraizējas. Tās paredzētas tikai balkona smaguma samazināšanai. Tās darbojas kā trīsis. Vissvarīgākās ir priekšējās auklas. Tieši ar tām tu stūrēsi. Divas auklas labajā pusē ļauj celties augšup un laisties lejup, pārējās balkoniņu vada sānis. Bremzēšana notiek ar sarkanajām auklām, vienalga, kurā pusē.
Plima pamāja.
— Tātad bremzējam ar šīm, augšup, lejup — ar tām. Sānis laižam ar tām.
Viņa satvēra divas auklas, saknieba lūpas un uzmanīgi pavilka auklu, ko bija satvērusi kreisajā rokā. Balkons klusu paslīdēja sānis. Tas tiešām nenācās grūti. Lejup tas kustējās tikpat viegli. Plimai tas sāka iepatikties. Jau pēc maza brīža viņa stūrēja pavisam droši.
— Klau, — viņa noteica. — Mums taču vajag vēl daudz grāmatu? Kurp dodamies tālāk?
Primuss plati pasmaidīja:
— Uz plauktu Mitoloģija. Apakšējā trešdaļa pa kreisi, ceturtajā plauktā no augšas.
Ar skaļu gaviļu saucienu viņi trauca lejup, iztramdot lidojošos baložus.
Plima stūrēja balkonu tikpat prasmīgi kā savu motorslotu. Viņi ātri aizkļuva līdz mitoloģijas grāmatu plauktam. Prīmuss paņēma vairākus sējumus, tad viņi devās uz alķīmijas sadaļu. Tālāk viņi devās uz Astronomiju, uz sadaļu Maģiskie simboli un vēl uz citām zinātnes sadaļām.
— Kā mēs nokļūsim pie pretējās sienas plauktiem? — viņa vaicāja.
— Vajadzēs pārsēsties, — Prīmuss skaidroja. — Tomēr bez tā arī var iztikt. Augšā ir galvenokārt medicīnas vai parapsiholoģijas grāmatas. Tur nav nekā svarīga tieši mūsu pētījumiem.
Plima pieliecās pie misiņa plāksnītes. Viņa uzmanīgi lasīja sadaļu nosaukumus:
— Šeit ir arī raganu buršana un maģiskās receptes! — Viņa pacēla mirdzošās acis. — Man tur jānokļūst!
— Lai notiek. Tāpat mums jādodas lejup. Šeit mēs esam paņēmuši visu patlaban nepieciešamo. Izkrāmēsim to visu un paņemsim vienu lasāmpulti.
Divreiz atkārtot nevajadzēja. Plima tūlīt stūrēja lejup, tur viņi salika grāmatas uz pults telpas vidū. Plima nepacietīgi dīdījās, pastāvīgi raudzīdamās uz raganu burvestību grāmatu plauktiem.
— Ej taču beidzot, — Prīmuss teica. — Pārējās es aiznesīšu pats.
Viņš vēl nebija pabeidzis teikumu, kad Plima jau bija aiztraukusies ar kādu balkoniņu. Pēc pusstundas viņa atgriezās ar milzīgu grāmatu kravu. Ari Prīmuss nespēja rimties un visu laiku nesa grāmatas. Sējumiem vairs nebija vietas uz pults, tāpēc viņi lika grāmatas uz grīdas un blakus pultīm. Pēc stundas šeit izskatījās tieši tāpat kā pie viņiem mājās. Plima ik uz soļa aizķērās aiz grāmatām un līkņāja pie pults tāpat kā savā virtuvē pie katla. Prīmuss bija ērti iekārtojies uz grāmatām ādas vākos, gluži kā savā krēslā tornī. Pēkšņi viņš pacēla acis.
— Psst, Plima, — viņš nošņāca, — man šķiet, esmu kaut ko atradis.
— Ko tieši? — Plima nočukstēja.
Viņš pacēla grāmatu un parādīja nosaukumu. Plima samiedza acis:
— "Pēdas akmenī". Par ko tā ir?
— Tā ir hronika, kas vēsta par Nezāļu valstības senajiem laikiem, — paskaidroja Prīmuss. — Šeit gan nav nekā par Mēness sirpi, toties ir raksts par varenu dabas katastrofu. Sensenos laikos varēja būt briesmīga zemestrīce, kas iznīcinājusi pilnīgi visu. Tomēr ar to vēl nekas nebeidzās. Pēc tam sekoja ilgstošs ledus laikmets — vairākus tūkstošus gadu. Tad arī sašķēlušies Svina kalni un dienvidu nogāzēs tapušas milzīgās plaisas.
— Ļoti interesanti. Un kā tas mums palīdz? — Plima paraustīja plecus.
— Kad, tavuprāt, šī zemestrīce bija? — Prīmuss ievaicājas, bet turpināja, atbildi pat nesagaidījis. — Tieši pirms divpadsmit tūkstošiem gadu! Tas ir zinātniski pierādīts akmeņu noslāņojumu pētījumos. Vai šis cipars tev nešķiet pazīstams?
Plima sakrustoja rokas.
— Manuprāt, pirms 12 tūkstošiem gadu tika izveidots sirpis. Kāda nozīme šeit ir zemestrīcei ?
— Padomā labi, — Prīmuss čukstēja. — Sirpis tika izveidots pirms divpadsmit tūkstošiem gadu, un saskaņā ar tavu plānu tas karājies virs tagadējā Tumšā meža. Bet varbūt tieši pirms divpadsmit tūkstošiem gadu šis sirpis nokrita? Akmens manā guļamistabā tomēr ir tā gabaliņš. Tātad sirpis savulaik ir salūzis, un es pieļauju tikai vienu iespēju — tas noticis pēc kritiena no debesīm.
— Tavuprāt, sirpis nokritis zemestrīces dēļ?
Prīmuss piekrītoši pamāja:
— Iespējams. Tomēr notikumi varēja norisināties arī citādi: zemestrīce tieši tāpēc arī izcēlās, ka sirpis nokrita. — Tad viņš pakratīja pirkstu. — Nē, tur noteikti bija vēl kaut kas. Tas nebija
vienkārši sitiens. Sirpis līdz malām bija piebāzts ar maģiju un kopā turējās, pateicoties ari šai maģijai, pareizāk būtu teikt — pateicoties tumsībai. — Prīmuss ievilka elpu. — Tā, — viņš noteica. — Tagad iztēlojies, kas notiek, kad tāds sirpis nogāžas no debesīm un sašķīst uz zemes.
Plima klusējot viņu uzlūkoja.
Prīmuss turpināja:
— Es esmu atklājis vēl kaut ko. — Viņš sameklēja kādu grāmatu un šķirstīja tās sadzeltējušās lapas. — Acumirkli, nu kur tas palicis? Tā, atradu. Pirmie ieceļotāji no ziemeļiem šeit ieradās aptuveni pirms astoņsimt gadiem. Tie bija zemnieki un amatnieki, kuri Tumšā meža ziemeļrietumu malā uzbūvēja pirmo ciematiņu.