— Tas nozīmē vien to, ka mūsu zeme pirms astoņsimt gadiem nebija apdzīvota, — Plima piebilda.
Prīmuss pacēla pirkstu.
— Pilnīgi pareizi, — viņš apstiprināja. — Par to liecina visi mūsu atrastie norādījumi. Bet man tev ir jautājums: ja līdz tam šeit neviens nedzīvoja, kurš, saki man lūdzama, uzbūvēja sirpi?
Viņš mirdzošām acīm uzlūkoja Plimu.
— Tātad ir tikai divas iespējas: vai nu tavs plāns ir viltojums un sirpis nebūt nav divpadsmit tūkstošus gadu vecs, vai arī vēstures hronisti kaut ko nav pamanījuši. Piemēram, ka jau ilgi pirms pirmajiem ieceļotājiem šeit kāds ir dzīvojis. Ja tā ir, tad šis kāds noteikti nebija viens, tas ir nepārprotami. Jo šādam milzīgam darinājumam nepieciešams vairāk nekā viens burvju meistars.
Abi atkal nolīka pār grāmatām.
Prīmuss samiedza acis saules staros, kas apmirdzēja viņu cauri stikla jumtam. Viņš nogrozīja galvu un saldi nožāvājās, izraisot pārējo rakstītāju neapmierinātus skatienus. Plimas kundze ierunājās:
— Vai tu esi kaut ko dzirdējis par nocietinājumu kalnos?
Prīmuss jautājoši paraudzījās uz viņu.
— Nocietinājums, tu saki? Kur gan tas ir? Tas taču nevarētu būt mans tornis?
— Kur nu, — Plima attrauca un pašūpoja galvu. — Tas taču nav kalnos. Turklāt runa ir par nocietinājumu, turklāt par pamatīgu. Es atradu kādu grāmatu par māņticību un nolādētām vietām. Nosaukums ir… — Plima aizcirta grāmatu un notrauca putekļus no iesējuma… — "Pazudušo ceļotāju fantāzijas". Šeit vēstīts par milzīgām akmens drupām, kuras esot redzētas uz Sēra kalnu kores. Vai tas tev kaut ko izsaka?
Prīmuss bija acīmredzami samulsis.
— Protams, ka es zinu, kur atrodas Sēra kalni, — viņš pamāja. — Tas ir Svina kalnu Augstkalnes apledojušajā un izdrupušajā apgabalā. Kā tas cilvēks tur nokļuvis?
— Kāpēc tāds jautājums?
— Tāpēc, ka pastaigājoties nokļūt tur nevar. Es pat nevaru aizlidot līdz šīm virsotnēm. Ledusaukstais vējš ikvienu un visu nopūš bezdibenī. Vēl neticamāks ir apgalvojums, ka turp kāds spējis nokļūt kājām.
Plima pielieca galvu.
— Nūja, — viņa novilka. — Vairākums šās grāmatas stāstu šķiet pilnīgi neprātīgi. Tos stāsta sajukuši ceļotāji, kuri pēc ilgiem klejojumiem atkal nonākuši pie purviem vai mežiem. Tomēr šai stāstā mani mazāk interesē iespēja, ka tiešām kāds varētu būt aizkļuvis līdz virsotnei. Daudz nozīmlgāk ir tas, ka tur, augšā, varētu būt palicis kaut kas no drūmajiem senlaikiem. Varbūt tu domā, ka pirms astoņsimt gadiem zemnieki rāpās kalnos būvēt nocietinājumu ledū un sniegā? Kad vējš bija aizpūtis visas viņu govis, tad viņi nokāpuši ielejā un uzbūvējuši dažas koka šķutes Tumšā meža malā. Nē, nē, — viņa noteica, — kaut kas te nav pareizi.
Prīmuss bija vienisprātis.
— Pagaidām šķiet, ka vēstures hronistiem pazuduši pāris gadu tūkstoši. Žēl tikai, ka nevaram pārbaudīt stāstu par nocietinājumu. Es tiešām nezinu, kā varētu nokļūt tik augstu. Vai kaut kur ir šā nocietinājuma apraksts?
Plima domīgi nopūtās:
"Diezgan īpatnējs, manuprāt. Līdzinās jocīgām caurulēm — gandrīz kā milzīgi sabrukuši skursteņi. Tie rēgojas no apledojušajiem kalniem un iestiepjas dziļi zemes iekšienē. Iespējams, šīs šahtas ir tik dziļas, ka dzīle nav pat saskatāma. Dīvainākais ir tas, ka šīs caurules nav mūrētas. Tās ir ar spoguļgludu virsmu, it kā būtu lietas no metāla."
Viņa paraustīja plecus.
— Diemžēl tas arī viss, vairs nekā nav.
— Žēl gan, — Prīmuss noteica. Viņš aizlika rokas aiz galvas un izstaipījās. — Lai gan — arī tas ir daudz. Vai šai grāmatā ir vēl kaut kas interesants ?
Plima pāršķīra lapu, ātri pārskatīja nākamo stāstu. Tajā bija aprakstīts sīks, kalsns radījums nerra tērpā, kurš bijis redzēts lidināmies virs Miglas laukiem.
— Nē, vairs nekā mums noderīga, — viņa noteica un aizcirta grāmatu.
Primuss paņēma kaudzīti vecu "Burvju Ziņu" un iekārtojās starp grāmatu kaudzēm. Viņš smīnēdams lasīja virsrakstus uz vākiem un ik pa laikam nožāvājās. Pēc brīža viņi ieraudzīja nākam kādu sašutušu vīru melnos svārkos un ar apaļu pensneju uz deguna. Viņa nedaudzie mati bija gludi saķemmēti un pielipuši pie galvas. Primuss viņu tūlīt pazina. Tas bija kalsnais bibliotekārs, kuru viņi bija redzējuši, ienākot bibliotēkā. Taisns kā svece viņš nostājās blakus Prīmusam un izstiepa gaisā rādītājpirkstu.
— Jaunais cilvēk, vai es drīkstētu jūs lūgt, ja tas iespējams, žāvāties nedaudz klusāk? Tas traucē mūsu rakstītājiem.
Viņš runāja tā, it kā viņam kāds būtu aizspiedis degunu, lad viņš pavērās apkārt. Šķita, ka viņš pat nebija pamanījis nekārtību, kādu Plima ar Prīmusu šeit bija ieviesuši. Viņš klusuciešot un satraukumā drebošām lūpām vēroja uz grīdas izmētātās grāmatas.
— Ko jūs te esat sadarījuši? — viņš niknojās. — Drīkst ņemt divas trīs grāmatas, bet ne visu plauktu. Mans kungs, es jūs lūdzu! Šeit nav konfekšu bodīte, bet gan bibliotēka. Ja man tas viss būtu jāsakārto, ar vienu vakaru nepietiktu.
Lūpas drebēja arvien stiprāk. Prīmusam šis bibliotekārs atgādināja Caku, kurš ari runāja bez apstājas.
— Turklāt grāmatas ir no dažādiem plauktiem, — viņš piebilda. — Tas nu tiešām ir par traku. — Bibliotekārs sagrāba tik daudz grāmatu, cik vien spēja panest, un, svārkiem plandot, aizsoļoja.
Primuss piecēlās.
— Manuprāt, mēs šeit vairs neko neatradīsim, — viņš teica Plimai. — Nevienā grāmatā nav ne pušplēsta vārda par sirpi. Šā noslēpuma atminējums būs jāmeklē kaut kur citur. Pašķirsti atlikušos sējumus, bet es palīdzēšu sakārtot atlikušās grāmatas.
Viņš paņēma pamatīgu grāmatu kaudzi un nesa uz balkoniņu, kur bibliotekārs jau bija novietojis pirmo nastu. Viņu patiesi aizkustināja Prīmusa vēlme palīdzēt. Abi kopā viņi piekrāva balkoniņu, un bibliotekārs devās ceļā pa grāmatu plauktiem. Protams, darbs noritēja raitāk, nekā bibliotekārs bija attēlojis. Jau pēc dažiem braucieniem visas grāmatas atradās tām paredzētajās vietās.
Bibliotekārs pavadīja Prīmusu līdz rakstāmpultij. Būdams ļoti akurāts, viņš vēlreiz vēlējās pārliecināties, ka nekas nav aizmirsies.
— Liels paldies par palīdzību, — viņš pateicās Prīmusam, izmocīdams smaidu. Tad noslaucīja pieri un izpurināja putekļus no svārkiem. — Eēē, vai atradāt, ko meklējāt?
Prīmuss sastinga. Kā viņam tas uzreiz nebija ienācis prātā? Nebija neviena cita, kurš labāk par šo piekasīgo burtu skaitītāju pārzinātu šo bibliotēku. Iespējams, ka tieši viņš zina, kurā grāmatā aprakstīts Mēness sirpis. Tomēr, ņemot vērā viņa un Plimas radīto nekārtību, bija grūti iztēloties, ka bibliotekārs varētu viņiem iedot kaut jel vienu grāmatu. Visdrīzāk viņš liktu abiem uz karstām pēdām pamest bibliotēku. Pēkšņi Prīmusam iešāvās prātā kāda ideja.
Viņš pašūpoja galvu.
— Mēs nepaguvām neko paveikt, — viņš atbildēja. — Profesori uzdeva mums ļoti sarežģītu uzdevumu, un mums būs jānāk šurp vēl vismaz četras nedēļas. Bet tas ir jauki. Mums šeit šķiet mājīgi un jauki.
Bibliotekārs bija šausmās.
— Šodien esam jums sagādājuši pietiekamas neērtības, — Prīmuss turpināja. — Tāpēc mēs atnāksim rīt tā agrāk un turpināsim meklējumus. Vai jūs rīt būsiet šeit un palīdzēsiet mums pēc tam sakārtot grāmatas?