Šāda perspektīva galīgi neiepriecēja bibliotekāru, un viņš to nespēja noslēpt. Piere viņam saraucās un lūpas drebēja. Prīmuss gaidīja, vai viņa plāns nostrādās.
— Vai es rīt šeit būšu? — viņš stostījās. —Jā, jauki, bet ēēē… vai tas ir nepieciešams? Varbūt es jums šodien kaut kā varu palīdzēt? Kas tas ir par sarežģītu uzdevumu, kuru jūs tik centīgi vēlaties izpildīt?
Tieši to Prīmuss cerēja izdzirdēt. Viņš prasmīgi notēloja nevainīgu studentiņu un pārlaida skatienu pār grāmatu plauktiem. Varbūt viņi ar Plimu kaut ko nebija ievērojuši.
— Uzdevums ir gaužām garlaicīgs, — Prīmuss novilka. — Tas ir par Mēness sirpi vai kaut ko tamlīdzīgu. Neiedomājami sarežģīta lietiņa no mitoloģijas jomas. Mēs pagaidām neko neesam atraduši.
Bibliotekārs noņēma pensneju, uzpūta elpu stikliem un nospodrināja ar svārku malu. Ar samiegtām acīm viņš nopētīja Prīmusu, cik vien labi spēja to izdarīt bez brillēm. Tad atkal uzlika pensneju un īsi nošņaukājās.
— Par kādu Mēness sirpi jūs runājat? — viņš neizlēmīgi iejautājās. — Tas taču nevar būt tas īpatnējais, maģiskais priekšmets ?
Prīmuss iepleta acis, paraudzījās uz Plimu, kura pārsteigta lūkojās pāri grāmatas malai.
— Tieši tā, — viņš nočukstēja. — Tas ir maģiskais sirpis, kurš kādreiz karājās virs Tumšā meža. — Viņš paraudzījās uz augšējiem plauktiem. — Viri kāda grāmata palikusi nepamanīta?
Bibliotekārs pakasīja zodu.
— Nē, šeit, augšā, manuprāt, nekā noderīga nav. Darbistabā gan ir kāda grāmata. Tur kaut ko varētu atrast. Es gan nezinu precīzu saturu, jo ieskatījos tajā tikai sakārtošanas laikā. Es jums to atnesīšu.
Prīmuss staroja. Bibliotekārs zibenīgi pacēla rādītājpirkstu.
— Bet saņemt šo grāmatu jūs, jaunskungs, nevarat! Tikai paskatīties. — Viņa augšlūpa spēcīgi noraustījās, tad bibliotekārs sparīgi aizsoļoja.
Prīmuss noraudzījās, kā viņš devās vārtu virzienā un atvēra kādas durtiņas starp grāmatplauktiem. Aiz tām bija vītņu kāpnes — tās veda lejup. '
Satraukts viņš nostājās blakus Plimai pie pults.
— Tu dzirdēji? — viņš čukstēja starp zobiem.
— Tas bija labi nostrādāts, — Plima atbildēja, izliekoties, ka lasa.
Drīz vien durtiņas atkal atvērās un pa tām iznāca bibliotekārs ar mazu grāmatiņu ādas iesējumā. Lepni kā pāvs viņš nāca starp pultīm, tad apstājās pie Plimas un Prīmusa.
— Godātie, — viņš svinīgi uzrunāja abus, — manuprāt, šī
ir vienīgā grāmata, kur aprakstītas šādas zinības. Nevienas citas grāmatas par šo tematu diemžēl nav. — Viņš nolika grāmatu uz pults un atkal pacēla pirkstu. — Kā jau teicu: citu grāmatu nav. Tāpēc jums rīt vairs nav jānāk šurp un viss atkal jāsavanda!
Viņš cauri pensnejam paraudzījās uz Prīmusu, paklanījās un devās prom.
Prīmuss klusējot lūkojās uz grāmatu. Viņš teju nespēja ticēt savām acīm, kad skatījās uz tās vāku. Grāmatai nebija nosaukuma, tā vietā titullapā bija iestrādāta ādas zīme, kura viņam šķita ļoti pazīstama. Tas bija tievs sirpis, kurš piekļāvās aplim ar savītām līnijām. Tāda pati zīme bija izgrebta torņa pagrabā uz grīdas, kur Prīmuss mēdza uzturēties karstajās dienās. Viņš noglāstīja grāmatas vāku, tad bijīgi atvēra grāmatu un lasīja vijīgos burtus pirmajā lapā:
Prīmuss ievēroja, ka grāmatā nav nevienas norādes par izdevniecību, bet ir tikai atzīme par privāto kolekciju. Neko vairāk izlasīt viņš nepaguva, jo grāmata pēkšņi tika aizcirsta ar skaļu plaukšķi. Tur, kur uz vāka bija zīme, balstījās kāda vīrieša roka ar platu zīmoggredzenu vidējā pirkstā.
Prīmusam šermuļi pārskrēja pār muguru. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja lielu stāvu melnā apmetnī. Vīrs tumšām acīm lūkojās uz Prīmusu. Šaubu nebija — tas bija tas pats vīrs, kuru viņš naktī redzēja ezerā!
Vīram bija izteiksmīga seja ar dziļām, dzeļoši zilām acīm.
Viņa melnie mati bija gandrīz pilnīgi sirmi, zem iekritušajiem vaigiem uz zoda rotājās maza bārdiņa.
— Ko tieši jūs meklējat? — Svešinieks runāja lēni un laipni. — Kurš jums iedeva šo grāmatu?
Pāri lielajai telpai šurp gandrīz rikšiem steidzās bibliotekārs. Viņš elsodams nostājās blakus vīrietim un stomījās:
— Godā… godātais Rābenšteina kungs, ma… man ļoti žēl, bet es nezināju, ka tā ir jūsu grāmata. Es domāju, ka… ēēē… ka es varbūt…
— Pazūdi, Milbenvang, — Rābenšteins uzrūca drebošajam bibliotekāram, nenovēršot skatienu no Prīmusa, — bet ar jums mēs parunāsim vēlāk. — Tad uzmeta īsu mirkli Plimai, pēc tam atkal pievērsās Primusam. — Nu? Kāpēc jums nepieciešama šī grāmata?
Prīmuss nepaguva atbildēt, jo atkal iejaucās Plima:
— Kas tev par daļu? — viņa kliedza. — Varbūt tev labāk patiktu — kas jums par daļu. Kāpēc tev neaiziet tāpat kā Milbenvangam un ļaut mums darīt savu darbu?
Rābenšteins nikni uzlūkoja Plimu.
— Darbu? Cik interesanti. Pie kā tad jūs strādājat, jaunkundze? — Viņš brīdi paklusēja. — Lai arī kā būtu, šīs nenovērtējamās piezīmes es labāk ņemšu līdzi. Grūti iztēloties, kas notiktu, ja tās tiktu sabojātas. — Viņš satvēra grāmatu.
Plima mēģināja protestēt, bet Prīmuss satvēra viņas piedurkni.
— Nāc, ejam, — viņš noteica un vedināja viņu uz izeju.
— Ko tas cilvēks atļaujas? — viņa pukstēja. — Izskatās kā veca vārna ceļā uz bērēm un…
Prīmuss viņai iečukstēja ausī:
— Turi, lūdzu, muti. Tas ir no laivas.
— Ko? — viņa iesaucās.
— Vīrs, par kuru es tev stāstīju, — Prīmuss nodūca caur zobiem. — Man ir sliktas priekšnojautas.
— Acumirkli, — no augšas atskanēja balss.
Prīmuss sastinga, tad apcirtās.
Cauri telpai aizdomīgi lēnām tuvojās Rābenšteins. Viņš pacēla zodu un nicīgi nopētīja Prīmusu no galvas līdz kājām.
— Saki man, vai mēs šodien jau esam tikušies ? — viņš ievaicājās.
— Nē, jo es šādu tikšanos gan atcerētos, — atskanēja atbilde. — Es nebūtu liedzis sev šādu prieku.
— Toties man viņš šķiet pazīstams, — Rābenšteins apgalvoja. Tad noglaudīja sev vaigu, samiedza acis. — Kā viņu sauc?
— Vārdu noteikti var uzzināt lasītāja kartītē, kad mēs paņemsim šo grāmatu, — Prīmuss noteica un bīdīja Plimu uz izeju.
Viņi ātri devās prom no bibliotēkas. Kad abi jau bija ārā, Plima apstājās un iespieda rokas sānos.
— Tātad mēs veselu dienu esam pavadījuši meklējumos, lai atnāktu šitāds vīrišķis un atņemtu mums vienīgo grāmatu, kura mums tiešām būtu palīdzējusi.
Viņa iedunkāja Prīmusam sānos.
— Tu, paklau! Mēs abi tagad atkal iesim iekšā, un tad es…
Prīmuss šūpoja galvu.
— Tas neko nedos, — viņš teica. — Labprātīgi viņš grāmatu neatdos, to es zinu droši. — Viņš apcerīgi palūkojās apkārt. — Toties mēs zinām, kur šī grāmata glabājas, un tas jau nav maz. Tā atrodas kaut kur pagrabā, vismaz Milbenvangs to no turienes atnesa.
Prīmuss noņēma cilindru un saglauda matus. Tad pasmaidīja.
— Klau, Plima, mēs noteikti tur atgriezīsimies. Tikai tā, ka neviens mūs nepamanīs. Man ir plāns.
Viņi lēnām izgāja pa pilsētas vārtiem. Bija jau vēla pēcpusdiena, no pusdienlaika rosības vairs nebija ne miņas. Garas ēnas no torņiem klājās uz ielas, bibliotēkas sienas mirdzēja rēnā saulrieta staros.