Ja viņi būtu palūkojušies apkārt, iespējams, būtu ievērojuši kādā logā Rābenšteina siluetu, kurš samiegtām acīm viņus vēroja.
"Tu tikai paskaties," viņš čukstēja. "Kāds pārsteigums. Mans mīļais Prīmuss. Tātad tu esi pārdzīvojis toreizējo triecienu."
Viņš paraudzījās uz mazo amuletiņu, kas viņam karājās kaklā ādas siksniņā. Smaidīdams viņš aplūkoja tajā iekārto mazo, pienbalto akmens šķembiņu, tad atkal paskatījās uz Prīmusu.
"Neesi nemaz novecojis, mans vecais draugs. Izskaties tieši tāpat kā pirms divsimt gadiem."
DĪVAINAIS ATRADUMS
PIE horizonta parādījās draudīgi mākoņi. Mēnessgaismas ezera ūdeņos atspoguļojās rietošā saule, bet tā dienvidu pusē debesis jau kļuva arvien tumšākas. Negaiss nāca kā siena no Svina kalniem un aizsedza vakara debesis. Primuss un Plima pielika soli. Līdz Tumšajam mežam bija vēl pamatīgs ceļa gabals, un viņiem nemaz negribējās sastapt negaisu atklātā laukā. Gaiss bija kā elektrizēts, un apkārt valdīja spokains klusums. Nekur nebija dzirdama neviena skaņa. Pat sienāži vairs nesisināja, nečivināja neviens putniņš. Kad viņi pagāja garām taciņai, kas veda līdz ūdenim, Prīmuss sajuta vēja pūsmu. īsi un ātri, kā vētras priekšvēstnesis, vējiņš pūta pāri laukam. Prīmuss apstājās, paskatījās uz ezeru, pār kura virsmu klājās tikai sīki vilnīši, bet nebija neviena saulrieta atspulga. Debesis bija piķa melnas. Nupat gan vajadzēja skriet.
Bēgot no negaisa, viņi traucās pāri laukam sargājošajā Tumšajā mežā. Un tad atskanēja grāviens! No mākoņu biezā klājiena atskanēja dārdoņa, kādu varētu radīt pa bruģi ripojošas dzelzs mucas. Dārdoņa pieņēmās spēkā. Tā vēlās, pārtapa rībēšanā, līdz beidzot viss apkārt eksplodēja ar apdullinošu troksni. Zeme nodrebēja, debesis pāršķēla zibens, un no mākoņiem šalkdams gāzās lietus.
Plima ar plīvojošu kleitu skrēja pakaļ Prīmusam, kuram skriešanas prieks bija pilnīgi pagaisis. Viņš lidoja, cik ātri vien spēdams, uz vienas kājas nesdams sainīti ar Mīklu saknīti un uz otras — Plimas koferīti. Visapkārt krakšķēja un brakšķēja, it kā pasaule būtu uzsprāgusi. Zibeņi sprakšķēdami šķēla gaisu, triecās laukā, un tumsa pārtapa dienā. Prīmusam arvien grūtāk bija noturēties gaisā. Samirkušais cilindrs bija noslīdējis uz acīm, arī Plimas soma ar katru pilienu kļuva smagāka. Viņš lidoja kā akls, turklāt pakāpeniski zaudēja augstumu. Viņa deguns jau sajuta slapjo zāli, kad tikai plaukstas atstatumā no zemes sasniedza meža malu un bez spēka palika guļam lapu un skuju kaudzē.
Pagāja krietns laiks, līdz viņš spēja saņemties un piecelties. Tad nopurināja ūdeni no spārniem un noņēma cepuri. Beidzot viņš atkal spēja redzēt. Acumirkli! Kur palikusi Plima? Viņš samiedza acis un paraudzījās pāri laukam. Tikai tā viņam vēl trūka! Viņa taču visu laiku bija viņam aiz muguras! Prīmuss nostājās uz kājām un ieraudzīja Plimu guļam tepat blakus peļķē. Viņa arī izskatījās pilnīgi sabrukusi. Lamādamās un uz visām četrām viņa rausās ārā no zaņķa. Tad sāka lēkāt uz vienas kājas, cenšoties noaut kurpes.
No galvas līdz kājām nosmulējusies ar dubļiem, basām kājām viņa skrēja šurp, turot katrā rokā pa kurpei. Šo skatu Prīmuss tik drīz neaizmirsīs. Plimas seja iekvēlojās dusmās, kad viņa izdzirdēja Prīmusa skaļos smieklus. Tikko viņa gribēja kaut ko uzsaukt, tā atkal nostiepās guļus. Kājas pašāvās uz augšu, Plima klusu iekliedzās un jau atkal sēdēja dubļos. Viņa sašutusi apskatīja sevi un tikai pašūpoja galvu. Šķita, ka viņa ir izmirkuši līdz kauliem. Kad Plima paskatījās uz Prīmusu, kurš smējās līdz asarām, viņa ari sāka smieties. Pašlaik tas bija labākais, ko viņa varēja darīt. Sliktāk tāpat vairs nevarēja būt. Tad viņa pielēca kājās, zem viņas kājām šķīda dubļi, kad viņa kā nebēdnīga skolniece lēca pa peļķēm. Bez elpas viņa sasniedza meža malu, nokrita blakus Prīmusam un mēģināja atelpoties. Tā viņi abi sēdēja zem kokiem un noraudzījās lietū.
Bija dziļa nakts, kad Prīmuss ar Plimu sasniedza raganas namiņu. Tostarp lietus jau bija norimis un negaiss devies uz ziemeļiem. Iztālēm retumis atskanēja pērkona dārdi. Plima uzkāpa augšstāvā pārģērbties. No pavarda plūda omulīgs siltums, uz tā līdzās katlam burbuļoja tējkanna.
Snigs un Čaks bija palikuši dārzā. Viņi patvērās namiņa aizmugurē, kur zeme bija krietni sausāka. Čakam ļoti nepatika mitrs apģērbs, tāpēc viņš izvairījās pat miglā palikt ārā. Pārlieks mitrums saburza apģērbu, tā viņš apgalvoja. Turklāt viņš nevarēja ciest mitra apģērba aromātu, tāpēc bēga pat no miglas. Viņš sūrojās par alerģiju, kad Plima viņu izmantoja kā veļas auklas balstu. Vismīļāk viņš dzīvotu istabā, bet to nepieļāva Plima. Viņasprāt, putnubiedēkļa vieta ir dārzā, nevis viesistabā. Punkts, ārā!
Čaks ziņkāri ielūkojās iekšā pa logu. Pa šo pašu logu viņš vēroja Prīmusu, pie kura stāvēja burka ar krupjiem. Šie abi bija lieliskā noskaņojumā. Tādelis un Milss piederējās pie tiem radījumiem, kuriem pat bēru maršs šķiet uzjautrinošs un kuriem nekad nav garlaicīgi. īpaši viņus izklaidēja putnubiedēklis pie loga. Čaks krupjiem bija izcils rotaļu biedrs, lai ari tas notika pret viņa gribu.
Ikreiz, kad viņš ielūkojās pa logu, krupji visādi centās piesaistīt viņa uzmanību. Tikko tas izdevās, viņi veikli izbāza savas garās mēles un tieši viņa acu priekšā pielipināja tās pie loga. Tā tas turpinājās jau gandrīz ceturtdaļstundu, jo Čaks pastāvīgi uz to uzķērās. Sabijies viņš kliegdams atsprāga no loga. Tādelis un Milss jau bija pārsmējušies.
Ar dvieli ap galvu pa kāpnēm lejup nāca Plima. Viņa neapmierināti vēroja jezgu uz palodzes un aiz loga, tad novērsās un devās pie pavarda, apsēdās uz ķeblīša un izstiepa kājas pie plīts durtiņām. Pēc tam saberzēja rokas.
— Šovakar nekas un neviens mani neizvilinās ārā. — Viņa dziļi ieelpoja un uzpūta dvašu uz rokām. — Vismaz mūsu šā vakara mocības nebija veltas. Pirmkārt, mēs uzzinājām, ka esam uz pareizā ceļa Mēness sirpja meklējumos, otrkārt, esmu lieliski iepirkusies. Tagad mums vēl tikai jāatrod tā grāmata. Vai tu zini, kā to vislabāk izdarīt ?
Prīmuss karājās ar galvu uz leju no veļas auklas un šūpoja spārnus.
— Jānogaida līdz rītam, — viņš noteica. — Tad mēs aizlidosim uz bibliotēku, nolaidīsimies uz jumta un iekāpsim pa logu. Es ievēroju, ka viens jumta logs bija vaļā. Tevi mēs piesiesim virvē, lai tava slota neuzmodinātu visu māju, tad paraudzīsimies pagrabā. Viss ir ļoti vienkārši.
Plima aizdomājās.
— Bet ja nu kāds šo logu būs aizvēris? Lietus laikā parasti tā notiek.
— Nespēju iztēloties, ka pēdējā laikā kāds par šo logu būtu aizdomājies, — Prīmuss iebilda. — Pa to pastāvīgi iekšā un ārā lido baloži. Logs jau nebija vaļā līdz galam, tikai šķirbiņā. Protams, mums var nepaveikties un eņģes var būt ierūsējušas. Tad mums laikam vajadzētu…
— Tukšas pļāpas, — Plima viņu pārtrauca. — Tā nu gan nav nekāda problēma. Man ir mikstūra, kas šķīdina jebkuru rūsu. Ar to mēs atvērsim visas durvis un visas slēdzenes, lai arī cik sarūsējušas tās būtu. — Viņa piemiedza ar aci un šķelmīgi paskatījās uz Primusu. — Cik, čik, un logs vaļā! — Prīmuss pamāja. Protams, Plimai šai jomā bija liela pieredze.
— Jo labāk, — viņš noteica, — tad jau nekas vairs nespēs iztraucēt mūsu mazo izklaides lidojumu. Rīt ap pusnakti lidosim. Tomēr mums jāuzmanās, lai nesastaptu Rābenšteinu. Es nebrīnītos, ka šis puisietis naktīs klīst pa hallēm.