— Nu, un tad? — Plima vaicāja. — Mēs taču varam aizlaisties. Slotu es drošības dēļ ņemšu līdzi. Ja mēs ar tevi lidosim tāpat kā līdz šim, tad viņš mūs noteikti nepanāks. Pirms tam es vēl viņam pateikšu visu, ko par viņu domāju.
Uz pavarda skaļi iesvilpās tējkanna. Plima noņēma to no uguns, ielēja ūdeni tasē un nolika tēju ievilkties. Zāļu tējas aromāts piepildīja telpu. Prīmusam tēja bija pilnīgi vienaldzīga. Viņš nolaidās no veļas auklas, pārtapa cilvēkā un nostājās pie kamīna.
— Ir vēl kāda lieta, kas man labu laiku nedod miera.
— Proti ? — Plima pūta tēju.
— Pacieties. Visupirms apkoposim, ko esam uzzinājuši šodien. — Prīmuss pacēla īkšķi un sāka skaitīt: — Pirmais: kaut kur
Svina kalnos, pašā virsotnē Sēra korēs, esot nocietinājumu drupas. Ja tā ir tiesa, tad nocietinājums, visticamāk, celts tai pašā laikā, kad radīts Mēness sirpis. Iespējams, pastāv kaut kāda saikne. Kas mums ir vēl?
— Pirms divpdasmit tūkstošiem gadu notika dabas katastrofa, — Plima piebilda.
Prīmuss uzsita knipi.
— Tiešām! Laika posms ir viens un tas pats. Sakrīt divas lietas: zemestrīces laiks un gadaskaitlis plānā.
Viņš nostājās pie pergamenta un pieliecās tam pavisam tuvu. Tad noņēma to no sienas un pagrieza pret gaismu.
— Diemžēl tu neko tur neatradīsi, — Plima noteica. — Es šo plānu esmu izpētījusi ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Nekāda slepenraksta, nekādu ūdenszīmju un nekādu apslēptu atzīmju.
Prīmuss neslēpa savu vilšanos. Viņš uzkāra plānu atpakaļ pie sienas un atgriezās pie pavarda.
— Ar kādu mērķi šis sirpis vispār tika izveidots ? — viņš murmināja. — Jābūt taču kaut kādam ieganstam.
Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā.
— Ak, gandrīz aizmirsu. Mēs taču esam vēl kaut ko uzzinājuši. Patiesībā tā saknīte mums taču pateica, kur meklējamas sirpja atliekas: kādā vietā, kur koki aug no augšas uz leju un debesis ir uz zemes vai kaut kā tamlīdzīgi.
Plima pašūpoja galvu.
— Man šī melšana izklausījās pēc lēta trika. Kaltēta sakne stāsta visādas blēņas, lai tikai nenonāktu zupas katlā — turklāt nepārprotami sekmīgi.
— Par to es nebūtu tik drošs, — Prīmuss iebilda. — Man tomēr šķiet, ka tā ir norāde. Tā taču ir Mīklu saknīte. Nāc, uzdosim tai vēl kādu jautājumu.
Viņš piegāja pie palodzes, kur stāvēja melnā lādīte, uzmanīgi to pacēla un nolika blakus Plimai uz grīdas. Atvēra lādītes vāciņu. Saknīte nekustīgi gulēja uz spilventiņa.
— Nu, labi, — Prīmuss noteica, — ko mēs vaicāsim? — Tad paraudzījās uz Plimu. Viņa ilgi nedomāja: — Pavaicā, kā mēs varam atrast noslēpumaino vietu. Pavaicā, kur koki aug no augšas uz leju.
— Labi, — Prīmuss piekrita. Viņš pietupās un pieliecās pie lādītes: — Klau, saknīte! Saki, lūdzu, kā mēs varam atrast Mēness sirpja daļiņas? Kurā vietā koki aug no augšas uz leju?
Klusums. Tikai pagales knakšķēja pavardā. Prīmuss mēģināja vēlreiz:
— Klau, saknīte, vai tu mani saproti ?
Saknīte neizdvesa ne skaņas. Plima iemalkoja tēju.
— Labi, ka tev par to nebija jāmaksā naudiņa.
Prīmuss vīlies aizvēra lādīti.
— Varbūt tā runā tikai dienā, bet pašlaik guļ?
— Vai tu pats tam tici? — Plima smējās. — Aizmigusi saknīte. Beigās atklāsies, ka viņai ir pieņemšanas stundas, piemēram, darba dienās no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem — turklāt tikai pēc iepriekšēja pieteikuma. — Viņa piemiedza ar aci. — Aizmirsti pašlaik par saknīti un pastāsti, par ko tu esi norūpējies. Par ko tu visu laiku domā?
Prīmuss apsēdās uz grīdas un atbalstījās pret sienu.
— Tā, — viņš iesāka. — Vai vari atcerēties, kā izskatījās grāmata, kuru Rābešteins mums atņēma?
Plima paraustīja plecus.
— Tā bija maza grāmatiņa ādas iesējumā. Ko tu vēl gribi zināt?
Prīmuss pamāja.
— Tas bija ādas iesējums ar iespiestu zīmogu uz vāka.
— Un kas tur tik īpašs ?
— Šai zīmogā bija loks, kas piekļāvies ripai. Ripas iekšienē attēlotas daudzas savijušās līnijas. Gluži kā saspiests dzijas kamols.
Plima bija pārsteigta.
— To visu tu pamanīji tik īsā mirklī? Es atceros, ka tur bija kaut kas apaļš, bet neko vairāk nesaskatīju.
— Nē, nē, — viņš iebilda, — es šo zīmi atceros cita iemesla dēļ. Nevaicā, kāpēc un kādēļ, bet tāds pats simbols ir manā miteklī — pagrabā uz grīdas.
— Kā, lūdzu? Tavā vecajā tornī? Ko vēl tu slēp savā pagrabā?
— Vairs neko, — Prīmuss attrauca. — Bet tas gan ir. Vēl tur ir daži zirnekļtīkli un papilnam vecu vīna podu.
— Bet tas ir dīvaini. Tu esi pārliecināts, ka zīme uz grāmatas vāka un tavā pagrabā ir viena un tā pati ?
Prīmuss pamāja ar galvu.
— Ne mazāko šaubu. Pavisam nesen biju spiests pavadīt pagrabā teju visu dienu. Tur, lejā, ir nāvīgi garlaicīgi. Iespējams, es par to tā arī nekad vairs nebūtu atcerējies, ja nejauši nebūtu to ieraudzījis uz šās grāmatas vāka.
— Dīvaini, — Plima prātoja. — Ko šī zīme pazaudējusi tavā vīna pagrabā ?
— Šis jautājums ari mani nodarbina, — Prīmuss atbildēja. Vienīgais, kas man nāk prātā, ka šis pagrabs kādreiz ticis izmantots citiem mērķiem un vīna podi tur nolikti vēlāk.
— Jā, tas ir iespējams. — Tad viņa piemiedza acis un skarbi paraudzījās uz Prīmusu. — Vai ar to zīmi var kaut ko paveikt? Piemēram, kaut ko atvērt?
— Atvērt?
— Jā, atvērt, — Plima apstiprināja. — Varbūt zem tā ir vēl viena grāmata. Vai vēl kaut kas labāks… — Viņas acis iemirdzējās. — Varbūt zem tās ir Mēness sirpja gabaliņš!
Prīmuss neticīgi paraudzījās uz Plimu.
— Zini, es nu gan nezinu, — viņš murmināja. — Neviens taču nenoraks grāmatu un neliks uz tās smagu akmens plāksni, uz kuras izkalts grāmatas vāks. Vēl grūtāk iztēloties šādi noslēptus sirpja gabaliņus. — Viņš pašūpoja galvu. — Tad tur būtu vismaz kāda norādes plāksnīte.
— Tas ir pilnīgi iespējams, — viņa enerģiski iesaucās. — Mēs to varam jau rīt apskatīt. Iespējams, zem šīs zīmes ir kāda slepenā eja, pa kuru var aizkļūt līdz Mēness sirpim.
Prīmusam tas viss izklausījās pārāk vienkārši. Viņš paraudzījās griestos un apsvēra. Patiesībā pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu pagrabā tiešām atradās kaut kas, par ko viņš vēl nezināja, vai arī kādreiz kaut kas ir atradies, no kā palikusi tikai šī zīme. Viņš neticēja, ka zem zīmes varētu atrasties sirpja gabaliņi vai kāda cita lietiņa. Tomēr Plimas priekšlikums apskatīt no rīta pagrabu viņam šķita gana labs.
"Kas zina," viņš nodomāja, "varbūt viņai izrādīsies taisnība…"
— Manis dēļ, — viņš noteica. — Rīt agri atnāc pie manis un mēs dosimies apsekot pagrabu.
Viņš atvadījās, novēlēja viņai labu nakti un devās mājup.
Kad Prīmuss pameta Plimas namiņu, lietus bija mitējies. Cauri saplosītajai mākoņu segai debesīs bija saskatāmas zvaigznes, un meža stigā no miklajām pļavām klājās plāna migliņa. Prīmuss pacēla degunu un dziļi ieelpoja naksnīgo meža gaisu. Domās viņš jau gulēja savā gultā. Viņš sen nebija lidojis tik ilgi un tālu. Viņš jau grasījās laisties prom, bet vēl paskatījās uz sakņu dobi. Starp bietēm, pupām un tomātiem gulēja Snigs. Šķita, ka viņš bija jau atguvies pēc mokošajiem piedzīvojumiem. Tagad viņš apmierināts sēdēja dobē un ar baudu ieturēja naksnīgu maltīti. Prīmuss pielidoja viņam klāt.