— Tagad man par tevi vairs nav jāraizējas, — viņš teica. — Vai ilgojies pēc savas komposta kaudzes?
Ķirbis sarāvās. Viņš nebija pamanījis sikspārni.
— Tu nu gan esi nejauks, — ķirbis noelsās. — Piezodzies un pārbiedē mani līdz nāvei.
— Es atvainojos. Nezināju, ka esi tik aizņemts. Nāksi mājās vai pirms tam vēlies izēst tukšu visu sakņu dārzu?
Ķirbis pašūpojās no vieniem sāniem uz otriem un šķita pārdomājam.
— Vai zini, — viņš ieteicās. — Manuprāt, es vēl kādu brīdi paciemošos pie Caka. Tu nespēj iztēloties, cik šeit daudz gardumu. — Viņš paraudzījās apkārt un sāka jūsmot: — Te ir vesels lērums tomātu. Es nekad nebiju redzējis tik daudz… vēl arī salāti.
Vēl šeit ir zemenes, ērkšķogas un burkāni. Nu, jā, viss vēl nav nogatavojies, tomēr arī pārējais ir labu labais. Pēc tās šausmu nakts ērkšķu krūmā šeit ir īsts kūrorts.
Prīmuss smējās.
— Tikai uzmanies, lai neuzbarotos. Plimas kundzei nebija viegli stiept tevi. Ja turpināsi negausīgi ēst visu pēc kārtas, mēs tevi nespēsim izvilkt no ērkšķiem.
— Tik traki nemaz nebija, — Snigs atcirta. — Čaks man pastāstīja par taku pāri Zāļu ceļam. Tas ir mazliet garāks, bet tur vismaz nav trakojošu strautu vai gravu, kur varētu ievelties.
Prīmuss aplūkoja resno ķirbi un pasmīnēja.
— Tam bija jābūt krietni platam grāvim, lai tu tajā varētu iekrist. Turklāt tu lieliski proti lēkāt. Pamatīgs lēciens — un tu atkal esi ārā no grāvja.
Ķirbis protestēja.
— Nē, nē! Tas bija neiespējami. Tur bija bedres, tās bija nāvīgas. Teju bezdibenīgas.
— Par ko tu runā? Tu taču nebiji kalnos?
Ķirbis apjuka.
— Kalnos? Kas man būtu darāms kalnos? Nē, tas bija mežā. Tur vienā vietā ir stāva krauja dziļi zemē. Tur ir ļoti bīstami, kā es šeit sēžu. Es taču tev joprojām neesmu izstāstījis par saviem pēdējā laika piedzīvojumiem. Ar ko lai sāku? Tātad vispirms tur bija koks… — Ķirbis ievilka elpu.
— Kāds koks? Tu teici, tur bija bedre.
— Jā, tā arī bija, — Snigs atbildēja.
Viņš nokoda kāpostgalvu un sāka stāstīt par saviem piedzīvojumiem mežā. Prīmusu šis stāsts uzjautrināja. Vislabāk viņam patika notikums ar persikiem. Bet, kad Snigs aprakstīja gravu un krauju, pieminot metāla pakāpienus tās dziļumā, Prlmuss saausījās.
— Uz leju ved pakāpieni? — viņš pārtrauca Snigu. — Kas tie par pakāpieniem?
Ķirbis aizdomājās.
— Tādi izliekti dzelzs spraišļi.
Prlmuss samulsis uzlūkoja draugu.
— Vai tie bija metāla kāpšļi? Tādi kā kāpnēm?
Snigs pamāja. Tad turpināja stāstu.
Prlmuss vairs neklausījās. Sniga pieminētā grava šķita ļoti dīvaina. Viņš prātoja, kurš būtu saspraudis kraujā šos dzelzs pakāpienus? Apkaimē mītošie ļautiņi neuzdrošinātos pat kāju spert Tumšajā mežā. Vēl neiespējamāk būtu iztēloties, ka tumšajā gravā kāds nokāptu. Kurš tad iekārtojis šos pakāpienus? Varbūt koboldi? Tieši tā! Varbūt tieši tur arī ir ieeja raktuvēs. Tomēr ne, pēc ciešākas apdomāšanas viņš atmeta šo domu. Koboli nebūtu pieļāvuši šādu kļūmi. Tur slēpjas kaut kas cits.
Viņam tas bija jāredz. Ceļojums nevarētu būt pārāk ilgs — tāds mazs līkumiņš pirms gulētiešanas. Prīmuss pacēlās gaisā.
— Ja es tevi pareizi esmu sapratis, — viņš uzsauca, — šis Gliemežu strauts ieplūst tieši tai bedrē, vai ne?
— Tieši tā, — Snigs apstiprināja un nolūkojās pakaļ sikspārnim, kurš jau devās ceļā. Iztālēm viņš dzirdēja Prīmusu saucam: — Tad jau es to noteikti atradīšu!
Zem viņa Tumšais mežs pletās drūms un draudīgs. Mēnessgaismā Prīmuss lidinājās virs kokiem un saspringti pētīja mežu. Velti. No augšas viņš nespēja saskatīt ne gravu, ne Gliemežu strautu. Kur gan tas varētu būt? Jau rīta lidojumā pāri mežam viņš bija pamanījis blīvo koku lapotni. Tātad nekas cits neatliks — viņam būs jāveic tas pats ceļš, kuru gāja Snigs, un jāsāk no meža malas pie strauta iztekas. Primuss laidās uz Miglas laukiem un jau iztālēm ieraudzīja Gliemežu strautu, kurš pēc dāsnajām lietavām bija pamatīgi izpleties. Šņākdams tas plūda starp pakalniem, tad meža malā pazuda starp kokiem. Prīmuss devās iekšā mežā, palidoja garām mežmalas kokiem, pagriezās pa kreisi un platā lokā laidās meža dziļumā. Šī vieta viņam bija sveša.
Tie, kam jau dienā Dadžu taka šķita spokaina, nespētu rast vārdus, lai aprakstītu šo meža daļu naktī. Virs Prīmusa galvas saknes sakļāvās kā kārni pirksti, veidojot ērmīgus tuneļus, no kuriem pilēja ūdens. Lietus bija saplosījis zirnekļu tīklu, un tie nokarājās no zariem kā slapji ērkuļi. Visapkārt bija dzirdamas dīvainas skaņas. Te knikstēja un šļurkstēja, klabēja un grabēja. Gar strauta krastu šļūca milzīgi gliemeži un pirksta resnuma tārpi, un tumsā šķita, ka kustas pats krasts. Prīmusu tas neinteresēja. Viņš zināja, ka pēc negaisa mežs atdzīvojas un šeit sastopami visneiedomājamākie radījumi.
Prīmuss zigzagā laidās cauri biežņai. Viņš šāvās cauri tukšiem dobumiem, traucās gar klinšu atlūzām un izvairījās no visa, kas krita no augšas. Prīmusam šāds lidojums nesagādāja lielas grūtības. Viņš taču bija sikspārnis un tumsā orientējās tikpat labi kā dienā cilvēka veidolā. Noteikti bija jāpaslavē Snigs, jo šķita teju neticami, ka resnais ķirbis bija pieveicis šo ceļu.
Pēc brīža Prīmuss bija sasniedzis noriņu, kur auga mazais persiku kociņš. Tagad vairs nav tālu, nosprieda Prīmuss un aplieca loku ap koku, tad atgriezās pie strauta un turpināja ceļu. Viņš trauca garām klintīm, līdz juta tuvojamies ceļojuma mērķi. Burbuļojošais ūdens apzīmēja vietu, kur Gliemežu strauts iegāzās gravā. Prīmuss laidās lejup. Viņš apsēdās uz klints, kur bija gulējis ķirbis pēc izglābšanās no trakojošā strauta. Šeit viņš pārtapa cilvēkā.
Šeit bija dīvaini gaišs! Prīmuss atlieca galvu un paraudzījās augšup. Cauri koku lapotnei izlauzās blāva mēnessgaisma. Prīmusu pārņēma dīvains satraukums. Viņš aizturēja elpu un paraudzījās apkārt. Šī vieta šķita pazīstama. Vai viņš šeit kādreiz jau ir bijis? Prīmuss pietuvojās gravas malai, paraudzījās lejup un saskatīja klintsradzi, ko apskaloja ūdens. Zem tās atkal bija dzīle. Bet kur tad metāla pakāpieni? Prīmuss noliecās pāri malai un — ieraudzīja tos. Snigam bija taisnība. Tieši klints sienā viņam zem kājām bija iedzīti metāla loki. Tie sniedzās tieši līdz klints izvirzījumam. Tie noteikti šeit bija jau ļoti sen, jo bija pārklājušies ar biezu sūnu kārtu. Apbrīnojami, ka šādā mitrumā tie tik labi saglabājušies. Bet kas tad tas? Vai tur bija ieeja? Par to Snigs neko nestāstīja. Skaidras aprises gan nebija saskatāmas, iespējams, tā bija tikai niša klintī. Viņš izpleta spārnus un laidās lejup.
Ūdens šalkoņa dārdēja ausīs, kad Prīmuss nolaidās uz klints izvirzījuma. Uz tā bija sakrituši negaisa nolauzti zari un lapas, un tos aizskaloja pāri plūstošais ūdens. No šā klints izvirzījuma vēl bija saredzamas debesis, bet zemāk šķita rēgojamies bezdibenis. Ūdens tajā plūda un plūda. Cik zemu tas aizplūda — no augšas saprast nevarēja. Klints sienā tālāk nebija arī pakāpienu. Prīmuss atskatījās.
Tiešām! Acis viņu nebija pievīlušas. Viņam aiz muguras bija eja. Tā bija taisna un apaļa. Prīmuss skeptiski to apskatīja. Koboldu raktuves viņš bija iztēlojies citādi — daudz zemākas, jo šie ļautiņi sniedzās viņam labi ja līdz gurniem. Šai ejā mierīgi varētu pastaigāties vīrs vismaz metru astoņdesmit augumā! Viņš ievēroja vēl kaut ko: eja bija izcirsta ar kaltiem, turklāt virzienā uz āru. Tas bija aizdomīgi. Lai ari kurš šo eju bija izveidojis, strādājis viņš bija nevis no šīs vietas, bet gan no klints iekšienes. Katrā ziņā šeit viņš bija nokļuvis no citurienes!