Prīmuss ieklausījās.
— Mirkli, — viņš smaidīja. — Tātad šodien atkal ir svētdiena?
Kāds nejēga! Zobratiņš bija satriekts par šādu nezināšanu.
— Precīzāk — jau 15 minūtes un 52 sekundes, — viņš noteica.
— Tas ir brīnišķīgi, — Prīmuss pielēca kājās. Viņš aiztraucās pie jumta loga un izbāza ārā savu degunu. Tad noklikšķināja pirkstus. — Ķiršu torte! — viņš uzgavilēja. — Par to esmu gandrīz drošs. — Lai nezaudētu laiku, viņš paķēra cilindru un steidzās cauri istabām. — Ko tev atnest? — viņš uzsauca Zobratiņam.
Skeletiņš izbrauca no kastes un nemierīgi dīdījās uz kociņa:
— Katrā ziņā saulespuķu sēkliņas, tas ir ļoti svarīgi. Ja tai konditorejā ir arī jāņogas, paņem dažas, lūdzu!
— Viss skaidrs, — Primuss atbildēja. — Saulespuķu sēkliņas un jāņogas. Es drīz atgriezīšos.
Pēc šiem vārdiem Primuss pagaisa. Nokūpēja balti dūmi, un pēc mirkļa no mākonīša aizlidoja sikspārnis. Lielais vecums nebija vienīgā Prīmusa neparastā īpašība: viņš prata pārvērsties — gan dienā, gan naktī, par ko vien vēlējās. Tā kā viņa otrā iedaba bija sikspārnis, viņš prata arī lidot.
Galvā viņam joprojām bija cilindrs, kurš tagad, protams, bija daudzkārt mazāks. Tagad viņam bija bieza, samtaina ādiņa, lielas acis un divi gari ilkņi, kas mirdzēja mēnessgaismā. Viņš izskatījās kā īsts sikspārnis-vampīrs… sikspārnis-vampīrs ar cilindru, jā gan. Lielas šausmas Primuss gan neiedvesa, bet bailīgajiem Kletenheimas iedzīvotājiem pietika ar to pašu. Viņi vai nu kliegdami bēga no viņa, vai gaiņāja ar lāpstām un mēslu dakšām. Prīmusam bija vienalga, ko viņi darīja, jo šīs nodarbes viņu vienmēr pamatīgi uzjautrināja.
Vampīrs jau nu gan viņš nebija, gluži otrādi. Prīmusam nekad pat prātā nebūtu ienācis dzert asinis, jo viņš vispār nekad neko neēda. Viņam nebija nepieciešams ne ēdiens, ne dzēriens — viņš vispār nekad nejutās izsalcis. Tomēr šķita, ka viņš pats par to nekad neaizdomājās, jo notiesāja visu, ko iekāroja — lielākoties saldumus, plācenīšus un gaisīgas tortes.
Visgardākās tortes bija Kletenheimas konditorejā. Brīnišķīgs veikaliņš, kur viņš jau sen bija pastāvīgais apmeklētājs — tiesa gan, neaicināts.
Viņš pārlidoja pāri istabai un priecīgs noslīdēja pa margām kamīnzālē. Šai telpā Primuss, izņemot, protams, viņa gultu, uzturējās visbiežāk. Šeit stāvēja varens, bet jau pamatīgi izsēdēts ozolkoka krēsls ar izdilušiem polsteriem. iMazais Zobratiņš gaidīja, ka reiz cauri krēsla pārvalkam izdursies atsperes un viņš, iespējams, varēs kādu no tām pievākt un salabot savu pulksteni. Blakus krēslam stāvēja galds, uz kura bija sakrautas apputējušas grāmatas. Patiesībā visa istaba bija pieblīvēta ar grāmatām — tās mētājās gan uz grīdas, gan bija saliktas kaudzītēs pie sienas. Istabai bija tikai vienas durvis, kuras veda uz virtuvi. No turienes varēja nokļūt uz torņa vītņu kāpnēm un tālāk uz ieeju.
Tomēr Primuss jau diezgan sen izvēlējās citu ceļu, lai izkļūtu no torņa. Viņš ievilka galvu plecos un laidās tieši uz caurumu loga rūtī. Viņš izšāvās ārā, tad strauji nolaidās dārzā.
— Heijā! — no tumsas atskanēja balss. — Vai es varētu uzzināt, kāpēc jūs abi tur augšā sarīkojāt grautiņu? Tādā troksnī nevar ne aci aizvērt.
Primuss paraudzījās lejup. Komposta kaudzē pie dārza žoga sēdēja oranžs, apaļš ķirbis, vārdā Snigs.
Snigs bija tik liels kā basketbola bumba, viņam bija mirdzošas acis un milzīga mute. Viņa amats bija dārznieks vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš lāga nezināja to. Šo komposta kaudzi viņš bija sanesis pats, ar ko ļoti lepojās. Šī kaudze bija vienlaikus viņa gulta un krājumu glabātava. Viņš pastāvīgi tajā rakņājās cerībā atrast kaut ko ēdamu. Šo rosību viņš dēvēja par brokastīm gultā, kas bija viņa vismīļākā nodarbe.
Rokas stiepiena attālumā no komposta kaudzes debesīs slējās milzu ozols, kura zari liecās teju līdz zemei. Ja vien šis ozols kādreiz sazaļotu, Snigs klusībā cerēja, viņa sapņu mājoklim būtu savs jumts. Tostarp viņš bija aizmirsis, ka komposta kaudze patiesībā sastāvēja no šā ozola nobirušajām lapām, pirms tās bija nokaltušas.
Viņš bija piebāzis pilnu muti ar ābolu, bet sēkliņas spļāva zālē. Tad ar ierastu kustību veikli uzlēca uz žoga. Par spīti savam tuklumam, nenoliedzami izveicīgs.
— Diemžēl man nav laika, — Prīmuss uzsauca jau lidojumā. — Man jāsteidzas uz konditoreju. Vai tev ir kādas īpašas vēlmes?
Snigs acis vien ieplēta. Neko patīkamāku viņam neviens vēl nekad nebija vaicājis.
— Gluži vienalga, — viņš līksmi attrauca. — Paņem visu, ko vien spēj panest. Līdz šim viss bija ļoti gards.
Ķirbis labprāt būtu vēl ko piebildis, bet Prīmuss jau bija izgaisis tumsā. Noraizējies Snigs tomēr pilnā balsī nosauca:
— Esi uzmanīgs! Dzirdēju, ka ziemeļos ir migla. — Tad piebilda: — Nebūtu lāga, ja ar kūku kaut kas notiktu!
Prīmuss kā vējš trauca cauri naktij, garām bišu stropiem un taisnā stiepienā lejup pa nogāzi. Lejā viņš šķērsoja koka tiltiņu, tad devās tieši uz Tumšo mežu. Gliemežu strauts, kas sākās tālajos Svina kalnos, urdza tikai dažus soļus atstatu no Dadžu takas. Prīmuss paraudzījās uz priekšu. Melni kā kraukļa spārns varenie koki slējās debesīs un stājās viņam ceļā. Tikai tur, kur Dadžu taka ievijās mežā, koki bija izliekušies tumšā arkā, kura veda meža aklajā biezoknī. Prīmuss bez vilcināšanās devās iekšā.
Tur valdīja tāda tumsa, melnāku par kuru būtu grūti iztēloties. Tomēr pa šiem gadiem Prīmuss ceļu uz Kletenheimu spēja atrast ar aizvērtām acīm. Garām ozolam, tad nelielā līkumiņā pa kreisi, ievilkt galvu, tālāk tikai uz priekšu. Meža vidū bija krustojums. Tas šeit bija vienīgais, turklāt šeit stāvēja ceļa rādītājs. Pa labi ceļš veda uz Hoenveisu, taisni — uz Kletenheimu un pa kreisi — uz Rietumu purvu. Pēdējais ceļš nebija īpaši tāls, jo pēc dažiem soļiem stāvēja nožogojums. Uz tā bija rakstīts "Nāves briesmas". Rietumu purvs nebija izpētīts, tāpēc bija bīstams. Tomēr klīda valodas, ka brīdinājums nebūt neattiecās uz baiso purvu, bet gan uz kaut ko pilnīgi citu. Kaut kur šai apvidū esot drūma būdiņa. Un šai būdiņā mītot pats Nelabais!
Prīmuss bija pilnīgi pārliecināts, ka ļaudis mēļo par viņu un veco torni, tāpēc ikreiz pagrieza ceļa rādītāju uz citu pusi. Galu galā bija pilnīgi vienalga, kurp doties — visur uzglūnēja briesmas.
Naktī bieži starp kokiem vīdēja mazas liesmiņas. Tās līdzinājās mazu namiņu apgaismotajiem lodziņiem. Daudzi noguruši ceļinieki bija sekojuši šīm liesmiņām, noklīduši no ceļa un pazuduši meža biežņā. Tur liesmiņas pēkšņi pagaisa. Turklāt visur urdza maģiski avotiņi, līpinājās miglas šķidrauti un auga noslēpumaini augi. Dzelkšņaini krūmi savijās biezos un baisos tīklos, kuri aptinās ap saviem upuriem un vairs neatlaida tos. Šeit auga arī mazi zāles kamoliņi, kuri pastāvīgi pārvietojās un trauca pa mežu, kā nelaba gara dzīti. Tomēr visbriesmīgākās bija smirdošās putekļsēnes! Tās rindās auga gar takas malu un pārsprāga no niecīgākā pieskāriena. Dūres lieluma pūpēžos bija pulveris, kas smirdēja pēc govju kūts un sapuvušām olām un kas laupīja gan redzi, gan ožu. Prīmusu tas nesatrauca. Viņš vēlreiz sagrozīja ceļa rādītāju un aiztraucās tālāk.
Kad viņš bija sasniedzis meža ziemeļu malu, prātā iešāvās Sniga vārdi. Ziemeļos sola miglu, ķirbītis brīdināja, un viņam bija taisnība. Jo kļuva arvien tumšāks un drūmāks. Migla mežā pārspēja Prīmusa iztēles ainas, kad viņš bija sasniedzis pļavu. Priekšā slējās balta siena! Šādu miglas putru viņš nebija gaidījis — turklāt šai gadalaikā. No Kletcnheimas nebija ne miņas. Tur, protams, ielas nebija apgaismotas, tikai dega laterna tirgus laukumā.