Primuss pavērās augšup un aizdomājās. No kurienes šis kāds varēja virzīties? Meža mala un Miglas lauki bija dienvidos — tātad tunelis veda uz dienvidiem. Dīvaini, kāpēc tieši turp? Dienvidos nebija ne pilsētas, ne ciemata. Kletenheima bija uz ziemeļiem, bet Hoenveisa — uz austrumiem. Tikai Pakalnu leja pletās dienvidos un sniedzās līdz pašiem Svina kalniem.
Prīmusam apnika lauzīt galvu. Tomēr viņš jau bija šeit, un piedzīvojumam jāturpinās. Viņš saņēmās un laidās iekšā ejā.
Tapa arvien tumšāks, līdz kļuva pilnīgi tumšs. Prīmuss bija gatavs tam, ka jebkurā brīdī var parādīties kāds līkums vai atzarojums, tomēr tas nenotika. Tunelis bija taisns, bez mazākā izliekuma. Tas šķita bezgalīgs, un jau drīz Prīmusam zuda laika izjūta — viņš nesaprata, cik ilgi un cik tālu ir lidojis. Tostarp viņam jau sen būtu vajadzējis būt zem Miglas laukiem. Varbūt vēl tālāk? Viņš nesaprata. Šeit nebija neviena pakāpiena, neviena negluduma, nevienas grambiņas. Prīmuss apstājās, nolaidās zemē un atelpojās. Šī lieta tapa arvien dīvaināka. Šis tunelis nebija koboldu darinājums, tas bija nepārprotami skaidrs.
Viņš pacēla spārnu pie mutes un iesaucās:
— Haaaaalllooooo! — tad saspringa un ieklausījās. Atbildes nebija.
Viņš sauca otrreiz, bet jau daudz skaļāk:
— Haaaaaaallllloooooo!!!
"…lloo …lloo …lloo…"
Atbalss. Prīmuss sēdēja pilnīgā tumsā. Pēkšņi viņš kaut ko pamanīja. Tas bija tīrais sīkums, bet tomēr tā bija atšķirība. Lidojumā viņš to nebija pamanījis, bet tagad, nekustīgi sēžot, viņš sajuta, ka šeit bija ievērojami aukstāks nekā pie ieejas. Vai viņš jau bija zem kalniem? Palēnām kļuva neomulīgi. Kādā tunelī viņš ir iekļuvis? Tomēr ziņkāre lika turpināt pētījumu. Tunelis joprojām veda taisni. Jūdzi pēc jūdzes. Beidzot, pēc šķietami bezgalīga lidojuma, šķita, ka tunelim tomēr ir gals.
Sākumā Prīmusam šķita, ka tālumā redzamas durvis. Vēlāk tās līdzinājās kāpnēm. Tomēr beigās izrādījās, ka visi pūliņi bijuši veltīgi, jo eja bija aizgruvusi. Kāda vilšanās! Kāpnes izrādījās tikai akmeņu krāvums.
Prīmuss pārgrieza acis un nolaidās uz akmens.
"Strupceļš," viņš norūca. "Tā nevar būt patiesība."
Viņš saīdzis aplūkoja akmeņus, kuri aizsprostoja tālāko ceļu. Nekādu izredžu. Pat kopā ar Plimu viņi nespētu atbrīvot šo eju no akmeņiem. Izvēles nebija, vajadzēja atgriezties. Atpakaļceļš ilga teju mūžību, līdz viņš atkal sasniedza gravu un sadzirdēja
ūdens šalkoņu.
Viņš burtiski sabruka uz klints izvirzījuma malas un palika nekustīgi guļam. Tas tik bija piedzīvojums! Prīmusa spēki bija galā. Pārguris viņš vēroja, kā viņa elpa mazos mākonīšos trauc augšup. Viņam līdzās ūdens šalkdams gāzās lejup. Tas apskaloja klintsradzi un tad pazuda bezdibenī. Prīmuss iegremdēja vienu spārnu ūdenī un ļāva straumei tam plūst pāri. Bezdibeni šonakt viņš noteikti nepētīs. Samiegojies viņš skaloja ūdeni ar spārnu un iemeta dažus zariņus straumē, tad vēroja, kā tie lēnām pārslīd pāri klintsradzes malai un pazūd tumsā. Viņš garlaikoti nosvilpās. Visbeidzot viņš paņēma akmeni un iemeta bedrē. Lai arī cik dziļi akmens iekristu, šai ūdens šalkoņā viņš tāpat nesadzirdētu tā atsišanos pret dibenu. Iespējams, Prīmuss vēl ilgi būtu tā gulējis un metis akmentiņus dzelmē, ja vien šai laikā nebūtu kaut kas noticis.
Taustīdamies ar spārnu pa ūdeni, viņš sajuta kaut ko, kas nebija ne zars, ne arī akmens. Viņš uzmanīgi izcēla to no ūdens.
Kas tas varētu būt? Prīmuss apsēdās. Tas līdzinājās ķēdei — pārrautai ķēdītei ar īpatnēju piekariņu. Viņš pārtapa un ar rokām noslaucīja netīrumus no tā. Piekariņš bija no tīra zelta, tāpat kā ķēdīte. Prīmuss turēja rokā atradumu un centās to apskatīt trūcīgajā apgaismojumā. Tā bija taisnstūra zelta plāksnīte ar četriem apaļiem caurumiņiem. Tā nebija lielāka par viņa plaukstu un puspirksta biezumā. Nekas vairāk nebija saskatāms. Prīmuss noslēpa to un rāpās pa metāla kāpšļiem augšup. Spožajā mēnessgaismā viņš savu atradumu aplūkoja daudz rūpīgāk.
Plāksnītē nebija ne zīmoga, ne gravējuma. Tā bija pilnīgi gluda. Četri apaļie caurumiņi bija izkārtoti neregulāri. Divi caurumiņi bija augšā tālu viens no otra, otri divi — lejā viens otram tuvāk. Prīmuss turēja plāksnīti rokā un cieši skatījās uz to. Prātā jaucās dažādas domas. Viņš atcerējās kādu vasaras dienu, augsto zāli un divus zēnus, kuri skrien pāri pļavai. Tad atcerējās vēl kaut ko: viņiem mugurā bija melna fraka!
— Tas ir teju neticami! — Zobratiņš sauca no jumtistabiņas, kad tur ielaidās Prīmuss. — Vai tu mēdz būt ari mājās? Kas noticis? Pastāstīsi! Esi piemānīts? Biji iztvaikojis? Apmaldījies? Varbūt tevi saspēra zibens?
Prīmuss steidzās. Viņš nolaidās kamīnzālē un mērķtiecīgi devās uz virtuvi.
— Zibens iespēra? — viņš smējās. — Varbūt ne tik traki, citādi es izskatītos gluži kā tu. — Viņš izskrēja cauri priekšnamam un traucās uz vītņu kāpnēm.
Zobratiņš izbrāzās no savas kastes.
— Vai esi kaut ko dzirdējis par Snigu? — viņš sauca nopakaļ
Primusam. — Arī no vina visu dienu nav ne vēsts.
>
— Snigam klājas lieliski, — Prīmuss sauca no kāpņu telpas. — Viņš tup Plimas sakņu dārzā un ēd, cik jaudas. Neraizējies par viņu. — Tad iestājās klusums.
Tonakt kādā torņa logā mirdzēja blāva gaismiņa. Uz grīdas stāvēja petrolejas lampa un apgaismoja mazo jumtistabiņu, kur uz sienām zvārojās spokainas ēnas. Prīmuss sēdēja pie rakstāmgalda starp grāmatām un zvaigžņu kartēm un pētīja zelta amuletu. Tad paraudzījās spogulī.
Tas savieba savu koka ģīmi un augstprātīgi pasmīnēja.
— Nu, ko tu tur pēti ? — spogulis vaicāja. — Kāds kaut ko pazaudējis?
Prīmuss pacēla piekariņu.
— Tā šķiet, — viņš noteica. — Varbūt tu vari pateikt, kas tas ir?
— Ha-ha-ha! — spogulis smējās. —Jaunais cilvēks bez aplinkiem ķeras pie lietas. Tas man patīk. Bet ko mēs būtu panākuši, ja es tev visu pateiktu priekšā, hm? — Tas nolieca galvu un pētoši paraudzījās acīs. — Tu taču vienmēr esi bijis gudrs zēns, vai ne? Izmanto savu attapību. Pēc kā tas izskatās?
Prīmuss zināja, ka saruna ar spoguli ievirzīsies tieši šādā gultnē. Spogulis gribēja paspēlēties?
"Labi," viņš nodomāja, "es nedrīkstu viņu sarūgtināt."
Viņš pagrozīja piekariņu un teica:
— Tā ir zelta plāksnīte ar četriem caurumiņiem.
— Tu tikai paskaties, — spogulis sauca. — Zelta plāksnīte ar četriem caurumiņiem. Kā tev šķiet — tā ir skaista?
Prīmuss saspringa.
— Ko? Kā, lūdzu?
— Tu mani lieliski esi sapratis, — spogulis noteica. — Vai plāksnīte ir skaista?
— Tā ir zelta, — Prīmuss atbildēja. — Tomēr tā nav īpaši skaista.
Spogulis acis vien iepleta.
— Lūk, atbilde tev jau gandrīz rokā. Bet tagad saki man, Prīmus, kādēļ kāds kaut ko izgatavoja no zelta, pat ja tas nav glīts?
Prīmuss nerada atbildi. Viņš tikai klusējot uzlūkoja spoguli.
— Nezini? — tas smējās. — Labi jau labi, es tev atvieglošu uzdevumu, mans mazais draugs. Kur tu atradi šo plāksnīti?