— Kādā gravā. Tur, aiz meža. Tā gulēja ūdenī zem akmeņiem.
Spogulis piekrītoši pamāja.
— Tad jau atbilde ir vēl vienkāršāka. — Tas ar zodu norādīja uz piekariņu.
— Kas šajā zelta plāksnē ir īpašs ? Esmu pārliecināts, ka tu to man pateiksi.
Primuss apsvēra. Savā mūžā viņš bija izlasījis neskaitāmas grāmatas par alķīmiju, metālapstrādi un amatniecību. Uz šo jautājumu viņš varēja atbildēt bez domāšanas…
— Zelts… — Prīmuss iesāka, — zelts ir cēlmetāls. Tas ir salīdzinoši smags — pat smagāks nekā svins.
— Nav slikti, — spogulis noteica. — Tālāk — ko vēl vari pateikt ?
— Hmm, zelts ir ļoti mīksts metāls, — Prīmuss papildināja. — Tas jāsajauc ar sudrabu un niķeli, lai piešķirtu tam cietību, un… ēēē…
— Tu jau esi tuvu patiesībai, — spogulis piekrita. — Trūkst
vēl mazlietiņ.
Prīmuss aizdomājās un aizvēra acis. Pareizi, viņš domāja, ir taču vēl kaut kas, bet kas īsti?
— Zelts ir… — viņš stomījās. — Zelts ne… ēēē, zelts ne…
Pēkšņi viņam kā zvīņas nokrita no acīm:
— Zelts nerūsē! — viņš burtiski iekliedzās.
Spoguļa smaids liecināja, ka viņam ir taisnība.
— Redzi, Primus, — spogulis teica, — tas nemaz nebija tik grūti. Ko mēs varam secināt?
Prīmuss noskaitīja:
— Nav skaists, paciets, nerūsē. Vai tu gribi teikt, ka šis piekariņš ir bijis vienkāršs sadzīves priekšmets?
— Turklāt ļoti svarīgs, — spogulis apliecināja. — Citādi tas nebūtu iekarināts ķēdītē, ko liek ap kaklu, vai ne?
— Jā, un kas man ar to būtu darāms? — Tagad Prīmusam bija jānodarbojas ar nākamo mīklu.
— Nekas īpašs, — spogulis atteica, — vienkārši valkā to. Iespējams, kādu dienu tev tas noderēs, kas lai zina.
— Paldies! — Prīmuss pateicās un nolēca no galda. — Liels paldies! Tu man ļoti palīdzēji. Ko es bez tevis iesāktu.
Prīmuss bija pārliecināts, ka vecais spogulis zina gan, kas tā ir par plāksnīti. Tas tikai negribēja teikt. Viņš vīlies paņēma lampu un devās lejup pa kāpnēm.
— Prīmus! — torņa istabiņā atskanēja balss. — Vēl acumirkli!
— Jā, kas vēl? — Nikns un vienlaikus vīlies viņš atskatījās.
— Tev ir tiešām lieliskas zināšanas par zeltu. Visu cieņu. Tomēr vēl vienu īpašību tu esi aizmirsis.
Prīmuss iespieda rokas sānos.
— Ak tā? Un — saki lūdzams — kas tā būtu?
— Tā ir teju vissvarīgākā zelta īpašība, — spogulis steidzīgi skaidroja. — Kam pieder zelts, tam veicas dzīvē, vai tu mani saproti ? Zelts atver visus ceļus un durvis. Tas tev labi jāielāgo.
KRŪKAS, RIEKSTI UN KĀDA FOTOGRĀFIJA
JE»rimušam bija brīnumjauks sapnis. Viņš gulēja, saritinājies zem segas, un kāri čāpstināja. Viņš sapņoja par Kletenheimas konditoreju. Plati ieplestām acīm viņš stāvēja pie plauktiem, kas bija līdz griestiem piekrauti ar tortēm un saldumiem un smaržoja tā, ka siekalas sariesās mutē. Nevaldāmā sajūsmā viņš lēkāja pa veikaliņu un apošņāja katru kūciņu. Viņš nevarēja izšķirties, ar kuru kūku sākt mielošanos. Tur bija milzu ķiršu kūka, blakus — zemeņu krēma kūka, mazliet tālāk smaržoja citronu kūka. Prīmuss jutās kā paradīzē. Visupirms viņš sniedzās pēc šokolādes tortes, bet ar acs kaktiņu uztvēra kādu mirgojumu. Glazēti melleņu cepumi! Prīmuss klusu noelsās. Viņš lavījās starp tortēm pie cepumiem. Gaidāmajā baudījumā viņš jau aizvēra acis, dziļi ieelpoja un laimes priekšnojautās apgriezās ap savu asi. Pēkšņi viņš sastinga. Starp plauktiem bija durvis!
Līdz šim viņš tās nebija pamanījis. Durvis bija apaļas un
sniedzās gandrīz līdz griestiem. Pašas durvis bija no tīras šokolādes, rokturis — no cukura, durvju aplodu veidoja tortes. Pasakains skats! Pretoties bija neiespējami. Prīmuss satvēra cukura rokturi un atvēra durvis. Paga, paga, kas tad tas ?
Prīmuss miegā nemierīgi sagrozījās. Aiz durvīm bija eja, pa kuru viņš tikai pirms dažām stundām bija lidojis. Lai gan tagad tā izskatījās ļoti dīvaini. Cik vien tālu acis redzēja, visur stāvēja kūkas. Tās bija saliktas gar tuneļa sienām un aizstiepās bezgalībā. Prīmuss neatcerējās redzējis kaut ko skaistāku. Šmakstinādams viņš ielidoja tunelī, pastiepa spārnu un satvēra kādu torti. Tā mirdzēja un laistījās, un viņa sirds līksmoja. Prīmuss jau atvēra muti un sagatavojās iekosties kūkā, kad saklausīja soļus. Viņš apcirtās, tad satrūkās un ļāva kūkai izslīdēt no rokām. Tur stāvēja konditors!
Rokā viņam bija liela maizes lize, kuru viņš bija pacēlis sitienam. Iekliedzies Prīmuss metās bēgt. Cik ātri vien spēdams, viņš lidoja pa tuneli, kurā kļuva arvien karstāks. Pārbīlī atskatījies, viņš ieraudzīja konditoru traucamies viņam pakaļ milzu soļiem. Resnais vēders zem priekšauta kūļājās kā ļumīgs pudiņš, kad viņš nikni vēzēja lizi. Tā sitās pret plauktiem, gar sienām, un tortes šķīda uz visām pusēm. Prīmuss lidoja, cik spēka. Bet konditors arvien tuvojās. Bumm, bumm, bumm. Dunēja soļi, dārdēja lize, un Prīmuss šausmās drebēja. No visām pusēm šļācās krēms, tortes šņākdamas lidoja pāri galvai.
Konditors jau bija Prīmusu gandrīz panācis — pakausī bija jūtama viņa elpa. Prīmuss atskatījās un ieraudzīja maizes lizi, kura svilpdama tuvojās viņa galvai. Viņš ātri izvairījās no tās, aizkūleņodams sānis, izkrita no gultas un novēlās pie Zobratiņa pulksteņa kastes.
Pārbijies viņš atvēra acis, ierāva galvu plecos un noslēpās aiz gultas gala. Tad paraudzījās apkārt. Konditors bija prom. Prīmuss atviegloti uzelpoja.
"Kāds murgs," viņš nopūtās, kad beidzot bija sakārtojis domas. "Pasaules gardākās tortes bija tepat — deguna galā, bet nevienu tā arī nepaguvu nogaršot."
Viņš aizvēra acis un iztēlojās cepumiņus.
Pēkšņi viņš sarāvās. Vai tiešām viņš joprojām sapņo, un vai tiešām viņu joprojām vajā maizes lizes blīkstēšana? Tornis drebēja — bumm, bumm, bumm. Prīmuss izberzēja acis. Viņš bija pārliecināts, ka vairs neguļ un ka konditors vairs nedzenas viņam pakaļ.
— Kas tas par troksni? — viņš norūca. — Visa ēka dreb un līgojas.
— Tas ir lejā, — atskanēja Zobratiņa balss. — Kāds klauvē pie ieejas durvīm.
Prīmuss samiegojies skatījās uz pulksteņa kasti. Kaulainais putnelis ziņkārīgi lūkojās no savas aliņas.
— Vai tu kādu gaidi ? — Zobratiņš vaicāja.
— Es — gaidu? — Prīmuss pašķielēja griestos. Divsimt gadu laikā pie viņa neviens nekad nebija nācis. Kas gan tas varētu būt? Pēkšņi viņš kaut ko atcerējās. Viņš piecēlās stāvus un sakārtoja fraku.
— Atver taču beidzot un paraugies, kas tur ir, — Zobratiņš nemierīgi dīdījās.
Prīmuss stalti izslējās.
— Tikai mieru. Es nojaušu, kas tur ir.
Viņš pārtapa sikspārni un ielidoja kamīnzālē. Tur viņš apsēdās uz palodzes un pa caurumiņu loga stiklā paraudzījās dārzā. Uz kāpnēm pie ieejas durvīm stāvēja Plimas kundze.
Tostarp pulkstenis jau tuvojās pusdienai, jo saule bija augstu virs laukiem. Prīmuss apžilbis samiedza acis. Debesis bija dzidri zilas, Gliemežu strauta ūdens mirdzēja saules staros. Pēc pagājušās nakts lietus viss bija saplaucis. Miglas laukos ziedēja magones un rudzupuķes, pie dārza vārtiem pret sauli bija pagriezušās saulespuķes.
— Hallo, Plima! — Prīmuss uzsauca. — Esmu šeit — augšā. — Viņš pamāja ar spārnu.