Plima paraudzījās augšup.
— Nu, beidzot, — viņa atbildēja. — Kur tu biji pazudis? Es stāvu šeit jau veselu mūžību! Vai tiešām tu visu laiku gulēji?
Prīmuss neapmierināti noņurdēja. Viņai viegli runāt. Kundze noteikti sen jau dusēja gultā, kad viņš vēl tikai grasījās lidot pa tuneli. Tagad gan nebija laika gariem stāstiem. Viņš padevīgi nolieca galvu.
— Man šodien pēc pamošanās bija dīvains garastāvoklis, — viņš noteica. — Bet nāc nu iekšā. Es jau krietnu laiku tevi gaidu.
Prīmuss pārtapa sikspārnī un lidoja pie kamīna. Tad pārtapa cilvēkā un apsēdās krēslā. Plima jau nu gan būtu varējusi tik ļoti nesteigties. Viņš mīļuprāt būtu vēl pagulējis. Prīmuss atlieca galvu
un gari nožāvājās. Pie durvīm atkal klauvēja.
— Kas nu atkal ? — viņš rūca, tad smagi piecēlās no krēsla un atvēra logu. — Vai tu beidzot nāksi iekšā?
Plima iespieda rokas sānos.
— Varbūt tu paskaidrosi, kā es to varu izdarīt? — Viņa parādīja uz durvīm. — Es neesmu specvienība.
Prīmuss izliecās pa logu un palūkojās lejup. Ieejas durvis no augšas līdz lejai bija aizsistas ar dēļiem. To gan viņš bija pilnīgi aizmirsis. Viņš pats laidās iekšā un ārā pa logu un ne reizi nebija pat iedomājies izmantot durvis. Viņš nolaidās dārzā un apsēdās līdzās Plimai uz kāpnēm.
Plima pārmetoši palūkojās uz viņu.
— Kāpēc vajadzēja aizsist ar dēļiem? Būtu pieticis ar aizkariņu.
Prīmuss nostājās pie durvīm un sāka lauzt dēļus.
— Labāk palīdzi, — viņš aicināja.
Kopīgiem spēkiem viņi beidzot atbrīvoja durvis. Tomēr, kad dēļi bija sakrauti kaudzē, izrādījās, ka durvis joprojām ir slēgtas. Prīmuss pakasīja pakausi. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur varētu būt atslēga. Viņš raustīja rokturi, bet Plima bija pilnīgi mierīga. Slēgtas durvis viņai vispār nebija problēma. Viņa pavandījās savā rokassomā, izvilka matadatu un prasmīgi ķērās pie mūķēšanas. Pēc brīža durvis atvērās.
Plima uzsmaidīja Prīmusam un pamirkšķināja.
— Ne vienmēr izdodas, — viņa noteica, — tomēr pietiekami bieži.
Durvis atvērās, un viņi devās iekšā.
Aiz sliekšņa atradās vītņu kāpnes. Pa tām cauri mūrētai velvei varēja nokļūt priekšnamā, virs kura atradās kamīnzāle un virtuve. Plima ziņkārīgi ielūkojās priekšnamā. Milzīgā telpa bija gandrīz tukša, tās vidū stāvēja liels, ar kartēm nokrauts galds. Pie sienas karājās daži lineāli un mērlentes, kuras apspīdēja pa slīpajiem logiem ieplūstošā dienas gaisma.
— Šeit tev ir zīmēšanas telpa vai kaut kas tamlīdzīgs? — Plima ievaicājās. — Nav slikti. No ārpuses nešķiet, ka te ir tik daudz vietas. — Viņa nogaidoši pavērās uz Prīmusu. — Es degu nepacietībā apskatīt pagrabu. Vai mēs ejam lejā?
— Seko man, — Prīmuss pamāja. — Ejam.
Abi kāpa lejup pa miklajiem pakāpieniem, līdz sasniedza aizrestotas dzelzs durvis. Tās čīkstēdamas atvērās. Plima notrauca no sejas lipīgos zirnekļtīklus, Prīmuss sameklēja laternu. Nočirkstēja sērkociņš, lampa iedegās, un uz grīdas kļuva redzams zīmējums.
— Oho, tas ir milzīgs, — Plima iesaucās un paspēra soli atpakaļ. — Jā, tev taisnība. Tieši šāds zīmējums bija uz grāmatas vāka.
Prīmuss pietupās.
— Labi, — viņš ierunājās. — Apskatīsim zīmējumu ar lupu. Mēs taču zinām, kam šeit jābūt. — Viņš parādīja uz smalko loku, kas apņēma apli. — Šis loks ir Mēness sirpis. Tam tavā plānā ir tāda pati forma. Šeit vienīgi nav redzams, kā izvietojas maģiskie elementi. Tomēr tas nekas. Toties šī daļa ir labāk redzama.
Viņš pievērsās tai apļa daļai, kur bija saskatāmas savijušās līnijas.
— Visticamāk, šis līnijas attēlo tumsu, kas satur sirpi — vismaz es loti sliecos tā domāt.
Plima aizdomājās.
— Varbūt tev taisnība. Es šo tumsu gan iztēlojos mazliet citādi, bet lai nu būtu tā, kā tu saki. Arī plānā nav teikts par citu elementu.
Prīmuss pakošļāja apakšlūpu.
— Tomēr, manuprāt, tas ir mazliet dīvaini.
— Kas tur tik dīvains?
— Es prātoju, kāpēc Mēness sirpis iekļauts tieši tādā elementā kā tumsa.
Plima paraustīja plecus.
— Varbūt tumsa ir īpaši stabila. Tā taču varētu būt? — Tomēr tieši šī versija Prīmusam šķita visnepieņemamākā.
— Njā, — viņš murmināja. — Var jau būt, tomēr visa šī lieta man gaužām nepatīk. Ja Mēness sirpī bija tādi vareni elementi kā skaistums un nemirstība, kāpēc tā saturēšanai nav iestrādāts tāds elements, kā, piemēram, spēks vai kaut kas tamlīdzīgs?
Prīmuss aizvēra acis un sāka murmināt.
— Man gan liekas, ka tumsai bija atvēlēta pilnīgi cita funkcija. — Pēc brīža viņš paraudzījās uz Plimu. — Es sliecos domāt, ka šo ietvaru kāds gribējis noslēpt.
— Noslēpt? — Plima vaicāja. — Kā lai to saprot?
— Ļoti vienkārši. Mēness sirpis līdz šim karājās virs meža, un visi to redzēja. Bet ietvars palika neredzams.
Šāds minējums Plimai nešķita ticams.
— Ietvars bija gan redzams, — viņa iebilda. — Ja tas bija veidots no tīras tumsas, dienā tam bija jāizskatās kā tumšam plankumam.
— Dienā?! — Prīmuss saskaitās. — Kuru tas dienā interesē?! Tas taču ir Mēness sirpis, vai saproti? Mēness sirpis, kam paredzēts pie debesīm būt tikai naktī. Ietvars saplūst ar nakts melnumu, bet sirpis spoži mirdz. Turklāt tas ir arī laiks, kad sāk mirdzēt lauska manā mājā.
Prīmuss pieklusa un aizdomājās.
— Nē, — viņš teica, paraugoties apkārt. — Šķiet, es varu tev precīzi pateikt, kad šī lieta tikusi izmantota. Mana lauska mirdz tikai reizi mēnesī, turklāt tikai jaunā mēnesī, kad tas ir tik ļoti izdilis, ka gandrīz nemaz nav redzams. Tas, kurš zīmēja tavu plānu, bija lieliski informēts par šiem elementiem un pārējām lietām, bet tāds nieks, ka sirpis radīts tikai jauna Mēness naktīm, viņam laikam zināms nebija.
Plati smaidīdams, viņš turpināja:
— Kāds cits izgudroja šo īpašo spēju, esmu pilnīgi pārliecināts. Mani ļoti interesē, kādam nolūkam tas bija nepieciešams.
Plima lēnām pamāja ar galvu. Prīmusa stāsts tomēr šķita neloģisks, taču viņai nebija ne mazākās vēlēšanās par to prātot. Patlaban viņas kvēlākā vēlēšanās bija iegūt to mazo gabaliņu, kurā slēpās skaistuma elements.
Šorīt viņa bija paraudzījusies spogulī un nobijās līdz nāvei. Ar katru dienu viņa izskatījās arvien baisāk. Spogulis ik rītu rādīja jaunus neglītus vaibstus. Pie pūkainās bārdiņas viņa jau bija pieradusi, bet šorīt spogulis parādīja, ka viņai izkrīt mati. Plima bija izmisumā. Kas notiks tālāk?
Viņa noliecās pie zīmējuma un sāka to rūpīgi pētīt.
— Mēs gribējām arī uzzināt, vai šo zīmi var atvērt. — Viņa aptaustīja visas rieviņas un gropītes. — Tu esi mēģinājis visur piespiest? Kaut kur šeit noteikti ir apslēpts kāds mehānisms.
Prīmuss metās viņai palīgā. Abi rāpoja pa akmens plāksni, ieskatījās katrā rieviņā, uzspieda ikvienā vietiņā. Tomēr nekas nenotika. Visbeidzot viņi izklauvēja visu grīdu. Nekā. Nekur nevienas dobjas skaņas. Grīda bija nepārprotami viengabalaina. Pēc pusstundas viņiem meklējumi jau šķita bezcerīgi. Sarūgtinātā Plima apsēdās blakus Prīmusam un atbalstījās pret kādu krūku. Viņas garastāvoklis bija pavisam sabojājies.
— Ārā spīd saule, bet mēs rāpojam pa pagraba grīdu. — Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un aizpūta matu šķipsnu no sejas. — Vīna pagrabs! — viņa sauca. — Mēs esam kļūdījušies! Varbūt tas vispār nav Mēness sirpis, bet gan vietējo vīndaru ģerbonis. — Viņa apjukusi palūkojās uz Prīmusu. — Bet ko šī zīme pazaudējusi tieši šai pagrabā?