Prīmuss raudzījās kaut kur tukšumā. Viņš jau sākotnēji bažījās, ka šai zīmē neatradīsies nekāds mehānisms. Galvā jaucās dažādas domas. Kaut kāda jēga šai zīmei noteikti ir, tas bija nepārprotami skaidrs. Varbūt šis pagrabs kādreiz bija sapulču vieta un zīme bija to simbols? Varbūt šī zīme norāda uz konkrētu vietu, piemēram, uz kādu ieeju? Ikviens skaidrojums šķita ticams. Varētu pieļaut, ka akmens plāksne ar zīmi ir daudz vecāka nekā tornis un ka tas uzbūvēts jau virs pagraba. Lai arī viņš pūlējās, neviens risinājums nešķita pietiekami labs.
Plima dziļi ieelpoja. Viņa garlaikoti pētīja koka krūkas. Tās šeit bija sešas un bija novietotas uz neliela plauktiņa gar sienu — pa trim katrā pusē.
— Mozeles vīns! Tas, šķiet, varētu būt ļoti labs.
Viņa noteikti nebija īpaša vīnu pazinēja, jo šis izteiciens nenozīmēja pilnīgi neko. Patiess vīnu cienītājs samaksātu veselu kapitālu, lai piekļūtu šo krūku saturam. Prīmuss vīnus pazina vēl mazāk nekā Plima.
— Nav ne jausmas! — viņš norūca. — Manuprāt, vīns ir šausmīgi negaršīgs, un man ir vienalga, kāds tam nosaukums.
Plima nolika klēpī savu somu un sāka tajā vandīties.
— Man arī labāk garšo tēja, — viņa trallināja, rakņādamās somā. — Tomēr vīns it labi noder vārīšanai. Vislabāk tas piemērots burvju dzirai ķermeņa kopšanai, un šeit vīns nāk tikai par labu. — Viņa izcēla no somas nelielu ampuliņu, atkorķēja to un iepūta tajā. — Tukša! Vai tu iebildīsi, ja es mazliet atliešu?
— Nebūt ne, — Prīmuss pamāja ar roku. — Vari ņemt tik, cik spēj aiznest. Manis dēļ vari atnākt vēl un aiznest kaut visu.
Plima piecēlās un palūkojās uz kādu krūku.
— Ko mēs darīsim ar bibliotēku? — Viņa grieza krūkas krānu. — Satiksimies pie manis un…
Viņa aprāvās teikuma vidū. Krāns nekustējās ne par matu. Plima sakoda zobus un ar visu spēku uzgūla krānam. Tad meta mieru un papurināja roku.
— Tas muļķīgais krāns ir ieķēries, — viņa piktojās. — Šodien vispār neveiksmīga diena.
— Ļauj, pamēģināšu. Varbūt tu griezi uz nepareizo pusi.
Prīmuss nostājās blakus, paspieda krānu pa labi un pavilka.
Nekas nenotika. Viņš pamēģināja no otras puses, bet viss velti. Tikai tad, kad viņš pavilka krānu uz leju, kaut kas noklikšķēja. Krāns padevās, noliecās uz leju, bet, tikko Prīmuss to pavilka uz priekšu, krūkas priekšējā daļa izgāzās ārā. Viņiem pavērās slepena eja.
Iestājās klusums. Prīmuss ar Plimu stāvēja pagalam samulsuši sava atraduma dēļ un skatījās caurumā. Neviens to nebija gaidījis. Plima attapās pirmā.
— Cik ilgi tu šeit dzīvo? — viņa ievaicājās. — Manuprāt… — viņa vārstīja muti. — Es pirmo reizi esmu tavā pagrabā. Un ko es atrodu? Slepenas durvis! — Viņas skatiens bija pārmetošs. — Ja es šeit dzīvotu, es šīs durvis jau sen būtu uzgājusi. Kurp, tavuprāt, ved šī eja?
— Kā lai es zinu? — Prīmuss novilka un pabāza galvu ejā. — To viegli uzzināt. Katrā ziņā šis ceļš nešķiet tik garš kā tunelis pagājušonakt.
— Par kādu tuneli tu runā?
— Vēlāk izstāstīšu. Man tev vēl šis tas jāparāda. Tomēr pagaidām šeit mums svarīgāks darbs darāms.
Prīmuss paņēma laternu un iekāpa krūkā.
— Aiziet, — viņš nočukstēja. — Paraudzīsimies, ko šis pagrabs mums vēl pavēstīs. Esmu pārliecināts, ka atradīsim šeit daudz vairāk nekā dažas vīna krūkas.
Plima pacēla kleitas malu un arī iekāpa krūkā.
Krūka bija tik augsta, ka Prīmuss un Plima varēja izslieties gandrīz visā augumā. Abu soļi atbalsojās krūkas velvēs, līdz viņi nonāca ejas otrā galā. Eja veda tieši cauri pagraba sienai. Prīmuss izstiepa roku ar laternu — aiz sienas bija neliela telpa. Viņi uzmanīgi devās lejup pa nelielām kāpnītēm.
Šķita, ka šī telpa kādreiz bijusi darbistaba. Laterna apgaismoja milzīgu rakstāmgaldu pie telpas pretējās sienas. Uz tā bija sakrautas zīmītes, papīri un rakstu ruļļi, kurus klāja bieza putekļu kārta. Prīmuss piegāja pie galda, pacēla galvu un palūkojās griestos. Viņš bija pamanījis mazu gaismas stariņu, kas apgaismoja sīkus puteklīšus. Kā tas iespējams? Torņa pagrabā nebija nevienas lūkas. Vai tiešām šeit ir kāds slepens lodziņš? Prīmuss uzrāpās uz galda. Tiešām! Tieši virs galda augšup veda neliela eja.
— Paskaties šeit, — viņš noteica un pasniedza Plimai laternu. — Es tūlīt nākšu.
— Pag! — viņa protestēja. — Ko tas nozīmē — es tūlīt nākšu?
Tomēr, pirms viņa paguva attapties, Prīmuss jau lidoja augšup.
Šahta bija tieši tik plata, lai Prīmuss varētu izplest spārnus. Ātriem spārnu vēzieniem viņš cēlās augšup. Vispirms pēdas piecpadsmit eja stiepās taisni augšup, līdz atdūrās koka grīdā. Tur varēja būt augšstāvs. Ja vien viņš bija pareizi sapratis, virs viņa atradās virtuve. Prīmuss paraudzījās apkārt. Tagad šahta meta līkumu, kļuva šaurāka un izveda pie atveres, kas bija pārbāzta ar lapām. Dienas gaisma ielauzās tikai pa šauru šķirbiņu. Viņš pieķērās pie sienas un palūkojās ārā.
Jā, tieši to viņš bija gaidījis. Prīmuss atradās zem virtuves ēkas otrā pusē. Šī eja bija izveidota starp mūra akmeņiem un no ārpuses vispār nebija saskatāma. Viņš bija satriekts. Tik prasmīgi prata strādāt tikai lieliski meistari. Šo eju viņš nebūtu atradis ari pēc tūkstoš gadiem.
Tagad vajadzēja parūpēties par gaismu. Viņš pacēla kājas un pamatīgi iespēra pa lapu krāvumu. Tās izbira ārā. Šahtā ieplūda gaisma, un pagrabā kļuva gaišs. Tad Prīmuss laidās lejup.
Šeit viņš pārtapa cilvēkā un galanti paklanījās.
— Ar tavu atļauju, — viņš teica Plimai, — šo atklājumu es atstāšu sev. — Pēc tam viņš nopūta laternu.
Abi uzmanīgi palūkojās apkārt. Telpa nebija lielāka par vīna pagrabu, un šeit bija daudz interesanta. Likās, ka šeit bijusi kāda zinātnieka darbistaba. Pie sienām karājās pergamenti ar maģiskām formulām un ķīmijas tabulām. Visur papīru un grāmatu grēdas. Telpā bija divi plaukti, kumode un koka kastes, kaktā nomesti metāla āķi un lāpstiņas, kas bija apsieti ar auklu un milzu pušķi no lentes.
— No Kalnraču ģildes — par ilggadīgo draudzību, — Prīmuss izlasīja uzrakstu uz lentes. — Tā varētu būt dāvana no koboldiem.
Viņš sarauca pieri un uzmanīgi aplūkoja lenti. Zem uzraksta bija saskatāms ģerbonis, kurš šķita pazīstams. Tajā bija attēloti sakrustoti āķis un lāpstiņa. Prīmuss iebāza roku kabatā un izcēla no tās pogu, kuru viņam bija iedevis putnubiedēklis Čaks. Ne mazāko šaubu: ģerboņi bija pilnīgi vienādi. Kā putnubiedēklim bija izdevies noraut pogu no kalnrača kobolda jakas? Tik drosmīgu Čaka rīcību iztēloties bija grūti.
Tad Prīmuss ķērās pie grāmatām plauktos.
— Aizmirstā maģija, Ledus laikmets, Apburtie kalni. Pilnīgi citi temati nekā grāmatām torņa istabiņā. Kaut kas neaptverams, šeit ir pat grāmata par Sēra kalniem! To es ņemšu līdzi.
Prīmuss izņēma grāmatu no kaudzes un nolika uz kāpnītēm pie izejas. Tad devās pie rakstāmgalda, lai apskatītu papīru krāvumu. "Raksti par vēju," viņš bija pārsteigts. "Vēja mācība un vēja valoda. Neko neesmu par to dzirdējis."
Viņš aplūkoja pergamentus, kas bija no vienas vietas aprakstīti ar ķīmijas formulām. Prīmusu šie papīri neinteresēja. Vienīgais, ko viņš saprata — visas formulas ir saistītas ar metālu kombinācijām.