— Man ļoti gribētos zināt, kam tas viss ir piederējis, — viņš prātoja, veroties apkārt telpā.
— To es varu tev pateikt, — aiz muguras iesmējās Plima. Viņa stāvēja pie sienas un aplūkoja daudzās apliecības un diplomus. — Es arī brīnījos par to, kad tik senā pilī atradu jaunākos "Burvju Ziņu" numurus. Un tagad es lasīšu, kas te rakstīts! — Viņa noliecās un lasīja: — Alternatīvās burvju mākslas pētnieku olimpiādes uzvarētājam, profesoram doktoram Magnusam Ulmem tiek piešķirts "Burvju Ziņu" mūža abonements. Žurnāls ik mēnesi tiks piegādāts Dadžu takā 13, Miglas lauku pasta apgabalā, Nezāļu valstībā. Patiesā cieņā Kesela izdevniecība.
Plima smīnēja.
— Jā, to es saprotu — tā tik ir balva! Vienīgais, ko es kādreiz esmu laimējusi, bija gaisa baloniņu saišķis. Vai tu esi dzirdējis par šādu profesoru Ulmi?
Prīmuss papurināja galvu un aplūkoja apliecības. Profesors
Ulme? Vārds bija svešs. Viņš apskatīja diplomus un dziļā cieņā nosvilpās. Šie diplomi liecināja, ka profesors Ulme bija ne tikai senlaicīgu burvju zinību meistars, bet arī doktora grāda ieguvējs teju visās slepeno zinātņu jomās. Viņš bija alķīmijas profesors, astroloģijas profesors un pat mitoloģijas profesors.
Kamēr Prīmuss apbrīnoja neskaitāmos apbalvojumus, Plima devās apskatīt kumodi. Viņa atvēra atvilktnes un tajās rakņājās. Ielūkojusies apakšējā atvilktnē, Plima sāka starot.
— Nespēju noticēt! — viņa sauca. — Tie ir īsti burvju rieksti! Vai zini, cik grūti tos sadabūt?
Prīmuss pašķielēja uz viņu, pēc tam uz brūnajām bumbiņām atvilktnē.
— Man tādi nav bijuši vajadzīgi. Ko ar tiem dara?
— Tie ir tūkstoškārt labāki nekā sveces, — Plima attrauca. — Tie nedūmo, nesmird un ar tiem nevar apdedzināt pirkstus.
Viņa nekautrējoties izvilka visu atvilktni un iebēra tās saturu savā somā. Prīmuss satvēra vienu riekstu un uzmanīgi aplūkoja to.
— Koboldi noteikti tos dedzināja, rokot tuneli.
— Iespējams, — Plima noteica. Tad atņēma Prīmusam riekstu un iemeta somā. — Tagad tie apgaismos manu ceļu.
Pēc tam viņi turpināja telpas apskati. Plima vispirms rūpīgi izpētīja mazās kastītes pie plauktiem. Ikreiz, atrodot kādu jaunu burvju piederumu, viņa sarūgtināta novaidējās. Viņas soma jau bija pārbāzta, un tajā vairs neko nevarēja ielikt. Ar smagu sirdi viņa prātoja, ko varētu no somas izņemt, lai ieliktu vēl kaut ko.
Prīmuss jau bija apsekojis plauktus un grasījās pievērsties rakstiem uz rakstāmgalda. Viņš notrauca putekļus no grāmatām, pārlapoja dokumentus, līdz beidzot zem papīru grēdas atrada ādas mapi. Tikko viņš to atvēra, uzreiz saprata, kam piederējusi šī darbistaba.
— Plima! — viņš sauca. — Manuprāt, šis zīmējums tev varētu būt pazīstams.
Plima palūkojās pāri savai milzīgajai somai, tad piecēlās un nāca pie Prīmusa.
— Tas ir ļoti līdzīgs manam plānam.
Prīmuss smaidīja. Mapē bija kaudze pergamentu ar skicēm un zīmējumiem, kuri nepārprotami bija viena meistara darināti, turklāt veltīti vienam tematam — Mēness sirpim!
Tas bija attēlots no visām pusēm un visos iespējamos izmēros. Tur bija pētījums par ornamentiem, kuri rotāja sirpi, zīmējumi ar tā izvietojumu debesīs un neskaitāmas skices ar tumsas režģi, ko zīmējumu autors bija izpētījis ļoti sistemātiski.
Plima bija satraukta.
— Varbūt tur ir kāds plāns ar norādījumiem, kur sirpis nokrita vai kur tieši patlaban atrodas tā lauskas?
Prīmuss pētīja papīru kaudzi.
— Nē, — viņš noteica. — Nekā tamlīdzīga. Iespējams, šo zīmējumu autors ir profesors Ulme, un tad viņš ir atradis citas pēdas. Formulas un skices drīzāk liecina, ka viņu mazāk interesē pašreizējā Mēness sirpja atrašanās vieta, bet vairāk — kā tas savulaik ticis izveidots.
— Un kā gan tas ticis izveidots? — Plima saviebās. — Tas ir aprakstīts šais kricelīgajos zīmējumos?
— Nezinu. — Prīmuss parādīja aprēķinus. — Es nespēju izprast šos penterējumums. Turklāt nemaz neesmu pārliecināts, vai profesors Ulme to ir uzzinājis. Iespējams, šais papīra kalnos aprakstīti tikai eksperimenti, kas lai zina?
Prīmuss pagrāba pergamentu un pavērsa pret gaismu. Tomēr, tāpat kā Plimas plānā, arī šeit nebija saskatāmas nekādas slepenās zīmes vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Klau, Plima, — viņš teica. — Šķiet, ka mums ir tikai viena iespēja. Mums šonakt jāiekļūst bibliotēkā un jānozog tā grāmata. Mēs joprojām zinām tikai to, kā šis Mēness sirpis izskatījās. — Prīmuss paņēma zīmējumu, kurā bija attēlota sirpja konstrukcija.
— Ja uz to paraugās šādi, tādi…
Pēkšņi viņš apklusa un samiedza acis.
— Acumirkli, — viņš sauca, turot pergamentu virs galvas.
— Es kaut ko saskatīju zem šā zīmējuma. Bet tas nav slepenraksts. — Prīmuss nolika pergamentu uz gada un aplaizīja pirkstu. — Šeit salipušas divas lapas! — Viņš uzmanīgi novilka virsējo loksni. Zem tās parādījās karte.
Plima uzgavilēja. — Tā ir apvidus karte! — viņa priekpilni iesaucās. — Tajā noteikti ir norādes par lausku atrašanās vietu!
Abi lūkojās kartē. Tomēr jau pavisam drīz Prīmuss sarauca degunu.
— Loti dīvaina karte, — viņš noteica. — Kas te varētu būt attēlots ?
Vispirms Prīmuss neticīgi papurināja galvu, bet pēkšņi sajūsmā uzgavilēja.
— VAI TU MAZ ZINI, KAS TAS IR???!! — viņš sauca.
— Protams, — atskanēja atbilde. — Karte.
— Ak, jā, protams, karte, — Prīmuss attrauca. — Tikai tā ir kalnu koboldu eju karte.
— Tiešām? — Plima vīlusies novilka. — Ak vai. Bet es domāju, ka tās ir upes.
— Nē, paskaties pati. — Prīmuss pārvilka ar pirkstu pa pergamentu un norādīja uz dažādiem apvidiem. — Šeit ir Miglas lauki, tur ir ejas zem Tumšā meža un labajā pusē tuneļi līdz pašai Hoenveisai. Šeit apzīmētas ieejas.
Viņš noliecās tik zemu, ka deguns teju iedūrās kartē.
— Šeit ir ieeja no Tumšā meža puses, kur mēs abi iepazināmies, šeit ir lielais akmens pie Zāļu ceļa. Viss ir iezīmēts. — Viņš gandrīz čukstēja. — Tagad tikai jāizpēta, kā nokļūt līdz šīm ieejām.
Plima nevēlējās sabojāt šo spēli. Viņa pietēloja, it kā šie atklājumi būtu ļoti interesanti.
— Kas tas ir? — viņa pavaicāja un rādīja uz lielu, zilu plankumu.
Prīmuss tur paskrāpēja ar nagu.
— Šeit profesoram noteikti apgāzusies tintnīca, — viņš atteica. — Tas nekas. Tāpat viss ir labi saskatāms. Es ņemšu karti līdzi. Ja kādreiz iekļūšu šajās ejās, vismaz zināšu, kurp tās ved.
Viņš salocīja pergamentu un ielika mapē. Tad ķērās atlasīt grāmatas, kuras grasījās ņemt līdzi tornī. Plima klīda pa telpu, raudzīdamās, ko vēl varētu pievākt.
— Paskat, šis gan ir smieklīgs, — viņa ķiķināja.
— Kas? — Prīmuss vaicāja, pat neatskatīdamies.
— Šis profesors Ulme. Gribi redzēt, kā viņš izskatījās?
Prīmuss nolika grāmatas uz kāpnītēm un devās pie viņas.
Plima turēja rokā fotogrāfiju misiņa rāmītī.
— Tā bija starp kastēm. Vidū noteikti ir viņš. Abi pārējie ir pārāk jauni, lai būtu profesori.
Prīmuss lūkojās fotogrāfijā. Tā bija ļoti sena, un tajā bija kāds vecs vīrs ar garu bārdu un labsirdīgu skatienu. Viņš smaidīdams balstījās uz spieķīša. Prīmuss klusēdams pētīja fotogrāfiju. Vai viņš jau ir redzējis šo vīru?! Galvā jaucās domas. Protams! Viņš atcerējās. Šo veco vīru viņš bija redzējis sapnī. Tai pašā sapnī, kur viņš bija sastapies ar mazo ākstiņu. Vai tiešām viņš savulaik ir pazinis Magnusu Ulmi? Prīmuss aizvēra acis un sāka lauzīt galvu. Tomēr Plima ātri vien atgrieza viņu realitātē.