— Šis ir līdzīgs tevi — viņa iesaucās.
Prīmuss vēlreiz palūkojās fotogrāfijā un apskatīja abus pārējos cilvēkus, kas stāvēja blakus Magnusam Ulmem. Pa kreisi bija puisis ar platiem, iekritušiem vaigiem. Viņš stāvēja ļoti stalti, sejā rotājās viegls smaids, bet skatiens bija stingrs. Viņa acis bija tik gaišas, ka vecajā fotogrāfijā izskatījās teju baltas. Zēns otrā pusē bija aplicis roku ap vecā vīra pleciem. Viņš bija vājiņš un ar izteiksmīgu degunteli.
Plima iedunkāja Prīmusu.
— Tas varētu būt tavs brālis, — viņa smējās un rādīja uz smailo degunu. — Turklāt viņam ir tāds pats tērps kā tev.
Viņai bija taisnība. Zēnam mugurā bija melna fraka ar uzliekamu apkaklīti, rokā — cilindrs. Tomēr arī otram bija tāda pati fraka.
Primuss apgrieza fotogrāfiju. Tagad viņam tiešām aizsitās elpa. Otrā pusē plašā rokrakstā bija rakstīts veltījums:
Plima klusēja. Prīmuss strauji pagrieza fotogrāfiju atpakaļ. Viņš stingi lūkojās sejās senajā attēlā.
— Njā, — Plima beidzot ierunājās. — Šeit tu neesi vēl tik bāls, un deguns… lai gan tu joprojām esi tāds pats kā šai fotogrāfijā. — Viņa cienīgi pamāja ar galvu. — Tu nemaz neesi mainījies.
Prīmusa galvā valdīja pilnīgs haoss. Kā tas varēja būt, ka viņš nemaz neatcerējās Magnusu Ulmi? Kā tas varēja būt, ka viņš nespēja atcerēties pilnīgi neko, kas kādreiz ir noticis? Kas toreiz notika?
Viņš atkal atcerējās ainu, kā divi zēni skrien pa pļavu. Vai tiešām viņš bija viens no šiem zēniem? Viņš un tas otrais. Kā viņu sauca? Rūvens…?
Prīmuss atkal paraudzījās fotogrāfijā. Otrais puisis šķita pazīstams. Augstie vaigu kauli un gaišās acis. Kā Prīmuss viņu pazina?
— Saki man, lūdzu, — klusumā atskanēja Plimas balss. — Vai tas nav noslēpumainais vīrs no bibliotēkas? — Viņa uzmanīgi paskatījās fotogrāfijā. — Protams! — viņa iesaucās. — Tas taču ir Rābenšteins! Vai tiešām tu kādreiz draudzējies ar šo rūgumpodu?
Prīmusam nekas cits neatlika, kā vien piekrist.
— Prātam neaptverami, — viņš piktojās. — Tāpēc viņš vaicāja manu vārdu. Man jau toreiz šķita dīvaini, ka viņš tā izsmējīgi uz mani palūkojās.
— Bet kāpēc viņš tagad ir daudz vecāks par tevi? Šai fotogrāfijā jūs esat viena vecuma.
Prīmuss sakrustoja rokas uz krūtīm un paraudzījās griestos.
— Nezinu gan. Manas atmiņas ir kā saplosītas. Kaut ko es kopā ar šo puisieti pirms veselas mūžības esmu meklējis mežā, bet ko ?
Viņš cieši samiedza acis. Abiem zēniem mežā kaut kas noteikti bija līdzi! Jā! Viņiem bija lampas un virves. Prīmuss atcerējās, kā viņi stāvēja mežā pie gravas. Vai viņi ar Rābenšteinu tajā nolaidās? Ko viņi tur meklēja? Prīmusam nebija atbilžu uz šiem jautājumiem.
— Labi, — viņš beidzot noteica. — Nedomāju, ka šī galvas lauzīšana mums kaut ko palīdzēs. Tomēr jau visai drīz mēs atradīsim šā noslēpuma pēdas. — Viņš sasita plaukstas. — Sāksim šonakt. Mēs dosimies uz bibliotēku un nokāpsim tās pagrabā. Mēs taču esam pagraba pārmeklēšanas speciālisti, vai ne? Sameklēsim grāmatu un uzzināsim, kas tajā apslēpts. — Prīmuss paķēra fotogrāfiju un ielika azotē.
— Dosimies augšā! Es vakarnakt mežā atradu kaut ko, kas man tev noteikti jāparāda. Virbūt tu zināsi, ko ar to iesākt.
Viņi savāca savu mantību un cauri vīna krūkai atgriezās vīna pagrabā.
Plima uzkavējās pie Prīmusa, lai noklausītos aizraujošo stāstu par viņa piedzīvojumu. Viņa apbrīnoja zelta plāksnīti, kuru viņš bija atradis uz klintsradzes.
Kad norietēja saule un Prīmuss, domās iegrimis, sēdēja uz
rakstāmgalda, Plima sen jau bija devusies mājup. Viņam blakus uz galda stāvēja fotogrāfija. Spogulis lēnām atvēra acis.
— Cik jauka draugu fotogrāfija, — viņš noteica un piemiedza ar aci. — Vai šodien atkal kaut ko meklēji ?
— Kas man būtu meklējams? — Prīmuss attrauca. Spogulis iesmējās.
— Tāds tu man patīc, mazais. Tev vienmēr bijusi gaiša galviņa. Es to ievēroju jau pirmajā dienā. — Viņa balss pieklusa.
— Pirms dažām dienām tu meklēji kaut kādas apslēptas durvis. Vai esi atradis? Vai tagad tu meklē kaut ko pilnīgi citu?
Prīmuss aizdomājās. Spogulis turpināja:
— Manuprāt, tu pats daudz labāk zini, ko īsti meklē. Bet, ja tu to nezini, kāpēc lai es to zinātu? Es varu tev pateikt tikai vienu: domā par visu, ko lasi un ko jau esi lasījis. Neaizmirsti neko, ko esmu tev teicis. Tomēr viena lieta ir daudz svarīgāka par visu, mīļais Prīmus. — Viņš pamāja ar galvu uz Rābenšteina attēlu.
— Vienmēr paturi prātā, ka tu savas dzīves laikā esi kļuvis daudz gudrāks nekā visi pārējie tur.
MIGLAS FEJAS TĒLS
Jligļu ēnas lēnām slīdēja pāri noriņai, kad saule rietot aizslīdēja aiz Tumšā meža. Karstā vasaras diena, kas iestājās pēc negaisa, nebija gājusi secen arī Plimas mazajam dārziņam. Zāle kuploja leknā zaļumā, dobēs brieda dārzeņi, visos podiņos un kastēs mirdzēja puķes. Pie raganas mājiņas spirgtajā vakara gaisā, kam piejaucās vircotais kamīna aromāts, dejoja odu mākonis. Viss liecināja par to, ka Plima kaut ko vārīja. No skursteņa vēlās biezi dūmu mutuļi, virtuvē šķindēja pannas un skārda bundžas. Čaks stāvēja salātu dobē, sapņaini lūkodamies rietošajā saulē, kas apspīdēja mazo dārziņu. Viņam uz galvas sēdēja divi strazdi, kuru treļļiem putnubiedēklis piebalsoja.
Pēkšņi namiņa durvis atvērās. Augstu saspraustiem matiem, rūtainā priekšautā Plima izskrēja no mājiņas. Strazdi aizspurdza. Plima filca čībiņās teciņiem skrēja uz dārzeņu dobi. Viņai rokā bija grieznes un receptei līdzīga lapiņa. Pieskrējusi pie dobes, viņa murminādama sāka vandīties pa zālītēm. Tad nogrieza lociņu saišķīti, noplūca pētersīļus, sastūķēja tos priekšauta kabatā un tāpat teciņus trauca atpakaļ.
Čaks ziņkāri noraudzījās viņas darbībās.
— Hei, Plima! Ko jūs tur darāt?
Bet Plimai nebija laika kafijas pauzītei ar putnubiedēkli. Viņa tikai novēcināja grieznes un aizcirta durvis. Čaks sarāvās: viņš tikai gribēja mazlietiņ papļāpāt. Vīlies viņš pagriezās un no jauna pievērsās saulrieta vērošanai. Tomēr pavisam drīz durvis atkal atvērās.
"Es zināju, ka kaut ko būšu aizmirsusi," Plima piktojās.
Viņa aizskrēja aiz mājas stūra, kur atradās slepenā dobe ar burvju zālītēm. Tur viņa saplūca velna piparus, izraka divas garu saknītes un veicīgi metās atpakaļ uz virtuvi. Pie namdurvīm stāvēja Čaks, kurš neslēpti garlaikojās.
— Ak, Plima, — viņš teica. — Es te mazliet padomāju par salātu gliemežiem. Vai zināt, ka patiesībā tie ir gaužām jauki…
Plima papurināja galvu.
— Man patlaban nav vajadzīgi gliemeži, — viņa noteica. — Sarīko ar viņiem skriešanās sacīksti un rīt pastāstīsi, kurš uzvarēja.
Viņa iegāja mājā, tomēr pirms durvju aizvēršanas vēlreiz pabāza galvu ārā. Paraudzījās garām Čakam ar meklējošu skatienu.
— Klau, saki, kur palicis ķirbis? Priekšpusdienā taču bija vēl šeit, vai ne?
— Jūs runājat par Snigu? — putnubiedēklis atvaicāja. —Jā, tiešām žēl. Vai zināt, viņš devās ceļā — bija šausmīgi noilgojies pēc savas komposta kaudzes…