Plima tālāk neklausījās, tikai pamāja ar galvu un aizvēra durvis.
Raganas ķēķī viss virda un burbuļoja, telpa bija pilna ar tvaikiem. Uz grīdas mētājās grāmatas, bļodas un visādi burvju krāmi.
Plima pārkāpa pāri podu kaudzei, paķēra misiņa bļodu un devās pie pavarda. Liesmas laizīja raganas podu, kurā burbuļoja dzeltenbrūna vira. Plima nostājās uz vienas kājas, ar otru atvēra plīts durtiņas un iemeta liesmās vēl vienu pagali. Tad piesteidzās pie galda, kur stāvēja atvērta grāmata ar nepārprotamu nosaukumu "Mazā ielaušanās ābece". Plima ļoti nopietni gatavojās gaidāmajam lidojumam uz bibliotēku. Ap grāmatu bija saliktas neskaitāmas ampuliņas, kuru uzlīmītes ar krecelīgiem uzrakstiem liecināja, ka Plima ir gatava jebkurai iespējamajai nejaušībai. Vienā ampulā bija "Bēgšanas ziede", blakus — "Garo pirkstu skābe" un "Trokšņu eļļa". Pudelīte ar uzrakstu "Laupītāju dūmi" pagaidām bija tukša, bet to varēja piepildīt arī vēlāk. Patlaban bija svarīgāki darbi darāmi.
Plima iemeta bļodā velna piparu un garu saknīti, nolika trauku uz galda un aiztipināja pa trepītēm uz jumtistabiņu. Pēc brīža viņa atgriezās ar smagu sējumu padusē. Kad biezā grāmata nobūkšķēja uz galda, gaisā pacēlās biezs putekļu mākonis.
Uz grāmatas vāka trekniem burtiem stāvēja rakstīts: "Raganu pašaizsardzība".
"Tā, mans mīļais Rābenštein," viņa bubināja. "Es tev parādīšu. Es tevi pamatīgi uzkarsēšu, vari būt drošs."
Ar graciozu rokas kustību Plima pielika pirkstu pie mēles, tad sāka šķirstīt grāmatu. Tajā bija lieliskas receptes raganu lāstiem un neganti burvju līdzekļi, kurus viņa mīļuprāt izmēģinātu ar Rābenšteinu.
"Tā, tā, ko gan es varētu piedāvāt mīļajam Rābenšteina kungam?" viņa dudināja. "Kā būtu ar dažām pūžņu bumbām, tikpat lielām kā basketbola bumbas?" Plima pāršķīra lapu. "Nav slikti," viņa noteica. "Varētu pieburt viņam slaucamās govs tesmeni. Ak nē, sagādāšu abus labumus!"
Izvēle bija grūta. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņa izšķīrās par īpaši pikantu maisījumu. "Smieklu maiss" sastāvēja no trim dažādiem burvju dzērieniem. Vispirms dzērienu iebaudītāja kauli pārtapa mīkstā, gumijai līdzīgā masā, un tas sabruka kā mīklas klucis. Tad sākās nevaldāma smieklu lēkme, kas noslēdzās ar baisām žagām.
"Jā, maisījums bija varens," Plima nodomāja. "Līdzko tas iedarbosies, upuris spēs tikai ļumēt kā ķiķinošs pudiņš — turklāt vairāk nekā divas stundas."
Tādas lietas Plimai patika. Viņa pārlasīja recepti, pārliecinājās, ka sagatavojusi visas nepieciešamās piedevas un ķērās pie darba.
Tieši pusnaktī ieradās Prīmuss. Viņš piezvanīja pie durvīm.
— Vaļā! — Plima iesaucās.
Prīmuss pārkāpa pāri slieksnim. Jau priekštelpā viņš sajuta asu, kodīgu smaku. Gaisā tik nežēlīgi oda pēc pipariem un sēra, ka viņam aizkrita deguns. Viņš pagāja garām plauktiem un atvēra priekškaru. Raganas ķēķī izskatījās tā, it kā šeit būtu eksplodējusi bumba. Sienu pie pavarda no augšas līdz lejai klāja kvēpi, pie skapja gulēja katls ar dibenu uz augšu, konservu burkas mētājās uz grīdas ap apgāzto plauktu. Katrā solī kāja aiz kaut kā aizķērās. Uz grīdas mētājās raganu grāmatas, cepešpannas, katli bija sakrauti kaudzē, un no griestiem nokarājās veļas auklas.
Plima stāvēja kaktā pie skapja un drudžaini vandījās somu un apģērbu kaudzē. Beidzot ar pamatīgu rāvienu viņa no krāvuma izvilka savu motorslotu.
— Sveika, mana labā. Kas noticis? — Primuss ievaicājās.
— Jā, tiešām — kas? — Plima iekliedzās un apcirtās.
Viņas acis bija tumši iekrāsotas, mati cieši sasieti astē un lūpas — ugunīgi sarkanas.
— Es strādāju! Vai tas nav redzams?! Jā, pa starpu notika šis un tas, bet vispār — vari, mīļais, man noticēt — viss ir lieliski.
Viņa aizkļuva līdz galdam, kur atradās ārsta koferītis, un lepni rādīja Prīmusam sarūpētās ampulas.
— Tu pat iztēloties nevari, ko esmu sagatavojusi, — viņa iesāka. — Ar šiem brīnumlīdzekļiem mūsu ceļojums pārtaps patīkamā pastaigā. Vienalga — aizbīdņi, slēdzenes vai ķēdes — mēs visu uzlauzīsim. Tostarp neviens pat nepamanīs, ka esam tur bijuši. O! Kamēr neesmu aizmirsusi! Es tev neesmu parādījusi pašu labāko. — Viņa nolika ampulas un ar smalkajiem pirkstiem no somas izcēla maziņu aerosola flakoniņu. —Ja pēkšņi mums ceļā gadīsies Rābenšteins, man viņam ir īpašs pārsteigums. Tas ir trakoti eksplozīvs, smirdīgs kā elle, bet tāpēc tā iedarbība ir jo smieklīgāka. Rābenšteinam arī noteikti patiks.
Plima pamirkšķināja Prīmusam un aizcirta sarkano ādas somu.
— Nu, ko mēs vēl gaidām? Iesim un paņemsim to grāmatu!
Dārzā Plima uzkāpa uz savas motorslotas, uzlika pilota cepuri un novietoja somu uz stūres. Prīmuss laidelējās apkārt.
— Esmu izdomājis mums rīcības plānu, — viņš teica. — Mums iespējami nemanāmāk jāiestūrē tavs pļērcošais braucamais pilsētā, tāpēc lidosim pa apkārtceļu. Pilsētas mūris austrumu pusē netiek īpaši uzmanīts, tādēļ lidosim no tās puses un cerēsim, ka neviens mūs nepamanīs.
Plimai nekas nebija iebilstams.
— Laidīsimies pāri mežam līdz Mēnessgaismas ezeram, tad mazu gabaliņu pāri laukiem uz austrumiem, — Prīmuss turpināja. — Tur metīsim līkumu un ielidosim pilsētā no pretējās puses. Pat ja naktssardze uz pilsētas mūriem izdzirdēs tavas slotas pļerkstēšanu, viņi ilgi nevarēs saprast, kur mēs atrodamies.
— Viss skaidrs, — Plima īsi noteica un pielaida motoru.
Varens plarkšķis aizskanēja pāri mežam, un motorslota sāka
dūkt vienmērīgi. Plima uzlika brilles, nospieda gāzi. Abi pacēlās gaisā un pazuda nakts tumsā.
Jau drīz vien viņi ieraudzīja mirgojam Mēnessgaismas ezeru. Debesis bija skaidras un zvaigžņotas, un galvaspilsētas ugunis bija redzamas jau iztālēm. Plima lidoja netālu aiz Prīmusa, kurš cēlās arvien augstāk un augstāk. Viņi apmeta plašu loku ap pilsētu, līdz pamanīja tās austrumu nocietinājumu mūrus. Viņi nolidoja vēl gabaliņu taisni, tad Prīmuss krasi laidās lejup. Plima redzēja nozibam viņa papēžus. Viņa pārliecās pār stūri un ar visu spēku pagrieza slotu lidojumam lejup. Slota kaukdama traucās stāvus pretī zemei. Viņi izšāvās starp pilsētas mūru zelmiņiem un tagad laidās pāri māju jumtiem. Ielas bija tukšas. Abi zigzagā lidoja gar skursteņiem, ieraujot galvas plecos, tad zem jumtiņiem starp torņiem. Tādējādi, neviena nepamanīti, viņi sasniedza tirgus laukumu. Bibliotēka bija iespiesta starp akadēmijas ēkām, tās stiklotais jumts mirdzēja pat naktī.
Plima pagrozīja savu motorslotu. Tagad vajadzēja sameklēt piemērotu nolaišanās laukumiņu. Viņa paskatījās lejup un pamanīja līdzās stikla jumtam mūrīša izvirzījumu, kas šķita pietiekami plats un garš, lai uz tā varētu novietot slotu. Vēl labāku nolaišanās laukumu būtu grūti iztēloties. Plima trauca gar jumtu un nolaidās blakus Prīmusam uz mūrīša.
Tagad vajadzēja rīkoties ātri. Viņi noteikti jau bija pamodinājuši teju puspilsētas. Saliekušies abi kā kaķi aizslīdēja gar jumta kori, līdz sasniedza dzegas stūri. Šeit kādu laiku viņi palika nekustīgi stāvam.
— Kas ir? Vai domā, ka mūs kāds ir sadzirdējis? — Plima čukstēja.
— Kuš, — Prīmuss nošņācās un saspicēja ausis.
Tomēr bija dzirdama tikai baložu dūdošana. Viņš uzmauca cilindru dziļi uz acīm, pacēla apkakli, tad uzmanīgi palūkojās no paslēptuves.
— Gaiss tīrs! — viņš noteica. — Visi cieši un dziļi guļ. Aiziet! Vispirms jāsameklē jumta lūka.