Viņi nostājās uz izliektā stikla jumta maliņas. Tad Prīmuss uzkāpa uz paša jumta. Viņš noliecās un piespieda degunu pie stikla. Bibliotēkā valdīja piķa melna tumsa.
— Manuprāt, — viņš murmināja, — mēs esam virs halles aizmugures daļas. Šeit varētu būt parapsiholoģijas nodaļa. Mums vajadzīgais logs ir mazliet tālāk. — Viņš ar smaidu palūkojās uz Plimu. — Vismaz nav pretējā pusē. Citādi mums būtu jālido pāri visam jumtam. — Viņš piecēlās. — Nāc līdzi, — viņš čukstēja. — Lūkai jābūt kaut kur tepat.
Prīmuss un Plima klusēdami lidoja gar bibliotēkas sienu.
Abus melnos stāvus ievēroja tikai bariņš izbiedētu baložu. Viņi piesardzīgi devās tālāk, līdz sasniedza stikla jumta malu. Tur viņi ieraudzīja mazo pusatvērto jumta lodziņu.
Prīmuss triumfēja.
— Tas taču ir tas pats logs, vai redzi ? Un patiesi, kā jau biju domājis, tas pastāvīgi ir atvērts.
Jau drīz viņi aizkļuva līdz logam. Tomēr viss nebūt nebija tik vienkārši, kā šķita sākumā. Lai gan jumta lodziņš vienmēr bija atvērts, tas atradās vairāk nekā trīs soļu attālumā no jumta malas. Šos trīs soļus būtu jāsper pa stiklu. Prīmuss piesardzīgi uzlika kāju uz malējās rūts. Atskanēja knikšķis, tikko viņš ar visu svaru nostājās uz abām kājām, un stikla sajūta pārņēma visu viņa ķermeņa svaru.
— Tas neizskatās kā aicinājums ienākt, — Plima skeptiski novilka.
Prīmuss saviebās un pārliecināti pamāja ar galvu.
— Nekas, tā nav problēma. Šiem logiem ir vismaz divi simti gadu. Mums jāsadala ķermeņa svars, un nekas nenotiks.
Viņš nometās četrrāpus un līda prom. Plima sekoja. Viņa pārbijās, palūkojusies lejup pa logu.
— Viņam viegli runāt, — viņa stenēja. — Ja mēs šeit ielūzīsim, viņš aizlidos, it kā nekas nebūtu noticis. Toties mani nākamajā dienā atradīs kaut kur starp lauskām uz grīdas. Bibliotekārs mani noteikti nolādēs, jo es atkal būšu radījusi milzu nekārtību.
Tomēr stikls bija izturīgs, un gan Prīmuss, gan Plima laimīgi aizkļuva līdz lūkai. Prīmuss atvēra jumta logu. Pagaidām viss ritēja kā pa diedziņu. Logs neķērās un nebija pat ierūsējis. Viņš nogūlās uz vēdera, iebāza galvu pa logu un paraudzījās apkārt. Perfekti! Tieši zem viņiem nokarājās virves līdz balkoniņiem. Tagad jānovieto kāds balkoniņš zem loga, un jau drīz viņi varēs laisties lejup un augšup.
— Mirkli, — viņš noteica. — Es tūlīt atgriezīšos un paņemšu tevi līdzi.
Vēja ātrumā viņš pārtapa un ielaidās iekšā. Viņš aplaidās apkārt bibliotēkas telpai.
Lielajā hallē valdīja pilnīgs klusums. Gaiss joprojām smaržoja pēc svecēm, it kā grāmatu rakstītāji būtu šeit strādājuši līdz vēlai naktij. Prīmuss paraudzījās augšup. Zvaigžņu gaismā grāmatu ādas muguriņas šķita zilganas. Viņš saskatīja arī Plimas kundzi, kura gaidīja tur, augšā, pie jumta loga. Ilgi nekavēdamies, viņš satvēra kāda balkoniņa virves un traucās augšup, līdz nostājās tieši zem jumta loga.
— Vispirms nomet savu somu, — Prīmuss teica un pacēla rokas.
Plima pasniedza savu mīļāko piederumu pa logu.
— Vii tev, ja ļausi tai nokrist,— viņa čukstēja. — Tajā ieguldīts milzu darbs. Turklāt tad paspruks vaļā visi elles spēki, tāpēc uzmanies.
Prīmuss satvēra somu, pēc tam saņēma arī slotu.
— Tagad tu pati, — viņš nošņācās.
Mazliet negribīgi Plima atmuguriski ierāpās pa logu. Viņa pieķērās loga rāmim un palika, karājoties izstieptās rokās, virs Prīmusa galvas.
— Atlaid rokas, es tevi noķeršu.
Plima pāri plecam palūkojās uz Primusu, kurš stāvēja uz balkoniņa gandrīz metru zem viņas.
— Tu mani tiešām noķersi?
>
— Kas tas par jautājumu? Protams, es tevi noķeršu, — viņš nepacietīgi attrauca.
Plima atkal iztēlojās to baiso atspulgu spogulī, kurš ar katru dienu rādīja arvien tuklāku būtni. Tas bija tīrais brīnums, ka vecie logu stikli bija izturējuši viņas svaru.
— Es taču esmu daudz par smagu, — viņa vaimanāja. — Varbūt tu man labāk pasniegsi virvi, pa kuru es nošļūkšu lejā? Manuprāt, tā būtu prātīgāk.
— Nerunā muļķības! — Prīmuss iebilda. Tad palūkojās uz šmaugo Plimu, kura bija pat tievāka nekā viņš. — Atāķējies beidzot no tā loga rāmja un lec lejā!
Viņa aizvēra acis. Izvēles nebija. Ar klusu spiedzienu viņa ļāvās kritienam, un Prīmuss viņu tūlīt arī satvēra pie gurniem un nolika sev blakus uz balkona.
— Tā, lūk. Un kas te bija tik briesmīgs?
Plima kā atvainodamās aizklāja muti ar roku. Tomēr, izņemot baložus, neviens viņas spiedzienu nebija dzirdējis. Prīmuss pavilka virves, un balkons bez skaņas laidās lejup.
Tumsas aizsegā viņi devās gar grāmatplauktiem pie mazajām durtiņām. Pie pirmajām durtiņām Prīmuss pakāpās soli atpakaļ. Vai šīs bija pareizās, vai jādodas pie citām? Viņš jautājoši pavērās uz Plimu, parādīja uz durtiņām un mēmi pakustināja lūpas. Plima papurināja galvu, tad ar pirkstu norādīja garām Prīmusam uz blakus durtiņām. Viņš piekrītoši pamāja. Viņi steidza tālāk, un Prīmuss satvēra durvju rokturi. Slēgtas! Tomēr tas viņus nedrīkstēja aizkavēt. Turklāt Plima bija sagatavojusies jebkurai nejaušībai. Viņa atvēra savu koferīti un sameklēja mazu pudelīti ar eļļainu šķidrumu, kuru uzlēja uz slēdzenes.
— Tas dara brīnumus, — viņa čukstēja.
Pēc tam Plima sameklēja matadatu un prasmīgi kā pieredzējis mūķētājs pabakstīja atslēgas caurumā. Acumirklis, un durvis atvērās.
Prīmuss bija satriekts.
— Interesanti, kur tu to esi iemācījusies.
Plima apmierināti pamirkšķināja. Jaunās raganas arsenālā bija vēl daudz smalku iemaņu. Viņa pacēla pirkstu, parādīja uz mazo pudelīti, tad pieklauvēja pie durvīm. Bez mazākā troksnīša un pretestības smagās durvis atvērās. Tā bija visīstākā raganas māksla! Viņa lepni izslējās.
Viņi atradās pie vītņu kāpnēm. Tās stāvus veda lejup.
— Es tūlīt sameklēšu sveces, — Prīmuss ieteicās. — Tur, lejā, ir tik tumšs, ka dur kaut acī.
— Nevajag mums sveces. Man ir kaut kas daudz labāks.
Viņa pavandījās somā un izzvejoja nelielu, brūnu bumbiņu
dūres lielumā. Prīmuss atcerējās to. Tas bija burvju rieksts, kuru Plima bija paņēmusi darbistabā zem vīna pagraba. Viņa ielika bumbiņu saujā, nočukstēja dažus burvju vārdus un uzsita pa to. Uzšvirkstēja dzirksts, un bumbiņa sāka mirdzēt. Sākumā gaisma bija mazliet iesārta, tad kļuva dzeltena, līdz beidzot rieksts laistījās spoži baltā gaismā.
— Turklāt tas nekad nesakarst. Pamēģini. — Plima pameta viņam burvju riekstu.
Primuss satvēra mazo bumbiņu un paripināja saujā.
— Nav slikti, — viņš bilda. — Cik tev tādu ir?
— Divi tev un divi man. Tie spīdēs visu nakti. Salīdzinājumā ar tiem sveces ir vecas grabažas.
Viņi aizvēra smagās durvis un devās lejup pa kāpnēm.
Vienu stāvu zemāk viņi atkal atdūrās pret durvīm. Tās nebija aizslēgtas un veda glīti uzkoptā rakstāmtelpā, kas bija piebāzta ar dokumentu skapjiem. Pie galda, uz kura perfekti bija sarindoti rakstāmspalvu paliktņi, stāvēja grāmatu kaudzītes. Uz vienas no tām bija uzlīme "Jāsakārto".
— Šķiet, ka šī ir tā ērcīgā vīrišķa rakstāmistaba, — Prīmuss teica. — Varbūt tev vajadzētu viņu kādreiz uzaicināt. Viņš varētu pie tevis jauki uzkopties…
— Vilinošs piedāvājums, — viņa īdzīgi attrauca. — Mani vairāk interesē, kur viņš dabūjis šo grāmatu.
— Viņš taču teica, — Prīmuss atgādināja. — Tagad svarīgāk būtu uzzināt, kur viņš to nolicis. Rābenšteins lika manīt, ka šī grāmata nav paredzēta ikdienas lietošanai. Viņš noteikti ir pavandījies tur, kur viņam nekas nebija meklējams. — Viņš sarauca uzacis. — Un tieši šī vieta mums jāatrod!