Mirdzošo riekstu gaismā viņi atkal devās lejup pa kāpnēm. Viņiem sekoja tikai ēnas. Kad šķita, ka kāpnes nekad nebeigsies, tās pēkšņi aprāvās. Plima pacēla riekstu virs galvas. Skatienam pavērās šaura, līkumaina eja. Tās otrā galā bija saskatāmas durvis.
— Tā vien šķiet, ka esam uz pareizā ceļa, — Prīmuss izlēmīgi noteica un devās uz priekšu.
Jo vairāk viņi tuvojās milzīgajām durvīm, jo nelāgākas tās izskatījās. Tās nebija ne koka, ne metāla. Arī milzīgās eņģes bija tādas pašas. Izgājuši no ejas, viņi nostājās pie durvīm — tās bija no akmens! Pat to rāmis un aile bija izkaltas kā no viena bluķa. Abi sajutās pilnīgi bezpalīdzīgi. Šeit nelīdzētu Plimas matadata. Durvīm nebija ne roktura, ne slēdzenes. Durvju klātnes vidū rēgojās milzu seja, kas lūkojās uz viņiem pētoši un neuzticīgi.
Tā līdzinājās lauvas un auna krustojumam — ar izliektiem ragiem un saplacinātu purnu. No augšžokļa un apakšžokļa rēgojās asi ilkņi.
— Kur atslēga? — galva norūca.
— Hei, — Plima sarauca degunu. — Ko tev vajag?
— Atslēgu! — Lauvas galva noklabināja zobus.
— Ak tā… — Plima noteica. — Kāpēc uzreiz neteici? Droši vien būšu to pazaudējusi.
— Tad tu paliksi ārā! — Atbilde bija īsa un skaidra.
— Paklau, — Plima nošņācās. — Es mūžam pazaudēju savas atslēgas. Tomēr pretstatā tev manas durvis ar mani nespēlē teātri.
— Bez atslēgas iekšā netiek.
Viņa samulsusi paraudzījās uz Prīmusu.
— Ko teiksi? Tas negrib mūs ielaist.
Prīmuss mēģināja draudzīgo pieeju.
— Varbūt vari izdarīt izņēmumu, — viņš piedāvāja akmens galvai. — Mums ātri jāpaņem kāda lieta. Mēs visu izdarīsim ļoti ātri. Būtu labi, ja tu mūs uz īsu brīdi ielaistu, bet atslēgu mēs atnesīsim vēlāk. Labi?
Lauvas galva vispirms samulsa, bet tad rēcoši iesmējās.
— Ak tu niekkalbi, — tā rēca. — Gandrīz piemuļķoji mani. Nē, tā neies cauri. — Tad atkal paklabināja zobus un stingri pavaicāja: — Kur atslēgas?
Plima nervozi mīņājās.
— Vai tas jokainais radījums neko citu neprot pateikt ?
Prīmuss aplūkoja durvis.
— Pat ja mums būtu šī atslēga, — viņš čukstēja Plimai ausī, — es nezinu, kur tā būtu liekama.
Viņš aptaustīja durvju klātni. Kad viņš jau grasījās aptaustīt durvis ap lauvas galvu, tā sāka snaikstīties, mēģinādama iekost.
— Nolāpīts! — Prīmuss iekliedzās un atlēca nost. — Redzēji? Mūsu draugs kož.
— Varbūt atslēgas vietā atnest viņam gardu kauliņu? — No droša attāluma Plima uzrunāja lauvas galvu: — Kā būtu, ja mēs tev piedāvātu jauku kauliņu?
— Es negribu kauliņu! — galva atrēca. — Es gribu atslēgu!
Viņa pārgrieza acis. Diskusija bija bezcerīga.
Prīmuss drudžaini domāja. Pavisam nesen viņš bija lasījis par apburtām durvīm un slēdzenēm. Tomēr, lai arī kā viņš pūlējās, nespēja atcerēties, ka būtu lasījis par šādām durvīm. Sakostiem zobiem viņš lūkojās uz durvīm.
"Aiz tām noteikti slēpjas koboldi," viņš nodomāja. "Kurš gan cits spētu tik meistarīgi apstrādāt akmeni, lai noslēgtu eju? Varbūt Plimai ir taisnība un lauvas galvai kaut kas jāiedod? Ar koboldiem varētu sarunāt. Bet ko gan var piedāvāt šādām akmens durvīm? Viņiem līdzi nebija ne ēdiena, ne vīna, ne arī naudas. Lai gan — ko gan šāda galva iesāktu ar naudu?"
Acumirkli! Domājot par naudu, viņš atcerējās spoguļa vārdus. Ko teica vecais spogulis, kad Primuss viņam parādīja zelta plāksnīti ? Zelts atver visus vārtus un durvis.
Prīmuss paraudzījās sarga piktajā ģīmī ar četriem garajiem ilkņiem. Varbūt plāksnīte ar caurumiņiem bija atslēga, bet akmens galva — slēdzene? Varbūt Rābenlteins to pazaudēja mežā, kad viņi kopā pa to bija staigājuši? Viņš iebāza roku frakas iekškabatā un izņēma mazo plāksnīti. Mēģināts nav zaudēts.
— Varbūt gribi šo? — Viņš pielika plāksnīti galvai teju pie paša deguna.
Ieraudzījusi zelta gabaliņu, lauva noelsās, tad alkatīgi noklakšķināja zobus un atvēra muti.
Prīmusa acis iemirdzējās. Tas bija risinājums! Vecais spogulis tiešām zināja, kur noderēs šī zelta plāksnīte, un deva tikai nelielu norādi. Tas bija viņa garā.
Prīmuss pastiepa roku un iebīdīja plāksnīti nezvēram starp zobiem. Tas zibenīgi satvēra mazo zelta gabaliņu. Ilkņi iebldījās caurumiņos, slēdzene noknakšķēja, un akmens durvis ar krakšķi atvērās.
Aiz tām bija milzīga zāle.
Plimai aizrāvās elpa.
— Tātad tā bija atslēga? — viņa iesaucās. — Tas mazais zelta gabaliņš, kuru tu atradi gravā? Kā tu to saprati?
— Njā, — Prīmuss novilka. — Ar zeltu tiešām var tālu tikt. Vismaz tā domā mans spogulis tornī.
Viņi iegāja zālē.
Tai bija astoņstūra forma. Griesti bija augsti un kupolveida. Zāle bija pilnīgi tukša, tikai pašā centrā slējās neliela kolonna, kura sniedzās aptuveni līdz gurniem.
— Kur mēs esam nokļuvuši ? — ievaicājās Prīmuss, kurš noteikti bija gaidījis kaut ko pilnīgi citu. — Šeit izskatās kā svētnīcā.
"….nīcā …nīcā …nīcā", no sienām skanēja atbalss. Viņš augstu pacēla mirdzošo riekstu un devās apskatīt telpu, bet Plima lēnām tuvojās nelielajai kolonnai. Tā bija skaisti izrotāta, ar noapaļotu cokolu, kam vidus bija izgrebts kā ūdenstrauks. Viņa noglāstīja iedobumu, kas bija izklāts ar samtu.
— Šāds statīvs man gauži labi noderētu, — viņa noteica. — Tad mana kristāla lode neparipotu pagaldē.
Pēkšņi viņa izdzirdēja Prīmusa saucienu.
— Hei, Plima! Nāc pie manis un paskaties!
— Esi kaut ko atradis? — viņa ievaicājās.
— Iespējams. Vismaz tā izskatās.
Viņa paraudzījās uz Prīmusu, kurš bija nostājies pie vienas no astoņām pils sienām. Burvju rieksta gaismā bija saskatāma glezna. Piegājusi pie tās, viņa saprata, ka tas ir sienas gleznojums, kas aizņēma visu sienu. Plima pavērsa gaismu pret sienu un sajūsmā aplūkoja skaisto daiļdarbu.
Tajā bija attēlota brīnumskaista, jauna sieviete ar gariem matiem, tērpusies baltā kleitā. Viņa dejoja naksnīgajā pļavā. Viņas slaidais un graciozais ķermenis šķita lidināmies gaisā, ar izstieptām rokām viņa sapņaini lūkojās debesīs. Tur mirdzēja zvaigznes un mēness. Tomēr tas nebija tāds mēness, kādu parasti redzam naksnīgajās debesīs. Tas bija smalks sirpis. Tas spokaini aplieca dziļi melnu apli, kurā Prīmuss un Plima saskatīja jau pazīstamus vijumus.
— Ko tas nozīmē? — Plima vaicāja. — Kas ir šī brinumdaiļā sieviete?
— Nezinu, — Prīmuss atbildēja. — Es arī viņu redzu pirmoreiz.
— Tu domā, ka viņa ir izveidojusi šo sirpi ?
Prīmuss sarauca pieri. — Tas mani pārsteigtu. — Viņš atkāpās soli un apgaismoja sienu pa labi un pa kreisi no gleznojuma.
— Tātad tā kādreiz izskatījās Miglas lauki, — viņš prātoja.
— Tas bija pirms divpadsmit tūkstošiem gadu, kad sirpis vēl bija debesīs. Paskaties! Tur, augšā, saskatāmas kalnu kores. Bet šeit! — viņš norādīja uz padziļinājumu zālē. — Tas varētu būt Gliemežu strauts. Tikai Tumšais mežs tolaik laikam bija tālāk uz rietumiem. Tur, kur pašlaik stiepjas Dadžu taka, auguši vien daži krūmiņi.