Plima piegāja tuvāk.
— Vai zini, kas ir dīvaini? — viņa ievaicājās un samiedza acis.
— Es, protams, varu maldīties, bet šī sieviete izskatās caurspīdīga.
— Tiešām, — Prīmuss piekrita. — Tev taisnība. Pirmajā acu uzmetienā es to nepamanīju. Arī tērps šķiet saplūstam ar nakti. Viss kļūst arvien noslēpumaināks. — Viņš pagriezās un paskatījās uz mazo kolonnu. — Vai tu ari kaut ko atklāji ?
— Nē, — Plima atbildēja. — Tur ir tikai cokols. Iespējams, kristāla lodei vai kaut kam tamlīdzīgam.
Prīmuss neticīgi pavērās apkārt.
"Ko?! Rābenšteins spēlējas ar kristāla lodēm? Negaidīti. Manis dēļ — lai spēlējas." Viņš apgaismoja arī pārējās sienas.
— Kas tad tas? — viņš iesaucās. — Tur, pretī ieejai! Viii tās ir durvis?
Abi satraukti metās pāri zālei. Viņi nostājās pie koka durvīm un nospieda rokturi. Durvis nebija aizslēgtas.
— Tā varētu būt Rābenšteina darbistaba, — Prīmuss uztraukti čukstēja, aplūkojot telpu.
Viņi ieraudzīja milzīgu rakstāmgaldu, pie kura stāvēja ādas krēsls. Blakus bija nolikta rakstāmpults — smalka un augsta, apsegta ar zīda drānu. Istabas stūros atradās vairāki dzelzs kroņlukturi, no kuriem kā lāstekas nokarājās izkusušais sveču vasks. Vēl šeit bija grāmatplaukts un daudz maģisku lietiņu, kuras pievērsa Plimas uzmanību. Pie pretējās sienas stikla rāmīšos karājās vairāki pergamenti. Jau iztālēm bija redzams, kas tajos attēlots.
— Tu tikai paskaties! — Plima iesaucās, ieraugot zīmējumus. — Tas riebeklis arī dzen pēdas akmeņiem. Tāpēc viņš mums atņēma grāmatu. Viņš nevēlas, lai kāds viņu apsteigtu.
Prīmuss gluži kā detektīvs pētīja zīmējumus. Visos bija attēlota sirpja vidusdaļa — gan fragmentos, gan palielinājumā. Viņš domīgi berzēja zodu.
— Tā vien šķiet, ka tev būs bijusi taisnība, — Prīmuss noteica. — Rābenšteins jau veselu mūžību pēta šo jautājumu. — Viņš pielieca galvu un rūpīgi aplūkoja veidotos zīmējumus. — Tomēr nezin kāpēc man šķiet, ka viņš interesējas tikai par kādu noteiktu sirpja daļu. Pareizāk laikam būtu teikt — elementu.
— Tiešām? — Plima pārjautāja. — Un par kādu tieši elementu?
Viņa izlikās, ka pēta griestus. Viņu patlaban interesēja tikai viena lieta — viņa vēlējās iegūt skaistuma elementu, lai tas maksā ko maksādams. Rābenšteins bija iecerējis pilnīgi kaut ko citu. Viņš nebija iekārojis ne bagātību, ne laimi, un pat ne skaistumu.
— Viņš iekārojis varu, — Prīmuss teica, norādot uz pergamentu. — Tie visi ir sirpja vidusdaļas pētījumi. Tas ir varas elements, un tieši tāpēc Rābenšteins ir šeit.
Tad viņš paraudzījās pa labi, kur bija novietots vēl kāds pergaments.
— Kas tas varētu būt par plānu?
Zīmējums līdzinājās Plimas vecajām filca čībām.
— Tas ir Mēnessgaismas ezers, — viņa atbildēja. — Skats no augšas.
— Ezers? — Prīmuss atkāpās soli. Viņš to nebūtu apjautis. Viņš cieši samiedza acis. — Vai tiešām Rābenšteins uzskata, ka lauskas varētu būt ezera dzelmē?
Viņa paraustīja plecus.
— Protams! — viņš iesaucās. — Tāpēc viņš jaunā Mēness naktī stāvēja laivā un tik dīvaini lūkojās dzelmē. Viņš meklēja dziļumā mirdzošās lauskas!
Plima staroja.
— Brīnišķīgi! — viņa priecājās. — Tagad mēs zinām, kas mums darāms tālāk. Mēs lidināsimies virs ezera un meklēsim izgaismotas vietas. Mums no augšas pavērsies daudz plašāka ainava. Tu apsekosi ezera kreiso pusi, bet es meklēšu labajā pusē. Protams, varam arī samainīties vietām. Lai Rābenšteins vizinās savā rieksta čaumalā un lūkojas viļņos. Mums ir priekšrocība!
Te Plima aprāvās.
— Tīrās muļķības! — viņa norūca. — Lauskas mirdz tikai jauna Mēness naktī. To es biju aizmirsusi. Mums jāgaida vēl četras nedēļas, līdz tā atkal iestāsies. — Viņa sarūgtināta paraudzījās uz Prīmusu. — Bet citādi mēs neko neatradīsim. Ezers ir ļoti liels. — Viņa aizvēra acis un nočukstēja: — Četras nedēļas!
— Jā gan, — Prīmuss piekrita. — Tas tiešām ir ilgi. — Viņš nogrozīja galvu. — …ja vien būtu iespējams iztēloties, ka tās lauskas tiešām tur ir.
— Ko tu gribi teikt?
— Pieļauju — Rābenšteins tic, ka tās tur tiešām ir. Tā tas varētu būt, tomēr rakstiska apstiprinājuma tam nav. Lai gan — grūti noticēt, ka divpadsmit tūkstošos gadu neviens nebūtu ievērojis gaismu Mēnessgaismas ezera ūdeņos. — Viņš pasmaidīja. — Visticamāk, Rābenšteins nokļuvis uz nepareizām pēdām. Nāc, — viņš teica, — paraudzīsimies, ko vēl varam šeit atrast.
Viņi devās katrs uz savu pusi. Prīmuss pievērsās rakstāmgaldam, bet Plima pētīja grāmatplauktu. Pēc brīža atskanēja čaboņa. Prīmuss pacēla acis un ieraudzīja, kā Plima ņēma no plaukta dažādas lietiņas un stūķēja tās savā somā.
— Klau, — viņš nošņāca. — Ko tu tur dari?
— Ak, es tikai šo to aizņemos, — atskanēja čukstus atbilde.
— Aizņemies? Tu taču zodz!
— Padomā par to citādi. Viņš pat nepamanīs, ka kaut kā trūkst. Turklāt viņš pats arī zog, vari man ticēt. — Viņa piecēlās un devās pie rakstāmpults. — Piemēram, šis lakats. Tu taču nemēģināsi man iestāstīt, ka tas ir viņa garderobes piederums.
Plima norāva lakatu no pults un iespiedzās. Tad sastinga.
— Lūk, kur grāmata, — viņa čukstēja. — Es to atradu. Primuss pameta savu nodarbi. Tiešām! Tā bija grāmata, kuru
viņi tik kaismīgi bija meklējuši. Plima atvēra grāmatu, un abi lasīja virsrakstu.
NEZĀĻU VALSTĪBAS LEĢENDA MĒNESS SIRPIS UN TĀ MAĢISKIE ELEMENTI
Plima piebīdīja riekstus tuvāk grāmatai.
— Skat, kas tālāk rakstīts.
Lapas apakšmalā bija šāds uzraksts
PROFESORA, DOKTORA MAGNUSA ULMES PĒTĪJUMU APKOPOJUMS.
Plima visu jau bija izlēmusi.
— Grāmatu mēs ņemsim līdzi. Tikai nesāc runāt par netīro sirdsapziņu. Tavs vecais draugs Rābenšteins zog visu, kas tam nonāk nagos. Varbūt tu domā, ka šo grāmatu profesors Ulme viņam uzdāvinājis vārdadienā?
— Protams, mēs to ņemsim līdzi, bet tagad gan pašķir tālāk. Plima asi paskatījās uz viņu, tad demonstratīvi lēnām pāršķīra
nākamo lappusi. Bet kas tad tas? Šis objekts nekādi nevarēja būs saistīts ar Mēness sirpi. Tas drīzāk līdzinājās skursteņa zīmējumam. Viņa pārsteigta šķīra lapu pēc lapas. Tomēr arī tajās bija tikai cilindriski dūmeņi, līdz beidzot viņi atvēra cauruļu un labirintiem līdzīgu tuneļu zīmējumus. Ledus ķēniņa balle — bija rakstīts uz kāda plāna.
— Kas, ellē, ir ledus ķēniņš? — Plima vaicāja. — Biju pārliecināta, ka grāmata ir par Mēness sirpi!
Prīmuss kodīja apakšlūpu.
— Arī es tā domāju. Tomēr man ir zināmas aizdomas. Vai atceries grāmatu, kuru atradi bibliotēkā? Nu, atceries — ar stāstiem par jukušajiem ceļotājiem. Ko tas vīrs bija redzējis, kad klīda pa Sēra kalnu korēm?
Plima izbīlī sarāvās.
— Cietoksni, — viņa izspēra. — Tās ir cietokšņa skices. Tātad tas vīrs nemaz nebija tik ļoti sajucis. Viss viņa stāstītais bija patiesība. Tur, augšā, tiešām ir skursteņi, kuri stiepjas zemes dzīlēs.
— Tieši tā, — Prīmuss sazvērnieciski noteica. — Tātad vēstures grāmatās ir meli, ka Nezāļu valstība pastāv vien astoņsimt gadu. Tur, augšā, ledājos jau mūžīgi kāds ir dzīvojis. Es varu derēt, ka tas, kas tur dzīvoja, lai arī kas tas būtu, noteikti ir Mēness sirpja radītājs.