Cietokšņa plāniem sekoja neskaitāmi senu leģendu pieraksti un teju aizmirstas teikas. Profesors Ulme tās lielākoties bija savācis ciematos ap Svina kalniem. Stāstītāji bija sirmgalvji un eremīti, kuri atcerējās notikumus, par kuriem pilsētās jau sen visi bija aizmirsuši. Lai gan šīs leģendas bija atšķirīgas, kopīgs tām bija viens: ikvienā bija stāsts par Mēness sirpi.
Viņi steidzīgi pārskatīja visas lapas. Vīlusies Plima secināja, ka par noslēpumaino vietu, kur varētu būt meklējamas Mēness sirpja lauskas, nebija ne vārdiņa. Viņa drudžaini šķīra tālāk. Kad viņi bija izlasījuši visu par kalnu gariem un māņticību, beidzot atrada kādu teiku par pakalnu valsti. Lai gan šis stāsts bija diezgan neticams un tikai šķietami bija saistīts ar sirpi, tomēr lika Prīmusam aizdomāties. Viņš vēlreiz uzmanīgi to pārlasīja.
Teika bija par zemnieku, kurš bija palīdzējis nelaimē nokļuvušam, vecam koboldu vīriņam. Viņš bija palicis guļam zem nokrituša koka un iestrēdzis tā zaros. Tā vajadzētu justies, kad uzkrīt Mēness sirpis, esot teicis kobolds, kamēr zemnieks viņu atbrīvojis. Prīmusam šis teikums bija ļoti vērtīgs. Bet vēl svarīgāks bija tas, kas bija rakstīts tālāk: Mazais vīriņš pateicās ar dažādiem laba vēlējumiem un pasniedza zemniekam tabakas pīpi, kuru tas vienmēr nēsāja sev Ildzi. Tomēr tieši šai dienā notika kaut kas dīvains. Ikreiz, kad zemnieks ar šo pīpi devās pāri laukiem, kādā pakalnā atvērās vārti.
Prīmuss pārsteigts pacēla galvu. Vai tas varētu nozīmēt, ka slepenās durvis var saskatīt tikai tie, kuriem pieder kāds koboldu priekšmets? Viņš pameklēja somā dīvaino pogu. Tā noteikti kādreiz bija piešūta kalnu kobolda jakai. Protams, šo pogu viņam uzdāvināja nevis kobolds, bet gan putnubiedēklis… Varbūt tā tomēr darbojas?
— Ko tu darīsi ar to veco pogu? — Plima vaicāja.
— Ak, neko, — viņš īsi atbildēja un atkal ielika pogu somā. — Man tikai kaut kas iešāvās prātā.
Viņi šķīra tālāk grāmatu. Lapu pēc lapas, teiku pēc teikas. Tomēr, lai arī cik ļoti Prīmuss ar Plimu nopūlējās, nekur nebija ne mazākās norādes par maģisko lausku atrašanās vietu. Vai tiešām tās bija neglābjami zudušas? Viņi kļuva arvien nepacietīgāki. Cerība jau šķita zudusi, kad beidzot — grāmatas pašās beigās viņi atrada dīvainu dzejoli. Jau pēc pirmajām rindiņām Plimai aizrāvās elpa. Viņa ar īkšķi norādīja uz zāli, kur atradās sienas gleznojums, tad paraudzījās uz Prīmusu. Viņš pamāja. Tad abi sāka lasīt dzejoli.
Tas bija traģisks mīlas, ciešanu un tumšu darījumu apraksts. Sensenos laikos, kad Zeme vēl bija pavisam jauna, pāri naksnīgajiem laukiem gāja kāda feja. Viņa bija visskaistākā no visām, kādas līdz šim mitušas šai valstībā. Viņas tērps bija no maigas miglas un mati — baltu dūmu plīvurs. Viņa aizmirsusies dejoja Mēness gaismā, kuru ļoti mīlēja, bet kura stari viņai sagādāja neciešamas sāpes. Jo pilnāks bija Mēness, jo spēcīgāk dedzināja tā gaisma. Kad Mēness sāka dilt un tuvojās jauna Mēness nakts, feja laimīga dejoja tievā Mēness sirpja gaismā, priecājoties par tā veidolu. Jaunā Mēness sagādātās sāpes bija paciešamas.
Tomēr tur bija vēl kāds — noslēpumains stāvs ar ledus kroni galvā. Viņš uzmanīgi klausījās viņas vārdos un perināja velnišķīgu plānu, lai sagūstītu viņu. Un notika tā — kādu nakti, kad pie debesīm bija redzams jaunā Mēness šaurais sirpis, feja aizmirsusies dejoja tā gaismā un tā stari vairs pēkšņi nesagādāja sāpes. Dienvidu vējš feju brīdināja, bet bija jau par vēlu. Feja tika notverta un zuda uz neredzēšanos. Tomēr tad notika kaut kas, ko neviens nebija gaidījis. Mēness sirpis nokrita no debesīm un sašķīda sīkās druskās. Tam bija katastrofālas sekas. Zeme nodrebēja, sašķēlās un iestājās teju bezgalīgs ledus laikmets. Tikai pēc tūkstošiem gadu tā atkal spēja uzplaukt.
— Paskat tik! — Prīmuss murmināja. — Mēness sirpis bija tikai lamatas. Nekas cits, tikai lamatas. Tagad man viss ir skaidrs.
— Vai tu domā, ka tas bija vajadzīgs tikai fejas sagūstīšanai?
— Protams, — Prīmuss apstiprināja. — Šis kāds piemānīja feju, likdams tai domāt, ka pie debesīm spīd īstais Mēness sirpis. Bet tā nebija. Bija jauna Mēness nakts, un no īstā Mēness nebija ne vēsts! Tigad es saprotu, kāpēc tā lauska manās mājās mirdz tikai reizi mēnesī. Tas bija īpaši izveidots tikai jauna Mēness naktij. Ļoti rafinēts plāns, visu cieņu.
— Kam visu cieņu? — Plima tincināja.
Prīmuss atšķīra grāmatas sākumu, kur bija cietokšņa plāni. Uzšķīris lapu ar kādām aprisēm, viņš norādīja uz virsrakstu Ledus kēnina halle.
— Viņam, — viņš noteica. — Lai gan varētu būt, ka tolaik arī citiem uz galvas bija ledus kronis. — Prīmuss apsēdās uz rakstāmgalda. — Man šaušalīgi interesē, kas ar viņu ir noticis. Lai gan to mēs diez vai kādreiz uzzināsim. Tikpat niecīgas izredzes ir uzzināt, kas noticis ar feju.
— Laikam tiešām viss ir noticis tā, kā tu stāstīji. — Plima plātījās ar rokām. — Režģis bija no tumsas, lai nebūtu redzams naksnīgajās debesīs.
— Tieši tā, — viņš apliecināja. — Turklāt pavedinošie elementi, no kuriem tika veidots sirpis, paveica visu pārējo. Nelīdzēja pat dienvidvēja brīdinājumi. Patiesībā fejai bija jānojauš kāda viltība, jo Mēness gaisma pēkšņi nesagādāja sāpes.
Plima apsēdās Rābenšteina ādas krēslā un uzlika kājas uz galda.
— Bet kāpēc tad tas pēkšņi nokrita no debesīm?
— Varbūt ledus ķēniņš zaudēja modrību, — Prīmusam atbilde bija gatava. — Vai arī mākoņi aizklāja iMēnesi. Pie manis arī akmens taču nokrita uz grīdas, kad tu aizstājies priekšā logam.
— Ja tas tiešām tā ir, — viņa noteica, — tad pārējiem gabaliem kaut kur ir jābūt. Nevar būt, ka tos būtu grūti atrast.
Negaidīti atskanēja dobji klaudzieni.
— Dzirdēji? — Prīmuss vaicāja.
Plima papurināja galvu un nožāvājās. — Es neko nedzirdēju. — Viņa izklaidīgi paņēma grāmatu un ātri šķīra lapas. Pēkšņi no tās izslīdēja sadzeltējusi zīmīte.
— Kas tad tas? — Prīmuss vaicāja.
Plima atlocīja lapiņu.
— Nav ne jausmas. Varbūt piezīmes Ulmes stāstu sakopojumam. Ņem, tu labāk saproti šos senos rakstus.
Prīmuss noliecās un paņēma lapiņu, tad vīlies atmeta ar roku.
— Tas nav nekāds apraksts, te ir tikai kaut kāds rēķins. Tas izrakstīts Ulmem, un prasītāji ir pakalnu koboldi. — Prīmuss izbrīnījies sarauca uzacis. — Dārgi gan viņi ņem. Pieprasījuši 120 zelta monētas.
— Ko viņš ir pircis?
— Neko. Ulme lūdzis salabot pasta pievadu, kas veda no torņa zem Miglas laukiem… — Viņš aprāvās.
— Jā? — Plima pajautāja un saslējās. — Zem Miglas laukiem… Un tālāk?
Prīmuss sēdēja ar vaļā muti. Galīgi samulsis, viņš paraudzījās uz Plimu un lēnām lasīja:
"… zem Miglas laukiem gar Mirdzošo ezeru līdz Hoenveisai."
— Kur?! — viņa iesaucās.
Prīmuss nolēca no galda un rādīja Plimai rēķinu.
— Skaties, lasi pati. Te rakstīts Mirdzošais ezers.
— Viss skaidrs! Lauskas guļ Mēnessgaismas ezerā! Tagad mēs zinām, kāpēc Rābenšteins tur klīst.
Prīmuss papurināja galvu.
— Es pastāvīgi lidoju šai apkaimē, bet nekad neesmu redzējis tur mirdzumu. Kāpēc tieši koboli to ir redzējuši? Ļoti dīvaini. — Viņš savilka lūpas un paskatījās griestos. — Kaut kas te nav kārtībā.
— Tad tas ir cits ezers, — Plima teica. — Kā tev šķiet?