— Es arī par to iedomājos, tomēr nekur tuvākajā vai tālākajā apkaimē es nezinu citu ezeru. Nu, labi, — viņš piebilda, — iespējams, Svina kalnos ir kāda apslēpta ūdenstilpe, bet gar to neved pasta pievads.
Viņš pasniedza Plimai mazo lapiņu un domīgs soļoja šurpu turpu.
— Kur tas ezers var būt? — viņš murmināja. — Pie Miglas laukiem tā noteikti nav, šo apkaimi es pazīstu kā savas vestes kabatu.
— Arī Tumšajā mežā tas nevar būt, — Plima piebilda. — Vismaz es no augšas neko neesmu redzējusi.
Prīmuss pamāja. Tad palūkojās uz viņu ar caururbjošu un pētošu skatienu.
— Kā tu to domā?
— Ko domāju? — Plima attrauca. — No augšas, no gaisa, protams. Es gan neesmu varējusi saskatīt visu, kas atrodas zem biezās lapotnes.
Prīmuss stāvēja kā sastindzis. Tad satrūkās, kā zibens ķerts.
— Tas ir īstais! — viņš sauca. — Tu esi atrisinājusi šo mīklu!
— Man prieks, — viņa noteica. — Varbūt paskaidrosi ?
— Ezers! — Prīmuss izspēra. — Nav brīnums, ka mēs par to neko nezinām. To no augšas nevar redzēt, bet tikai no apakšas. Vai tu saproti, par ko es runāju?
— Nē, nenieka.
Prīmuss iepleta acis.
— Noteikti ir kāds pazemes ezers. Kāds ezers, par ko zina tikai koboldi, kuri veido pasta pievadus. Tagad es saprotu, par ko runāja Mīklu saknīte. Viņa runāja par otro pusi! Par apgriezto vietu, kur debesis atrodas uz zemes. — Viņš savilka dūres. — Tā runāja par pazemes ezeru. Mirdzošais ūdens noteikti ir debesīs — otrā pusē. — Viņš pakasīja degunu. — Tikai tie koki, — viņš runāja it kā ar sevi. — Kas tā par norādi uz kokiem, kuri aug no augšas uz leju?
Plimas acis kvēloja.
— Man vienalga, kas tie par kokiem! Mums ar steigu jādodas uz koboldu eju un jāsameklē šis pazemes ezers. Kur ir tava Magnusa Ulmes karte?
Viņš aptaustīja kabatas.
— Tikai tā man pietrūka. Tā ir augšā, tornī.
— Tā mums vajadzīga! — Plima sauca. — Citādi mēs apmaldīsimies labirintā un neko neatradīsim. — Tad kritiski noteica: — Ak, šausmas! Mēs taču nezinām, kā atvērt šīs durvis.
— Pagaidi, man ir kāda nojausma. Manuprāt, vajag tikai…
Atkal atskanēja klaudziens.
— Tagad ari es dzirdēju, — Plima čukstēja. — Kāds ir bibliotēkā.
— Nāc, — viņš nošņācās. — Mums ātri jāpazūd. Zīmīti ņemsim līdzi.
Abi izlavījās no istabas.
Tomēr, šķērsodami lielo zāli, viņi atkal saklausīja soļus. Prīrnuss ielūkojās ejā un saskatīja gaismu. Tā spīdēja kāpnēs un tuvojās. Pēkšņi iestājās klusums.
Bridi nekas nenotika.
Tad viņi dzirdēja Rābenšteinu pilnā kaklā kliedzam:
— Ielaušanās! Slepkavība! Nodevība!
Plima jau bija uzlēkusi uz slotas. Viņa iedarbināja motoru un paraudzījās uz Primusu, kurš ar riekstu rokā skrēja pie sienas gleznojuma.
— Ko tev vajag no tās gleznas? — viņa kliedza. — Taisies, ka tiekam!
Rābenšteins skrēja pa eju kā plēsts. Tomēr viņš nebija rēķinājies ar lielo akmens durvju sarga pienākuma apziņu. Tieši viņam deguna galā tās aizvērās.
— Kur atslēga? — viņi dzirdēja sarga uzsaucienu.
— Ak tu nolādētais slīmest, — Rābenšteins ārdījās, — es tevi likšu patriekt!
— Bez atslēgas iekšā netiek, — atbilde bija skaidra.
Plima jau bija pacēlusies gaisā, tad vēl reizīti aplidoja ap mazo kolonnu, gaidot, kad Prīmuss ar mazo gaismeklīti aplūko gleznu.
— Vai tu vari beidzot atrauties no tās bildes? — viņa spiedza, ar vienu roku stūrējot slotu, ar otru kravājoties somā. Viņa veikli izcēla kādu ampulu ar uzrakstu Burvju smiekli.
— Tā, draudziņ, — Plima uzvaroši smaidīja. — Nāc nu. Tūlīt piedzīvosi lielāko brīnumu mūžā.
Tostarp Prīmuss cieši pie gleznas pielika mirdzošo riekstu un drudžaini pētīja krūmājus dibenplānā. Tad skaļi uzgavilēja.
— Es viņu atradu! — viņš iekliedzās, kad Plima pielidoja pie viņa. — Es ieraudzīju viņa kroni! Melna ēna gleznas dibenplānā — krūmājā. Ledus ķēniņš ir gleznā!
Tai brīdī akmens durvis ar sparu atvērās.
— Prīmus! — Rābenšteins auroja. — Nedomā, ka varēsi no manis izsprukt sveikā.
— Tu no manis ari ne, — no augšas atskanēja balss.
Rābenšteins pacēla galvu. Piķējošā lidojumā no griestu velves
tieši viņam virsū brāzās Plima. Viņai rokā uzmirdzēja maza pudelīte.
— Prīmus, laidies! — viņa sauca, izkaisīdama virs Rābenšteina pudelītes saturu. Viņš atlēca sāņus kā kaķis. Halle nodrebēja, kad pudelīte sašķīda uz grīdas. Telpu piepildīja neciešami smirdīgi putekļi. Vien Rābenšteins palika neskarts. Aizlicis roku priekšā mutei, viņš klepoja un šķaudīja.
— Velna milti, — Plima šķendējās un laidās uz izeju. — Viss darbs kaķim zem astes.
Prīmuss jau bija pārtapis.
— Plima! — viņš sauca. — Mums jālaižas pa kāpņu telpu.
— Pat neceri, tu, mazā, smirdīgā ragana, — Rābenšteins sauca, aizgrūzdams smagās akmens durvis.
Plima izspieda pēdējos spēkus no savas slotas. Ar kaucošu motoru viņa izšāvās starp Rābenšteinu un durvju aili tieši uz vītņu kāpnēm. Teju plīsdams dusmās, Rābenšteinās metās viņai nopakaļ. Tostarp Prīmuss jau skrēja augšā pa kāpnēm. Aiz viņa dārdēja Plimas slota. Aizlidojis garām lielajam rakstāmgaldam, viņš mēģināja sasaukt Plimu.
— Bremzē, Plima, bremzē! Atlikuši četri līkumi!
Zvārodamies un noreibuši viņi sasniedza bibliotēku.
Plima vispirms centās orientēties.
— Logs ir augšā, — Prīmuss sauca. — Kā tu domā — varēsi tam izlidot cauri ?
Plima saņēma zobos somas rokturi un noliecās pāri stūrei.
— Paškatīšimieš!
Jumta stikli drebēja un šķindēja, kad Plima iedarbināja motoru uz pilnu jaudu. Viņa apmeta līkumu, ieskrējās un taisnā stiepienā traucās augšup. Par mata tiesu viņa izstūrēja savu motorslotu cauri logam un jau ārā skaļi iesaucās JIPlīīī\\ Arī Prīmuss uzgavilēja. Viņš panāca Plimu, notupās uz motorslotas stūres, un tā viņi trauca pāri galvaspilsētai.
Mežonīgā ātrumā viņi pārlaidās pāri Mēnessgaismas ezeram un devās tieši uz Miglas laukiem. Nākamais mērķis bija tornis, kur atradās senā karte. Jau no ezera krasta bija saskatāmi vecie mūri uz augstākā pakalna. Plima lidoja, cik ātri vien spēdama. Pirms torņa viņa nolaidās mazliet zemāk, apmeta līkumu un sāka strauji celties augšup. Torņa istabiņā Prīmuss nolēca no stūres, izpleta spārnus un planējošā lidojumā laidās tieši pie galda.
Spogulis atvēra acis.
— Zelts taču atver visas durvis un vārtus, vai ne? — Prīmuss vaicāja, vandīdamies pa kartēm. — Paldies par norādi.
Tad Prīmuss devās atpakaļ pie loga. Plima vēlreiz aplidoja torņa istabiņu.
— Es atradu karti, — Prīmuss viņai uzsauca. — Seko man! Es zinu, kur ir durvis.
Viņš noliecās uz priekšu. Tagad abi laidās taisni lejā no torņa. Dārzā Snigs, kā vienmēr izsalcis, meklēja kaut ko ēdamu savā komposta kaudzē. Vēja ātrumā sikspārnis aiztraucās tam pāri galvai. Pirms ķirbītis kaut ko paguva pateikt, sekoja nākamais trieciens. Pāri aiztrauca Plima uz savas motorslotas, uzdeva gāzi un atstāja ķirbi varenā dūmu mākonī.
— Ē! Vii tas bija sasveicināšanās vietā, kad esmu atkal atgriezies mājās? — Snigs klepoja. — Tas drīzāk bija naktsmiera traucējums!
Viņš uzlēca uz dārza mūrīša un redzēja tikai Prīmusu pazūdam nakts tumsā. Plima sekoja viņam pa pēdām.