— Nupat es vairs neko nesaprotu, — Snigs norūca. — Viņa atkal dzenas pakaļ Prīmusam? — Viņš brīdi padomāja. — Varbūt tur ir kaut kas ēdams?
Viņš nolēca no mūrīša un lēca viņiem pakaļ pa zāli.
Tostarp Prīmuss un Plima jau bija aizkļuvuši līdz trim mazajiem pauguriņiem mežmalā. Tieši šeit pirms dažām dienām Prīmuss bija vērojis kobolus, tepat viņu bija pārsteigusi Plima. Viņš izņēma no kabatas pogu, pacēla to virs galvas un skrēja apkārt pirmajam pakalnam. Plima dziļā izbrīnā viņu vēroja.
— Tu domā, ka šādi atvērsi durvis?
— To mēs tūlīt redzēsim, — viņš atbildēja. — Esmu gandrīz pārliecināts, ka šeit slēpjas kāds gaužām vienkāršs triks.
— Triks? — Plima izstiepa kaklu, kad Prīmuss pazuda aiz paugura. — Tu nevari izteikties skaidrāk?
Aiz pakalna ierunājās Prīmuss:
— Jāizmanto kaut kas, ko uzdāvinājis kobolds, vai arī… Prīmuss parādījās no otras puses un ripināja saujā pogu. — …vai arī kas kādreiz piederējis koboldam. Tas noteikti saistīts ar kādu burvju triku. Tici nu man.
Viņš paraustīja plecus un apskatīja pakalnu. Tajā nekas nebija mainījies ne par mata tiesu.
— Kādā Ulmes stāstā tas bija aprakstīts, — viņš apliecināja. Tad ar nopietnu sejas izteiksmi skrēja pie blakus pakalna.
— Varbūt esmu kaut ko nepareizi sapratis. Vēl ātri pamēģināšu pie nākamā, un, ja tur nedarbosies, man augšā ir vēl…
Pēdējie vārdi tā arī palika nepateikti. Pēkšņi it kā no nekurienes iemirdzējās vārga gaismiņa. Prīmuss sastinga. Tad triumfējoši iekliedzās. Plima stāvēja ar atvērtu muti. Viņa neticēja savām acīm. Pakalna nogāzē iezīmējās smalkas, mirdzošas durvju ailes aprises. Prīmuss metās skriet.
Jo tuvāk viņš nāca pakalnam, jo skaidrākas kļuva durvju aprises. Beidzot pazuda gan zāle, gan niedres, un parādījās koka durvis.
Plima sekoja viņam pa pēdām.
— Kaut kas neaptverams, — viņa čukstēja. — Vai tā var atvērt visas durvis?
— Šķiet, ka jā, — Prīmuss staroja. — Tikai jāzina, kur tieši tās apslēptas.
— Un ko mēs darīsim tagad ?
— Kā — ko darīsim? — Viņš pamāja ar galvu uz durvju pusi. — Iesim iekšā. — Tad pacēla roku un pagrūda durvis.
Tās atvērās. Piepildījās Primusa viskvēlākā vēlēšanās. Viņš raudzījās apgaismotajā ejā, kura veda slīpi lejup. Pretstatā plašajam tunelim, kurā Prīmuss bija nokļuvis iepriekšējā naktī, šis bija drīzāk šaurs un zems. Griestus balstīja ozolkoka baļķi, tuneli apgaismoja nelieli gaismekļi. Kāds kobolds ar resnu vēderu vispirms neizpratnē raudzījās uz viņiem, tad piecēlās pirkstgalos un vēcināja Prīmusam deguna galā laternu.
— Jūs arī esat ielūgti ?
Prīmuss aizturēja elpu, saknieba lūpas un paraudzījās uz Plimu.
Šis jautājums bija viens no tiem, uz kuriem Plimai atbilde nebija ilgi jāmeklē.
— Protams, — viņa augstprātīgi atteica. — Viņi jau sen mūs gaida. Mēs gribējām ierasties jau daudz agrāk, bet tu jau gan zini, kā tas ir. Saistības un termiņi. Vienmēr kaut kas kaut kur notiek… Vienmēr viens un tas pats.
— Būs jau labi, — sargs tikai norūca. — Tomēr tavu plarkšķi atstāsi ārpusē. — Viņš norādīja uz Plimas motorslotu.
— Ko tas nozīmē? — Plima aizkaitināti iesaucās. — Pat nedomāšu. To es ņemšu līdzi! — Viņa kratīja pirkstu koboldam pie deguna. — Vai tu maz zini…
Prīmuss parāva viņu sāņus.
— Labāk atstāj, — viņš uzstāja. — Šaurajā tunelī to tāpat nevarēsi izmantot.
— Ak tā? — viņa pikti nomurmināja. — Un kur es to nolikšu? Tu tiešām domā, ka es to atstāšu mētājamies uz lauka?
— To taču neviens nenozags, — Primuss drošināja. — Atstāj to krūmājā. Vienkārši noliec, atpakaļceļā mēs to savāksim.
Plima sapīkusi noelsās. Ļoti negribīgi viņa noslēpa slotu krūmā, tad ievilka galvu plecos un iegāja tunelī.
— Ja tās tur nebūs, — viņa garāmejot piedraudēja sargam, — tu redzēsi debesu brīnumus. Mēs tomēr esam goda viesi\
Primuss bezpalīdzīgi aizvēra acis.
Viņi bija paspēruši vien dažus soļus, kad aiz muguras pavēloši iebrēcās kobolds:
— Stāt! Apstājieties!
Viņi saskatījās. Plima saviebās, un abi lēnām apgriezās. Rokas sānos iespiedis, koboldu sargs stāvēja pie ieejas durvīm.
— Vai tas arī ir no jūsu kompānijas? — viņš vaicāja, rādīdams uz kaut ko lejā.
Uz sliekšņa stāvēja Snigs, kurš visus uzlūkoja lielām acīm. Primuss atviegloti uzelpoja.
— Jā, — viņš teica. — Tas ir mūsu draugs. Gandrīz aizmirsām viņu.
Snigs aizspraucās garām sargam, kurš beidzot aizvēra durvis.
Tikko durvis aizvērās, to aprises pazuda no pakalna nogāzes. Kur tikko bija ieeja, atkal zēla lekna zāle. Neviens nebija redzējis nakts tumsā notiekošo izrādi. Neviens nebija redzējis durvis atveramies un trijotni ieejam koboldu impērijā. Neviens, izņemot vārnu baru. Tās riņķoja virs pakalna drošā attālumā, tad vēja ātrumā aiztraucās Hoenveisas virzienā.
ČUKSTI TUMSĀ
TunElis veda arvien dziļāk. Gaiss bija vēss, oda pēc māliem un vecām koku saknēm. Snigs spriņģoja nopakaļ abiem, kuri saliekusies steidza uz priekšu. Ceļu izgaismoja virknē salikti gaismekļi. Prīmuss pacēla galvu un paklauvēja pa vienu gaismekli. Viņa pieņēmums apstiprinājās. Tur, iekšā, bija mirdzošais burvju rieksts.
"Praktiska lietiņa," viņš nodomāja. Ugunsgrēks no tā izcelties nevar. Neizprotams bija fakts, ka viņš līdz šim nebija dzirdējis par šiem mirdzošajiem burvju riekstiem. Tad viņš devās tālāk — arvien dziļāk un dziļāk.
Pēc dažiem desmitiem soļu eja ieurbās masīva kalnu ieža slāņos. Sienas bija rūpīgi nogludinātas, arī uz grīdas bija saskatāmi iežu slāņi. Tuneļu būvē un akmens apstrādē koboldi bija tiešām nepārspēti meistari. Aiz nākamā pagrieziena eja sadalījās vairākos virzienos — pa labi, pa kreisi un taisni. Trijotne apstājās.
— Jāpaskatās, pa kuru ceļu mums jādodas, — Prīmuss ieteica.
Viņš izņēma karti, notupās un izklāja to uz grīdas.
— Ak kungs, — Plima novaidējās. — Kāds mudžeklis!
— Vai drīkstu uzzināt, kurp jūs vispār dodaties? — ievaicājās Snigs un jautājoši palūkojās uz viņiem.
— Mēs meklējam ezeru, — Prīmuss atbildēja. — Vai esi kaut ko dzirdējis par ezeru zem Miglas laukiem?
— Ezeru? Es domāju, ka jūs esat ielūgti viesībās. — Ķirbis sapīka. — Tas sargs pie durvīm kaut ko teica par ielūgumu.
— Jā gan, — Prīmuss attrauca. — Bet mēs tur neiesim. Tas bija neliels pārpratums. Mēs šeit meklēsim pazemes ezeru. — Viņš paraudzījās uz Snigu. — Varbūt tev ir kāda ideja, kur tāds varētu būt?
Ķirbis klusēdams zvalstījās no viena sāna uz otru. Prīmuss klusu norūca un atkal pievērsās kartei.
— Skat, — viņš teica Plimai. — Šeit mēs esam patlaban. — Viņš ievilka mazu krustiņu un ar pirkstu vilka līdzi smalkai līnijai kartē. — Esam izgājuši pa garo eju, šeit nogriezušies un pašlaik esam krustojumā zem meža malas.
Prīmuss domīgi palūkojās apkārt.
— Manuprāt, mums vajadzētu doties pa kreisi. Kartē eja tālāk pagriežas uz dienvidiem. — Viņš pieliecās tuvāk kartei. — Tās varētu būt alas? Ko nozīmē šie aplīši?
— Aplīši, riņķīši, bumbulīši, — Plima trallināja. — Manuprāt, mums vajadzētu iet pa labi.
— Pa labi ? — Prīmuss domīgi sarauca degunu.