— Jā, — viņa atbildēja. — Pa labi.
— Kāpēc tieši pa labi ?
Plima spītīgi izstiepa apakšlūpu.
— Vienkārši tāpat, — viņa noteica. — Man tā patīk!
— Nē, nē, — Prīmuss iebilda, uzsitot ar pirkstu pa karti. — Tā mēs aiziesim galīgi nepareizi. Mums jāiet tur.
Abi noliecās pie kartes un sāka sirdīgi strīdēties. Pēc kāda laika arī ķirbis pievienojās kartes pētījumiem. Viņš ziņkāri un ar dziļu izpratni aplūkoja tuneļu karti. Viņš liecās arvien zemāk un zemāk.
— Snig, — Prīmuss uzsauca. — Nost no kartes. Mēs neko neredzam.
Ķirbis atlēca atpakaļ.
— Ja vēlaties zināt manas domas, es ietu taisni. Ezers noteikti ir tur. — Viņš parādīja uz lielo traipu, kuru Prīmuss uzskatīja par tintes kleksi. — Bet, kārtīgi apdomājot, vismīļāk es ietu mājās. Ko jūs vēlaties pasākt nakts vidū pazemē, pie ezera?
Prīmuss stingi lūkojās uz olveida plankumu. Pēkšņi viņam kā zvīņas nokrita no acīm.
— Protams! — viņš iesaucās. — Snig, ko mēs bez tevis iesāktu. — Viņš uzsita Snigam pa galvu. — Aiz trim kokiem neredzējām mežu.
Arī Plima satraukti māja ar galvu.
— Un es domāju, ka Magnuss Ulme apgāzis tintnīcu. Ezers mums visu laiku bija deguna galā.
Prīmuss tikai papurināja galvu, salocīja karti un iebāza to kabatā.
— Aiziet, — viņš teica. — Mums jādodas tālāk. Tu nāc?
— Nē, — Snigs atbildēja. — Man tas ir pārlieku satraucoši. Tiksimies vēlāk, kad atgriezīsieties no sava peldēšanās pārgājiena.
Viņš jau sagatavojās lēcienam uz izeju, bet pēkšņi sastinga kā pienaglots.
— Kas noticis? — Primuss vaicāja.
Snigs stāvēja un šņaukājās.
— Jūs nesaožat ?
— Nē, — Primuss atbildēja. Taču pēc brīža piebilda: — Bet es kaut ko dzirdu.
Ķirbis turpināja ošņāt. Tad saldkaislē aizvēra acis.
— Tā smaržo ābolrausis, — viņš iesaucās un sāka priekā lēkāt. — Silts ābolrausis ar kanēli!
Tagad soļi bija skaidri sadzirdami. Kāds steidzās šurp pa kreiso eju tieši pie viņiem. Trijotnei pietika tik vien laika, lai paietu malā, kad viņiem garām aiztrauca bariņš koboldu ar divām milzu cepešpannām.
— Sveicam! Sveicam! Sveicam! — viņi sauca un soļa attālumā no viņiem nogriezās ap stūri. Viņi aizsteidzās pa vidējo eju un jau pavisam drīz nebija pat sadzirdami.
Ķirbim siekalas saskrēja mutē. Platām acīm viņš nolūkojās pakaļ koboldiem.
— Laimīgu mājupceļu, — Primuss viņam teica. — Man ar Plimu jādodas turp.
— Tieši tā, — Plima piebilda. — Kad iziesi pa durvīm, paraugies, vai mana slota joprojām ir vietā.
Viņi pagriezās un teciņus devās pa eju.
— Pagaidiet! — Snigs iesaucās. — Es pārdomāju. Laikam došos jums līdzi. Tikai lai jūs neapmaldītos.
Joprojām saozdams jaukā ābolrauša smaržu, Snigs lēca abiem nopakaļ.
Jo tālāk viņi gāja, jo augstāks un platāks kļuva tunelis. Pavisam drīz Prīmuss varēja jau izslieties pilnā augumā, un viņa cilindrs nesitās pret griestiem. Tomēr tās nebija vienīgās izmaiņas. Šeit valdīja liela rosība, skanēja balsis. Tunelis sazarojās dažādās ejās, pa kurām šurp plūda koboldi. Drīz Plima un Prīmuss jutās kā Hoenveisas tirdziņā — tikai ar to atšķirību, ka šeit jampadracis bija daudz jautrāks. Blīva skaņu siena, ko radīja flauta, smiekli un šķindoši trauki, piepildīja eju, kurā drūzmējās simtiem koboldu. Viņi žonglēja, dejoja un līksmojās. Šaubu nebija — šeit pilnā sparā ritēja tautas svētki!
Visas ejas bija svinīgi izrotātas un gaiši apgaismotas. Pa ejām vēlās vīna krūkas, tika nesti ēdienu podi, visur smaržoja cepumi, cepeši, medus vai saldumi. Snigs jutās kā paradīzē. Koboldu muzikanti stiepa instrumentus, saimniecības pārziņi nesa krūkas un pudeles, pavārmeistari cilāja visizsmalcinātākos gardumus. Visur valdīja kustība un kņada, skanēja mūzika, šķindēja trauki, bet virziens bija viens — uz lielajiem vārtiem, kas veda lielajā hallē. Tur notika bankets.
Prīmuss un Plima šai juceklī nespēja paspert ne soli. Pūlis viņus grūstīja un stumdīja, aizšķērsoja ceļu, tad kaut kur bīdīja, pat pret viņu gribu, līdz aizvirzīja līdz lielajai svētku zālei.
Šeit valdīja mirdzums un spozme, bija saklāti neskaitāmi bezgalgari galdi, pie kuriem bija saliktas mazas koka taburetītes. Pie griestiem karājās karogi, greznas ziedu vītnes, visur mirdzēja laternas, kurās dejoja jāņtārpiņi. Zāles dziļumā bija izvietots podijs, ap kuru jau pulcējās mūziķi ar arfām un trompetēm. Turpat grozījās sirms kobolds ar varenu cepuri galvā un zelta šalli ap kaklu. Viņš svinīgi turēja lielu rakstu rulli, vērodams zāli pāri pensnejam.
Prīmuss un Plima ātri saprata, ka nav vienīgie cilvēki, kas iejukuši koboldu pūlī. Vairāki bārdaini valstsvīri, kuri neapšaubāmi bija valdības vai Hoenveisas akadēmijas locekļi, sēdēja pie goda viesu galda. Dažus no viņiem Prīmuss atcerējās redzējis "Burvju Ziņās", bet vārdu gan nevienam nezināja.
Tika ienesti ēdieni. Sākās grabēšana un šķindēšana. Vāki vērās vaļā un ciet, podi ceļoja no rokas rokā. Kad tika ienesti dzērieni, atskanēja apmierināta ņurdēšana.
— Kur mēs esam nokļuvuši? — Plima vaicāja. — Mums galīgi nav laika naksnīgām viesībām šādā smalkā sabiedrībā. Mūsu mērķis ir iespējami ātri atrast sirpja lauskas.
Prīmuss apjucis paraustīja plecus.
— Tā jucekļa dēļ tur ārā mēs tāpat nekur tālu netiksim, — viņš noteica. — Labāk paliksim tepat un nogaidīsim. Tikko būs iespēja, manīsimies prom no šejienes un turpināsim meklējumus.
— Jā! — Snigs iesaucās un uzlēca uz kādas taburetes. — Gluži manas domas. Te vismaz mierīgi var paēst.
Arī Plima ar Prīmusu apsēdās pie galda starp koboldiem un gaidīja, lai norimstas jezga. Tomēr šķita, ka tik drīz tas nevarētu notikt. Vispirms vēlreiz tika nomainīti trauki. Koboldi nelielos ratiņos atveda tīrus šķīvjus un sāka tos izdalīt. Vispirms viesi saņēma šķīvjus, tad krūzes un beidzot arī galda piederumus. Prīmusam tas likās gaužām interesanti. Šonakt viņam bija izdevies ne tikai iekļūt koboldu ejās, bet pat piedalīties viņu svētkos. Zobratiņš noteikti neticēs nevienam viņa vārdam, kad viņš rīt stāstīs par saviem piedzīvojumiem.
Toties Plimu viss notiekošais tikai kaitināja. Tā bija tīrā laika šķiešana. Viņai gribējās iespējami ātri tikt prom no šejienes un turpināt meklēt akmeņus. Viņa garlaikoti bakstīja zobus ar dakšiņu un saviebusies vēroja sabiedrību. Pēkšņi viņa sarāvās, satvēra dakšu ar abām rokām un mēģināja to salocīt. Viņa satraukti raustīja Prīmusa piedurkni.
— Klau, — viņa čukstēja. — Viņiem ir tīra sudraba galda piederumi.
Bet tieši tobrīd atskanēja svinīgs tušs. Mūziķi strinkšķināja stīgas un pūta taures. Zālē sēdošie apklusa un pievērsās podijam. Uz tā parādījās slaids kobolds ar spīdošu galvvidu un uzsāka runu:
— Godātie svētku viesi! — viņš sauca pāri zālei. — Godātie kalnraču ģildes meistari, uzticīgie zeļļi un čaklās novices! Dodu vārdu mūsu cienījamam kalnracim un raktuvju priekšniekam, godājamam Baldusam Buterbaumam.
Atkal atskanēja tušs, tikai šoreiz vētrainu aplausu pavadījumā. Koboldi pacēla šķīvjus, skaļi sita ar karotēm pa tiem un gavilēja.
Uz podija parādījās sirmais kobolds ar zelta šalli. Viņš pateicībā paklanījās un satvēra rakstu rulli.
— Pateicos, pateicos, — viņš sauca. — Sirsnīgi pateicos. — Tad noklepojās un svinīgi sakārtoja pensneju, iedzēra malku vīna un sāka runu:
— Mīļie draugi un godātie biedri, — viņš uzsāka. — Tā kā Untervurcas raktuvēs esam sekmīgi ieguvuši 5000 centneru kvarca