iežu, sirsnīgi sveicu jūs visus šās nakts kalnraču ģildes svētkos. —
* ,
Viņš pacēla roku, lai neatskanētu priekšlaikus aplausi. — īpašu pateicību vēlos paust mūsu cienījamiem goda viesiem, kuri jau pašā sākumā visiem spēkiem atbalstīja mūsu drosmīgo ierosmi. Tāpēc vispirms sumināsim cienījamo Untervurcas birģermeistaru!
— Es pat nezinu, kur tāda atrodas, — Prīmuss čukstēja.
— …kā arī Kalnrūpniecības departamenta vadītājus un, protams, pavisam īpaši: slepeno zinību fakultātes alķīmijas un šaujampulvera profesoru. Es uzsvēršu, — viņš paaugstināja balsi, — tā bija rekordieguve!
Halle nodrebēja aplausos un karošu šķindoņā pret šķīvjiem.
Skanot piekrītošiem izsaucieniem un gavilēm no zāles, raktuvju eksperts Buterbaums klāstīja par neticamajām briesmām, varonīgajiem pasākumiem un teju teiksmainiem varoņdarbiem, kādus uzņēmās un paveica drosmīgie Kalnraču ģildes locekļi. Tika pasniegti diplomi, neskaitāmi ordeņi, kā arī piešķirtas zelta lāpstas un kalti. Klātesošie neslēpa savu bezgalīgo sajūsmu.
Tostarp Prīmuss pastāvīgi šķielēja uz izeju. Pamazām, vismaz tā šķita, koboldu pūlis pie halles vārtiem saruka. Vēl mazliet, un viņi jau varētu tam izspiesties cauri. Vēlreiz nodārdēja vētraini aplausi, bet tūdaļ tie pārtapa vispārējā satraukumā. Šis satraukums izcēlās tieši pie Prīmusa un Plimas galda.
Jo pa šo laiku kāds kobolds, kurš sēdēja pa kreisi blakus Plimai, pēkšņi attapa, ka viņam nav ar ko aplaudēt. Tas ir — viņam nebija ne dakšas, ne karotes! Arī šķīvja viņam vairs nebija! Tas pats bija noticis arī Primusam, kurš to pat nebija pamanījis. Pārskaities kobolds pielēca kājās, sagrāba Plimas kundzi pie pleciem un kratīja viņu tā, ka viņai sametās tumšs gar acīm un aizkrita ausis. Plima kliedza pilnā kaklā, bet visi zālē lūkojās uz viņu. Piesteidzās vēl divi koboldi. Viņi sagrāba Plimu un uzvilka uz galda. Viņa raustījās un centās izrauties, un no priekšauta kabatas izslīdēja viss nočieptais sudrabs. Sudrablietu birums nerimās, jo Plima bija pamanījusies pagrābt arī piederumus no galdiņa aiz muguras, proti, sešus šķīvjus, karotes, dakšiņas un nažus.
Prīmuss uzsprāga kājās. Viņš saķēra Plimas roku un centās aizvilkt viņu uz izeju. Bet bija jau par vēlu. No visām pusēm sanāca sargi, sagrāba viņus abus un iebāza maisos. Pirms Prīmuss paguva aptvert, kas noticis, arī viņš jau bija iestūķēts maisā.
Zvīks-žvāks, un viņi jau bija izvilkti no halles. Prīmuss mēģināja saprast, kādā virzienā viņus stiepj, bet jau pavisam drīz apjuka. Vienīgais, ko viņš skaidri saklausīja, bija skaļa durvju aizciršanās un slēdzenes aizslēgšanās, tad stampājoši soļi, kas arvien attālinājās. Pēc tam iestājās klusums.
Pagāja krietna pusstunda, līdz beidzot Prīmuss izkļuva no smacīgā maisa. Viņš krekstēdams izrāpās no tā un izberzēja acis.
"Konservu burkas un kartupeļu maisi," viņš nikni šņāca. "Es gribētu zināt, kas būs nākamais."
Viņš sakārtoja cilindru un paraudzījās apkārt. Celle bija mazmazītiņa, ar zemiem griestiem un bez logiem. Gaisma iespīdēja tikai pa atslēgas caurumu un mazu šķirbiņu starp durvju malu un grīdu. Stūrī, atbalstīti pret sienu, stāvēja vairāki miltu maisi. Pārējā telpiņas daļa bija tukša. Prīmuss ierāva galvu plecos, piecēlās kājās, paspēra soli, bet uzdūrās uz vaidoša maisa. Viņš noliecās un atraisīja auklu. No maisa izrāpās pukstošā Plima. Viņa purināja galvu un, kauliem brakšķot, izstaipījās, tad piecēlās. Tomēr griesti bija tik zemu, ka viņas galva atsitās pret tiem.
— Pelējumu pelējums! — viņa iekliedzās. — Kas tas par ūķi?
— Vari trīsreiz minēt, — Prīmuss attrauca. — Šeit ir mūsu jaunā mītne. — Viņš galanti paklanījās. — Ceru, ka jūties mājīgi. Diemžēl šeit nav nekā līdzņemama, ja nu vienīgi tevi interesē miltu maisi.
— Ko tas nozīmē? — Plima šņaukājās. — Vai es kaut ko esmu nodarījusi?
— Jā gan, kurš gan cits???!!
Plima pikti lūkojās griestos un saglauda matus.
— Smieklīgi, — viņa noteica. — Tā taču bija tava ideja. Tu taču ļoti kāroji nokļūt pie koboldiem.
— Protams, — Prīmuss niknojās, — bet es negrasījos zagt visu, kas pagadās pa rokai.
— Ak, ko nu, — Plima atmeta ar roku. — Tukšas pļāpas. Tikai dažas karotītes. Manuprāt, tu pārspīlē.
— Balles saimnieki gan tā nedomā, — Prīmuss bija pārskaities. — Tagad jādomā, kā no šejienes izkļūt.
Plima garlaikoti nožāvājās.
— Nav problēmu. Esmu atvērusi ne tādas vien durvis, un tagad vajag tikai paurķēt ar matadatu, un gatavs. — Viņa pataustījās pustumsā pa grīdu. Tad izvandīja tukšo kartupeļu maisu. — Kur gan ir mana soma?
Prīmuss rokas vien iepleta.
— Kā lai es zinu, kur tu esi likusi savu somu?
— Tu gribi teikt, ka neesi to paņēmis līdzi? — Plimai acis teju izsprāga no pieres.
— Es neesmu paņēmis? — Prīmuss nolieca galvu un iebakstīja ar pirkstu sev krūtīs. — Tici man, tur ārā man bija darāmi citi darbi, daudz svarīgāki nekā tavas somas uzraudzīšana!
— Jā, un kur tā ir tagad ?
— Droši vien joprojām turpat, kur tu to atstāji. Lejā, svinību zālē!
— Tā laikam varētu būt, — Plima novaidējās. — Mana slota ir prom, mana soma pagalam, un es sēžu kaut kādā ūķī teju pie velna vecmāmiņas! — Viņa saviebās uz raudāšanu. — Es vēlos ārā — tūūūūlīīīt!
Prīmuss pārskaities salika rokas sānos. Viņš bija noskaņojies uz kaut ko daudz patīkamāku nekā Plimas brēkšana šai mazajā cellītē. Acumirkli! Kas tas bija? Viņš nolieca galvu un ieklausījās. Vai tur aiz durvīm kaut kas noskanēja? Viņš sagrāba Plimu pie pleciem un aizspieda viņai muti ar roku.
— Kušššš, — Prīmuss nošnāca. — Paklusē mirkli!
Abi sastinga un ieklausījās.
— Hallo? — aiz durvīm kāds ierunājās. — Hallo, vai jūs esat
tur?
— Snigs! — Prīmuss iekliedzās un pieskrēja pie durvīm. — Snig, mēs esam šeit! Tev mūs jāizdabū no šejienes ārā!
— Plima? Prīmus! — ķirbis sauca. — Vai esat aiz durvīm?
>
— Jāāāāā!!! — abi kliedza.
Atskanēja būkšķi, kad ķirbis lēca pret durvīm.
— Manuprāt, durvis ir aizslēgtas, — Snigs noteica.
— Es zināju, ka viņš ir attapīgs puisietis, — Plima čukstēja un šūpoja galvu.
Prīmuss pieliecās pie atslēgas cauruma un uzsauca Snigam:
— Mēs to jau ievērojām. Tev tās jāatver.
— Un kā gan lai es to izdaru?
— Ļoti vienkārši, — Prīmuss noteica. — Pavēro, kur atrodas sargi. Vienam no viņiem ir atslēgas. Tu tās nozagsi, atgriezīsies šeit un iebīdīsi pa durvju apakšu mums.
— Nē, — Plima iesaucās, — man ir labāka ideja. — Viņa pagrūda Prīmusu nost un pieplaka pie durvju slēdzenes. — Labāk atnes manu somu.
— Tavu somu? — Snigs pārjautāja.
— Jā, tā ir kaut kur pagaldē viesību zālē. Piestum to pie durvīm un apgāz. Tikai uzmanies, lai neko nesaplēstu.
— Tas ir pārāk sarežģīti, — Prīmuss teica.
— Nebūt ne, — viņa iebilda. — Tur ir mana matadata. Tā ir pat labāka nekā atslēga. Turklāt es vēlos atgūt savu somu.
— Lai notiek, — Snigs noteica. — Es paskatīšos, ko varu izdarīt. Es drīz atgriezīšos.
Pagāja vēl vairākas stundas, līdz zāli pameta pēdējie svinību viesi. Virtuves koboldi, skaļi tērzēdami, novāca traukus, izpalīgi nesa uz virtuvi palikušos ēdienus. Snigs bija paslēpies aiz kādas vīna krūkas pie izejas. Viņš visu laiku vēroja pagaldi, mēģinot ieraudzīt Plimas somu. Prīmuss gan ieteicās, lai viņš sagādā atslēgas, bet pagraba uzraugus nekur nemanīja. Viņš sāpēs saviebās, kad garām tika aiznesti podi un cepešpannas ar dažādu kārumu atliekām.